Krišs Salmanis. Neizbēgamības pastorāle
Nav kaut kā, kas bijis,— tā droši vien var raksturot zudumu. Nereti nav nemaz tik viegli pateikt, kā nav, kas bijis. Tad zudums jau robežojas ar apjukumu. Mākslinieka Kriša Salmaņa (32) darbi izstādē Pazudušie, kas apskatāma Rīgas Mākslas telpas mazajā izstāžu zālē līdz
22.maijam, izsauc tieši šo nenoteikto, mulsinošo sajūtu. Paslēpjot darbu dziļāko jēgu glītās, lakoniskās un pašpietiekamās formās un attēlos, viņa "mērķis bija uztaisīt tādu kā garlaicīgu izstādi — ienāc, apskaties, šķiet, viss skaidrs".
Pazūd un parādās
Tik neuzmanīgi tomēr skatītāji nav — katrā ziņā vismaz ne tie, kas pazīst Salmani un viņa spēju vienkāršās formās ieslēpt sarežģītas domas. Un, pat ja viņi ir neuzmanīgi, tad ieradums videofilmā saskatīt attīstību liks skatītājam nedaudz pagaidīt. Skatītājs pamanīs, ka vēja un saules slacītajā Latvijas vasaras idillē kaut kas pazūd un parādās, un pēc mirkļa droši vien arī sapratīs, kas tas ir. Savukārt, vērojot četrus ceļus, kas katrs aiziet uz savu debespusi, skatītājs gaidīs kaut ko nākam vai ejam. (Pats autors šo darbu saista ar neizbēgamību: "Skatījos un domāju, ka pilnīgi vienalga, uz kuru pusi braukšu, beigu beigās tāpat nomiršu...") Tādējādi ar saviem pirmajā brīdī šķietami statiskajiem darbiem, kuros patiesībā ielikts pamatīgs roku darbs, Salmanis rosina nopietni aizdomāties. "Visi darbi ir it kā par vienu tēmu — tā pati pazušana, apmaldīšanās, apjukums," viņš paskaidro. "Mēģināju arī vispārināt, lai tā nebūtu tikai tāda mana pašterapija. Darbus var interpretēt arī citā līmenī — sabiedrības attieksme pret mākslu, skatīšanās, neskatīšanās."
Salmanis pieder divām dažādām pasaulēm, kurās vienlaikus mīt daudzi mūsdienu radošie prāti,— viņš ir ne vien konceptuāls smalku formu un nianšu mākslinieks, bet arī reklāmas izcilnieks un pamanāms grafiskais dizainers. "Neapšaubāmi, vairāk jūtos kā mākslinieks. Tomēr pēdējā laikā esmu sapratis, ka māksla man ir dārgs hobijs, vaļasprieks. Vairāk laika pavadu reklāmā un grafiskajā dizainā, mākslai paliek tikai brīvais laiks," viņš stāsta. "Tā jau droši vien ir ar visām svarīgajām lietām, ļoti reti no tām var arī izdzīvot. Neesmu pārliecināts, vai gribētu taisīt mākslu tā, lai tā kļūst par darbu. Agrāk vai vēlāk manī rastos bailes, ka būšu spiests iziet uz kompromisiem un būs jāizstrādā savs zīmols. Tagad es varu atļauties taisīt to, ko gribu." Salmanis tiešām ir taisījis, ko grib,— strādājis animācijā, ar nozīmītēm, plastilīnu, trafaretiem, allaž miniatūrā un tīrā veidā runājot par eksistenciāli mulsinošām lietām. Par mākslinieku viņš ir vēlējies būt vienmēr, atskaitot bērnību, kad domājis, ka labprāt būtu indiāņu virsaitis, kas indiāņus atbrīvos no baltajiem apspiedējiem. Taču nekad nav bijis skaidrībā par to, kas ir viņa medijs mākslā. "Sākotnēji biju domājis, ka būšu scenogrāfs, jo tētis ir scenogrāfs un mamma — kostīmu māksliniece. Pat sāku tam gatavoties, kad pēdējā brīdī uzzināju par "vizkomu" (LMA vizuālās komunikācijas nozari). Tur pasniedza visu ko, mani šis viss kas arī interesēja, un es nolēmu, ka mācīšos vajadzīgos gadus un gan jau pēc tam zināšu, ko gribu. Taču pēc visiem šiem gadiem mani joprojām interesē viss kas."
Starp reklāmu un mākslu
"Neesmu nojūdzies, strādājot mākslā un grafiskajā dizainā, šīs abas jomas manī var sadzīvot, jo man, kā Armands Zelčs precīzi pateicis intervijā Studijai, piemīt domāšana vektoros," paskaidro Salmanis. "Varbūt tāpēc mums labi izdevās kopizstādes ar Daigu Krūzi — es domāju vektoros, bet viņa kā gleznotāja domā pilnīgi citādi. Tā veidojās saspēle. Mana sausā domāšana ir piemērota racionāli lietišķo darbu veidošanai, tādi ir nepieciešami reklāmā. Ja atmet to komerciālo daļu, ja es pats sev topu par pasūtītāju, tad sanāk māksla." Arī izstādes darbos apvienojas reklāmas un mākslas domāšana. Piemēram, krustceļu videofilmiņās viens no 25 kadriem ir manipulēts, lai smadzenēs "iestādītu" kādu asociāciju. "Mani tas 25.kadra fenomens interesē joprojām. Reklāmā tas ir neatļautais triks, vienā no sekundes 25 kadriem ielikt kādu svešu motīvu. To nepamani ar prātu, bet acs ir uztvērusi."
Tā sagadījies, ka patlaban arī galerijā Alma iekārtotajā izstādē Aukstā māksla aplūkojams viens K.Salmaņa darbs. Tas tapis tā: paņem kādu Jāņu rīta fotogrāfiju un rītausmā ceļas dienu no dienas, lai šo bildi atkal un atkal pārfotografētu un no daudzajiem attēliem izveidotu filmiņu, kas nolasāma kā meditācija par laiku un atmiņu. Salīdzinot šo darbiņu ar Rīgas Mākslas telpā aplūkojamajiem, viņš bilst, ka Almā izstādītajā darbā ir ausma, tātad cerība un optimisms. "Šie darbi it kā nav drūmi, bet nav arī priecīgi. Šī laikam ir tā sūrākā manu darbu kopa. Pārējie darbi vismaz formas ziņā, kā jau animācija, ir smieklīgāki, vairāk raustās, interesantāka tehnika." Krišs gan atzīst, ka melanholija viņu nenomāc, tieši pretēji — tā viņa dzīves sajūtu pastiprina.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.