Es savā dārzā uzreiz atteicos no mauriņa veidošanas. Dārza reljefs palicis tāds, kāds tas bija, kad es pirmo reizi tajā iegāju - kalnains. Ar ieplakām, gravām, pakalniņiem, uzkalniņiem. Pazīstu katru pakalniņu pat ar aizsietām acīm. Un pļauju zāli tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tad mani stādījumi - puķes, ābelītes, plūmes un košumkrūmi - vairāk izceļas.
Vispirms es nogaidu - lai nozied neaizmirstulītes, pienenes, un visādas citas pavasara puķītes. Kā man patīk pieneņu pļavas! Un manā dārzā tāda ir! Kad pienenes noziedējušas, tad var sākt.
Bet vispār man žēl, ka jānopļauj viss krāšņums, kas veido manu zālienu - visu to lekno, sulīgo, koši zaļo zāli, kas aug manā pagalmā. Laikam manī sēž tā prātīgā saimniece, kas visu šo pavasara beigu lekno bagātību labprātāk izbarotu lopiņiem, nevis šitā, pa vējam! Nu labi, ne gluži pa vējam - nopļauto zāli uzreiz savācu, lieku zem krūmiem vai kompostā.
Neaizraujos arī ar pārāk biežu pļaušanu - kad redzu, ka zāle paaugusies, pļauju. Ja zied āboliņš - nepļauju neparko! Kā man patīk āboliņš! Esmu sasējusi to visās malās un tas zied pasakaini! Maija beigās atstāju augam arī treknās, skaistās nātres, kuras ik pa brīdim sarauju un sametu savos trijos lielajos ūdens toveros - ar šo ūdeni laistu rozes un citas puķes, nātru novilkums palīdz pret kaitēkļiem.
Pļaušana notiek trejādi - mehanizēti : lielākos gabalus, protams, nopļauju ar zāles pļāvēju, pēc tēvu tēvu metodes - ar izkapti (dažreiz izaug tik gara zāle, ka to pievārēt var tikai izkapts), ar rokām - zāli, kas saaugusi ap augiem, norauju ar rokām. Vēl man ir arī mehāniskais zāles pļāvējs, to es lietoju retāk - kad ir lijis un kaut kas jānopļauj nekavējoties un tūlīt. Esmu "nokāvusi" arī trīs trimmerus - nez kādēļ. Nekad neesmu pļāvusi ar šķērēm, bet ir dzirdēts, ka cilvēki tā dara.
Nepļauju zāli pārāk īsu, vienreiz izmēģināju, un nabadzīte gandrīz izdega vasaras karstumā. Es zāli nekad arī nelaistu, tikai, ja redzu, ka pārāk ilgs sausums grasās nodarīt postījumus. Bet mana dārza lielākā teritorija ir noēnota ar lieliem, skaistiem kokiem un zāle ap manu māju vienmēr ir zaļa!
Pļaušana, protams, ir patīkama nodarbe - rezultāts redzams tūlīt, fiziskā forma tiek uzturēta, saule un vējš arī dara savu un, kur nu vēl nopļautās zāles smarža! Kopjot mauriņu, nekā tāda nav. Mauriņš taču jāpļauj vai katru nedēļu,un zāle nepaspēj izaugt tik liela, lai atdotu mums savu smaržu. Bet varbūt es maldos.
Man patīk, ka pa manu zālienu kūleņo bērni, sauļojas pusaudži, vārtās mans suns (suns ir - Berta, burvīgs plušķis no patversmes!), basām kājām staigā mani ciemiņi un es pati.