Tā, protams, gluži nesanāca. 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās LSDSP saņēma nieka 0,66 procentus balsu. Cita starpā ar to konkurējā kādreizējā Neatkarīgā komunistu partija, kura pēc neatkarības atjaunošanas pārdēvējās par Demokrātisko darba partiju. 6. Saeimas vēlēšanās abas startēja koalīcijā ar nosaukumu "Darbs un taisnīgums", bet arī šoreiz nesavāca vajadzīgos piecus procentus. Tūlīt pēc vēlēšanām Demokrātiskā darba partija pārdēvējās vēlreiz, nu tā bija Latvijas Sociāldemokrātiskā partija. LSDSP un LSDP 1998. gada vēlēšanās startēja kopā zem nosaukuma Latvijas Sociāldemokrātu apvienība un šoreiz Saeimā ieguva 14 vietas. Rīgas domē apvienotā partija ieguva mandātus gan 1997., gan arī 2001. gada vēlēšanās, pirmoreiz paliekot opozīcijā, bet nākamajā reizē jau iegūstot mēra amatu Gundara Bojāra personā. Arī tagad sociķi ir domē, bet Saeimā viņu protams nav.
Nu nācis ārpolitikas eksperts Atis Lejiņš ar pārliecību, ka LSDSP darbs ir jāreanimē, jo Latvijā esot vajadzīga Skandināvijas tipa sociāldemokrātiska politika. Teorētiski šo domu var saprast. Tradicionāli sociāldemokrātija ir aizstāvējusi "mazo cilvēku" -- darbiniekus pret darba devējiem u.tml. Varētu pat padomāt, ka patlaban šādam principam ir ļoti laba augsne, jo darbaspēka trūkuma apstākļos darbinieki var nākt ar lielākām prasībām, nekā tas bijis citreiz. Taču manuprāt te ir divas problēmas.
Pirmo varētu atrisināt, tā saistās ar apstākli, ka LSDSP identitāte vienmēr bijusi saistīta ar, teiksim, visnotaļ ekstravagantiem politikāņiem, pirmām kārtām tas protams sakāms par pašiecelto konstitucionālo ekspertu Juri Bojāru, kā arī par lielo "pedofīlu" mednieku Jāni Ādamsonu. A. Lejiņš lielākas cerības saista ar LSDSP gados jaunākajiem biedriem. Skatīsimies, ko viņi spēs piedāvāt.
Taču otra un daudz lielāka problēma saistās ar to, kādos apstākļos sociāldemokrātija darbojas Skandināvijā un kādos tā darbojas šeit. Mani godīgi sakot mulsina pēdējā laikā daudzviet izskanējusī pārliecība, ka Latvijā ir jāievieš skandināvisks modelis, jo mūsu valstī uzskatāmi trūkst turīgās vidusšķiras, kuru var aplikt ar lieliem nodokļiem, lai visiem piedāvātu labklājību un sociālo nodrošinājumu. Turklāt Skandināvijā šis modelis veidojies gadu desmitiem, mūsu valstī joprojām izmisīgi trūcīgo cilvēku ir daudz, daudz vairāk nekā to, kuru nauda varētu viņiem palīdzēt. Un treškārt, arī Skandināvijas valstīs šis modelis pēdējo 10 vai 20 gadu laikā tomēr nav izrādījies gluži uzturams.
Atis Lejiņš nav cilvēks, kurš runā tukšu. Būs interesanti skatīties, ko viņš un arī sociķi darīs tālāk. Es viņu vietā ļoti optimistisks nebūtu.
Jauku visiem dienu!