Loks noslēdzies. Ko nu?

Īsi – viensētnieka aizdomīgi naidīgā attieksme pret visu, kas atrodas aiz mana īpašuma vai biznesa robežgrāvja. Tagad esam pārliecinājušies par čehu prezidenta Vāclava  Klausa vārdu patiesīgumu: „Valdības fiasko maksā daudz dārgāk par tirgus fiasko.” Kopš neatkarības atjaunošanas pie mums izveidotas normālas demokrātiskas valsts pārvaldes institūcijas, tomēr tās acīmredzami neesam piepildījuši ar tautas interesēm atbilstošu saturu. Tādēļ šodienas raustīšanās, neziņa un nesapratne valdošajos un vēl jo vairāk tautā. Toties sazeļ dažādi pareģotāji, kuri ar milzīgu pašpārliecinātību pārdod savus „nākotnes skatījumus”. Tā ir tipiska dziļas krīzes parādība: kad vairs nekā un nekur, tad - pie pareģa... Un peļņa laba, tikai ne tiem, kuri meklē padomu.Pašreizējās koalīcijas partijas pilnībā deģenerējušās par korporatīvām merkantilo interešu kopām, kurām vai nu vispār nav ideju vai arī apkārt plīvo ideoloģiskas un reliģiozas skrandas, ar ko kā nebūt piesegt raušanas kāri. Tas rada pamatotas bažas par to, ka milzīgais aizņēmums varētu vismaz daļēji tikt izmantots ļaunprātīgi, dažu zēnu „biznesa vides sakārtošanai”, atstājot mūs visus pie sataisīto parādu nomaksas. Par to liek domāt sakarīga krīzes pārvarēšanas plāna ilgstošs trūkums. Par to liek domāt arī Saeimas „darbīgums”, kurš ceturtdien izpaudās 38 minūšu garā sēdē... Un tas smagas krīzes apstākļos? Un arī premjers, kurš tā vietā, lai krīzes pārvarēšanai mobilizētu kaut savu „slaveno” nespējnieku namu, plivinājas tālēs zilajās...Jāpārvar inerci un jārīkojas. Pirmkārt, pašreizējai parlamentārajai opozīcijai (un varbūt daļai pozīcijas) jāvar vienoties par kopīgu rīcības plānu. Ja personīgo ambīciju dēļ to nevar, tad ceļš pa skuju taku. Otrkārt, tautas foruma veidā jāmobilizē nevalstiskās organizācijas, lai atjaunotu kopīgo ideju, kura mūs pārnesa pāri visiem šķēršļiem Atmodas laikā. Ne vairs gluži Tautas fronte, un arī idejai tagad jābūt citādai, izmisuma diktētai. Jo nu esam atkal burtiski piespiesti pie sienas, tikai šoreiz pie citas. Pastāv reāls drauds, ka naudas aizdevēji ar saviem noteikumiem, kopā ar šo noteikumu pašmāju tulkiem, izbradās pārāk daudz. Ne tikai mūsu visai pieticīgo labklājību un gauži minimālo sociālo nodrošinājumu, bet arī to, bez kā mūsu valstiskums vispār nevar eksistēt šodien un rīt – zinātni, izglītību, kultūru. Šī pārlieku reālā apdraudējuma ēnā jāveido rīcības programma krīzes ekonomiskai un politiskai pārvarēšanai, un tā jāveido kā visas tautas programma, iesaistot visus spriest spējīgos. Citādi neizdosies atgūt uzticību pārvaldes institūcijām. Tikai uzticība un no tās izrietošā ticība valsts nākotnei var apturēt lejupslīdi – kaut vai tautas dzīvā spēka izklīšanu pasaules plašumos, kaut vai zemniecības pilnīgu sabrukumu. Varbūt krīze piespiedīs mūs noslēgt šo pirmo loku pēc neatkarības atgūšanas ar atjaunotu atziņu par šo zemi kā MŪSU valsti. Es vēlos vēlreiz dziedāt ar pilnu krūti: „Lai līgo lepna dziesma, tev, brīvā Latvija”. Patlaban dziedamā rīkle žņaudzas ciet...