_Dienā_ redzamas fotogrāfijas. Ļaudis ieiet pa zaļiem vārtiņiem un atkal no tiem iznāk laukā. Laukā nākot kaut kas iebāzts azotē vai nests maisiņā. Vietējais policijas priekšnieks to apraksta ar vārdiem "vispazīstamākā _točka_ Daugavpilī". Žurnālists Ivo Leitāns izpētījis, ka laikā kopš 2000. gada attiecīgās adreses īpašniekiem piestādīti vairāk nekā 450 (!!!) protokoli par dažādām nebūšanām. Zināms, ka īpašnieki ilgstoši maksājuši kukuļus policistam, kurš viņu rūpalu "piesedzis". Policistam 2005. gadā tiesa piesprieda gadu un deviņus mēnešus cietumā plus vēl mantas konfiskāciju. Kādai sievietei, kura it kā _točkā_ tirgojas ar alkoholu, gada laikā sastādīti 60 protokli, soda nauda -- vairāk kā 2000 latu. Bet izrādās, ka sievietei ir mazgadīgi bērni, un tāpēc cietumā likt nedrīkst. Pirms pāris mēnešiem Daugavpilī divi vīrieši saindējās ar _krutku_ un nomira. Pastāv aizdomas, ka arī šajā gadījumā ir saistība ar minēto rūpalu, bet pagiadām tiek gaidīti visādu ekspertīžu rezultāti. Tikmēr _točka_ darbojas, tostarp kāds Ivo Leitāna uz ielas uzrunāts vīrietis stāsta, ka gadījumā, ja to tomēr aizklapēs ciet, momentā radīsies cita, jo "cūka vienmēr atradīs dubļus, kur izvārtīties."
Savukārt žurnālā Nedēļa divi materiāli par divām celtnēm. Pirmā ir bēdīgi slavenā māja Marijas ielā 6. Es no tās dzīvoju netālu un gandrīz katru dienu šim graustam eju garām. Stāsts par to nav mazzināms. Māja kādam pieder. Žurnāls vēstī, ka nupat īpašnieki Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (protams, ka pat grausta stāvoklī māja ir arhitektūras piemineklis) ir "visžēlīgi" ļāvuši graustā ieiet un paskatīties, kas un kā. Citur žurnālā ir materiāls par Doma baznīcu, kura pēc četriem gadiem atzīmēs astoņsimtgadi. Materiālā ziņots, ka baznīcas pamatus bojā sāls un naftas produktu nogūlumi (?!), savukārt krāšņās vitrāžas var bojāt un bojā troksnis un vibrācijas.
Materiāls par Daugavpili godīgi sakot ir vienkārša fantastika. Policijas priekšnieks atklātā tekstā žurnālistam stāsta par "vispazīstamāko točku Daugavpilī"! Un te nu nākas domāt par policistiem, kuri viņnedēļ stāvēja piketā pie Saeimas mājas un Ministru kabineta. Šķiet, rūpalu Ventspils ielā 61 varētu iznīcināt ļoti vienkārši, pie zaļajiem vārtiņiem noliekot policistu un daudz aktīvāk purinot tos, kuri iet pa vārtiņiem iekšā un nāk no tiem ārā. Taču droši vien nav vajadzīgo resursu, lai uz 24/7 pamata tur atrastos policists. Turklāt taisnība, protams, ir cilvēkam par to, ka nelikumīgi tirgotu alkoholu tā patērētāji atradīs vienmēr, jautājums ir par grūtību pakāpi. Ja jau Latvijā uzskaitē ir ļaudis, kuri lieto heroinu, un gribas cerēt, ka tā nu nav gluži uz katra stūra pērkama viela, tad krutku ta arī atradīs. Tomēr stāstā par Ventspils ielu 61 tomēr ir arī stāsts par noziedznieku vistaļautību, un tomēr nedz Daugavpilī, nedz jebkur citur Latvijā negribas domāt par likuma aizsardzības spēku bezspēcību pret to.
Kas attiecas uz celtni Marijas ielā, manuprāt, situācija ir pavisam vienkārša. Likumā par kultūras pieminekļiem melns uz balta rakstīts: "Kultūras pieminekļus, kuru saglabāšanu īpašnieks nenodrošina, pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ierosinājuma atsavina tiesas ceļā." Varbūt var būt strīds par to, ko šajā teikumā nozīmē vārds "saglabāšana". Gluži sabrukusi celtne ta vēl nav. Nu, bet tomēr.
Un par Doma baznīcu. Igaunijā ir atraduši sniega kausēšanas metodi, kurā sāls netiek izmantots. Pie mums nevar. Un, ja par trokšņiem un vibrācijām -- nav, nav un vēlreiz nav neiespējami Doma laukumā aizliegt autosatiksmi, un nav, nav un vēlreiz nav neiespējami laukumā (turklāt tieši blakus baznīcai) aizliegt skaļus mūzikālus un cita veida priekšnesumus. Te nu patiešām vietā ir vārdi -- vajag tik gribēt.
Jauku visiem dienu!