TP destruktīvā rīcība jebkurā
jautājumā, gan neaizmirstot savējo intereses, ir tik acīmredzama,
ka nav pat vērts atgādināt visu viņu teikto un darīto pēc kārtas.
Ja nu vienīgi sakarā ar TP iecerēm, kuras esmu nodēvējusi par Lielo
Plānu, ir vērts atgādināt blogā par nāves ministri Rozentāli
rakstīto: "...par saviem un Tautas partijas nākotnes plāniem ministre
tomēr nespēja noklusēt, pasakot, ka tad, kad slimnīcas nāksies
slēgt, būs jāizsludina ārkārtas stāvoklis un tad varēs gāzt
valdību." Pašlaik ministre pilnā sparā dodas slimnīcu slēgšanas
virzienā, jo ko gan citu var nozīmēt tas, ka novembrī un decembrī
slimnīcām finansējuma nav vispār nemaz? Kā ņirgāšanās skan
ministres apgalvojumi, ka neatliekamā palīdzība ir un būs pieejama
katram Latvijas iedzīvotājam – jājautā, kur tad šo palīdzību
sniegs, vai ātrās palīdzības mašīnā uz ielas? Par tiem, kuri
vēl nemirst, bet kuriem naudas nav, lai maksātu, ministre pat neuzskata
par vajadzīgu runāt, tikai saka, ka nekādas veselības apdrošināšanas
te nebūs. Tā sacīt, mirstiet droši! Pēdējā brīdī jūs pacentīsies
reanimēt ātrās palīdzības mašīnā, kas stundām ilgi gaidīs
rindā pie kādas no atlikušo slimnīcu uzņemšanas nodaļām vai
arī vienkārši ceļa malā.
Veselības aprūpi tik bieži
pieminu tādēļ, ka cilvēkam, lai fiziski izdzīvotu, vajag trīs
lietas: maizi, veselību un siltumu (pie ūdens, šķiet, pagaidām
Latvijā vēl var tikt arī bez naudas, kaut pasmeļot no tuvējā ezera
vai upītes). Siltumu nabadzīgākajiem sola ar atlaidēm. Par veselību
skaidrs ir vien tas, ka tā pienākas vien pietiekami biezu naudas maku
īpašniekiem. Bet ar maizi notiek interesantas lietas.
Advokāts Grūtups runā
par fondu nabadzīgākajiem, lai pabarotu tos, kam tuvākajā laikā
nebūs, ko ēst. Aizkustinoši un pareizi, bet interesanti ir tas, ka
Grūtupa kungs runā arī par prezidentālu valsti. Patiesībā Latvijā
par to tiek runāts ik pa laikam, bet tagad atkal ir pienācis brīdis,
kad par to runā, rāda mūziklu un runā atkal. Tā nu Grūtupa kungs
grasās glābt cilvēkus no bada nāves, pie reizes viņiem atgādinot,
ka dzīve būtu laba un maizes pilna, ja Latvija kļūtu par prezidentālu
valsti. Kā zināms, mīts par Kārli Ulmani – tautas maizes tēvu
un glābēju – ir dzīvs joprojām. Pēc apvērsuma 1934. gada 15.
maijā pamazām dzīve kopumā tiešām kļuva pārticīgāka. Cilvēki
nepētīja, ka tā tas noticis divu iemeslu dēļ – bija beigusies
tautsaimniecības krīze Eiropā ( un tas nevarēja neietekmēt Latviju)
un Ulmaņa saimniekošanas metodes bija voluntāras, mākslīgi radot
pārticību. Atklāti sakot, mītu par Ulmani izglāba Otrais Pasaules
karš, jo voluntārās saimniekošanas metodes valsti būtu novedušas
līdz ekonomikas sabrukumam. Zinu, ka daudzi tam netic joprojām, un
to, protams, var saprast. Nesen, kādā sarunā, jauna sieviete man
sacīja: "Labāk izvēlos prezidentu un maizi sev un saviem bērniem,
nevis parlamentu un demokrātiju bez maizes."
Var jautāt, kādēļ TP grib
novest valsti līdz sabrukumam, bet cilvēkus līdz galējam izmisumam
un agresivitātei? Kāpēc TP ir vajadzīgs izņēmuma stāvoklis? Un
kāpēc ir vajadzīga prezidentāla valsts?
Nākamā gada vēlēšanās TP izredžu nav, būtu jānotiek vismaz astotajam pasaules brīnumam, lai TP iekļūtu Saeimā, pat ja apvienosies vienā sarakstā ar zaļajiem zemniekiem un tēvzemiešiem, kuri šobrīd meklējas, kā kaķene pavasarī. Ja partija domātu par savu tēlu vēlētāju acīs, tad būtu kaut vai jāpanāk pats mazumiņš: lai tās ministri nerunā visas tās muļķības un apšaubāmās asprātības, kas pašlaik no viņiem gluži vai plūst straumēm.
Izņēmuma stāvoklis dod milzīgas iespējas darīt visu, ko sirds kāro. Jo raug, lēmumu par izņēmuma stāvokli pieņem Ministru kabinets un apstiprina Saeima. Abās šajās institūcijās TP un viņu draugu pulks ir pietiekams, lai to izdarītu. Tālāk Ministru kabinetam seko ļoti plašas pilnvaras: var tikt aizliegtas jebkādas pulcēšanās, mītiņi, drīkst ierobežot izbraukšanu un iebraukšanu valstī, tiek nozīmēti teritoriju pilnvarnieki, kuru rīkojumiem jāpaklausa jebkurai fiziskai un juridiskai personai un tā tālāk un tamlīdzīgi. Katrā ziņā likums "Par izņēmuma stāvokli" ir gana skarbs – ne velti par izņēmuma stāvokļa ieviešanu ir jāpaziņo ANO ģenerālsekretāram. Tad atliek mainīt likumdošanu, padarīt Latviju par prezidentālu valsti, mazliet pabarot cilvēkus pirms rezidenta un Saeimas vēlēšanām – nešaubos, ka savs cilvēks, kas gan nav partijas biedrs, jau nolūkots gan premjera, gan Prezidenta amatam – un gandrīz vai mūžīgā vara un labumi dažiem politiķiem un partijām nodrošināti.
Varu vien piebilst: ceru, ka kļūdos, saskatot notiekošajā Lielā Plāna īstenošanu un ka patiesībā viss notiek tā, kā notiek tāpēc, ka, piemēram, TP politiķi ir ļoti dumji.