Rēķins skaidrs: glīti un tautu mīloši būtu vispirms nominēt Valdi Dombrovski, kuru Saeimas „ģimene” neapstiprinās. Vēlētāji mātu ar galvu, sak’, Prezidents tomēr goda vīrs, bet pret „ģimeni” jau nespēj neviens. Riskanti visiem politikas taisītājiem, jo mēs, mazkvalitatīvā tauta, atkal sāktu runāt par ārkārtas Saeimas vēlēšanām.
Varētu uzreiz nosaukt Edgaru Zalānu, kuru apstiprinātu bez īpašām problēmām. Bēda vien tā, ka mēs, „Latvijas ienaidnieku sakūdītie”, pat valdības pirmās simts darba dienas visu laiku atcerētos par ārkārtas vēlēšanām. Un Prezidents mīlestības pārpilnus skatienus katrā solī nesaņems. Un pēc tam jau nepavisam nevar zināt, kas notiks – uzrakstīs premjers likumu, kas aizliedz ministriem un ministriju ierēdņiem un visbeidzot tiem, ko viņš uzskata par cilvēkiem, kontaktēties ar žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, kas premjeram nepatīk un mēs, tauta, atkal būsim ielās.
Atliek trešais variants – nominēt Ivaru Godmani. Grūti iedomāties, ka „ģimene” uzdrošināsies iet pret savējo pārstāvi – Šlesera kungs cīņu biedriem to varētu nepiedot. Protams, vispirms varētu nominēt Dombrovski, lai tautai labi, pēc tam Godmani, lai „ģimenei” nav pārāk slikti. Un beigu beigās valdība būs, mēs, mazkvalitatīvā tauta, uz brīdi pieklusīsim un skatīsimies, kas notiek.
Tomēr izskatās, ka mums atliek vien gatavoties iziet ielās. Jo neatkarīgi no tā, ko izdomās Prezidents, izskatās, ka pie varas turpinās būt vecā politiskā elite, kuru, manuprāt, kādā sarunā nesen precīzi raksturoja sociālantropologs, profesors Roberts Ķīlis: „Cilvēki, kas šobrīd pārvalda vairākumu sabiedrībai svarīgu jomu, tostarp politiku un ekonomiku, ir dzimuši sešdesmito gadu sākumā vai vidū, viņi kā jaunieši ir socializējušies padomju laikā. Dzīve un socializācija padomju laikos nozīmē diezgan sarežģītas, bet pragmatiskas un ne īpaši uz principiem balstītas izvēles. – blats, divkosība, dzīvošana paralēlās pasaulēs, savējo būšana un tā visa savienošana vienā dzīvē. Šie cilvēki sasniedza Atmodu, kad viņiem jau bija gadi trīsdesmit, tādēļ Atmoda uz viņiem neatstāja tik fundamentālu iespaidu, kā uz jauniem cilvēkiem vai kā uz tiem, kas mūžu bija nodzīvojuši padomju režīmā un kuriem Atmoda bija kā pasaules apvērsums, kad jaunas pasaules dzimšana ir saistīta ar moralitāti. (..)Atšķirīgs dzīves redzējums un pieredze ir radījusi atšķirīgas vērtības, kuras nav saprotamas otrai pusei. Es nedomāju, ka cilvēki, kuri pašlaik vada politiku, apzināti atsakās dzirdēt, ko viņiem saka. Domāju, ka viņi gluži vienkārši nesaprot, ko viņiem saka, jo viņiem ir pavisam cita vērtību sistēma, viņiem ideāli nav neatņemama dzīves daļa.”