Patīk kādam Kaspars vai nē, pieņemama ir viņa retorika, asā valoda un sarežģītais raksturs vai nē – viņš ir cilvēks, kurš domā vairāk par vidusmēru, kurš jūt vairāk par vidusmēru un saprot vairāk par vidusmēru. Iespējams, tieši tāpēc viņš nekad nespēs tapt šodienas vidusmēra saprasts un atzīts. Minimums un reizē maksimums, ko viņš vēlas – ir tapt sadzirdēts.
Daudzi Kaspara garamantu cienītāji viņa pausto ir sadzirdējuši caur ģitāras spēli un bieži tik smeldzīgajiem dziesmu tekstiem. Citi no viņa interneta dienasgrāmatas rindām. Taču tagad Kaspars ir teicis vārdu vēl nebijušā skaļumā un pateicis tieši to, kas, šķiet, visu šo laiku krājies viņa sirdī, atļaušos teikt, viņa mīlestībā: ir tapusi muzikālā drāma „Vadonis” par Kārļa Ulmaņa dzīvi.
Tituldziesmā ( http://www.visulatvijai.lv/news.ph p?readmore=1156318768 ) saklausāmas rindas:
„Ir Visumā puteklis cilvēks,
Mazliet vien augstāks par smilgām,
Viss paies, es arī, un tomēr –
Es daļa no latviešu ilgām...”
Tas, ka pirmo „Vadoņa” izrāžu biļetes ir tikpat kā izpirktas, liecina, ka latviešu ilgas pēc Kārļa Ulmaņa, pēc savu zemi mīloša saimnieka un valstsvīra tiešām ir dzīvas. Un iespējams vēl dzīvākas, nekā šodien daudzi no mums nojauš.
Kaspars Dimiters ar Zigmāru Liepiņu šīs ilgas apzināti modina no dziļa miega, kur tās krāj spēkus lauzties uz āru. Tāda manā skatījumā ir „Vadoņa” misija šodien latviešu tautā. Mazās intrigas un skandāli, kas diemžēl aplīp arī ap šo notikumu, nespēs dzēst tā patieso lielumu un nozīmību. Es ceru, ka ikviens šo rindu lasītājs nozīmību pieredzēs personīgi un pavisam drīz Nacionālajā teātrī.
Nebūt ne vienmēr mani uzskati pilnībā sakrīt ar Kasparu Dimiteru... un kuri gan ir tie divi cilvēki, kam pilnībā viss sakrīt? Un tomēr tas, ka tapis „Vadonis”, ļauj man saukt viņu par tuvu domubiedru un par latviešu tautas vēl neapzināto bagātību, kam esam parādā vismaz pateicību. Paldies, Kaspar!