Vēss prāts, tas ir tas, kas vajadzīgs skatoties Padomju stāstu. Noskatījos filmu divas reizes, lai labāk to spētu saprast. Šausminošais filmas sākums mani sastindzināja. Protams, es kā vairums austrumeiropiešu zināju par staļinisma noziegumiem, bet tomēr kadri ar līķu kalniem mani emocionāli aizkustināja. Tomēr, lēnām, soli pa solim filmas režisors mani no aizkustinājuma aizveda līdz apjausmai, ka filma ļauj nevis man pašam vērtēt vēsturi, bet gan grūž mani tajā virzienā, kurā vēlas autors. Tas mani nepatīkami pārsteidza. Tā bija manipulācijas sajūta. Padomju stāsts ļoti efektīgi parāda padomju noziegumus un patiešām, tur nav ko pielikt vai atņemt, bet filma lieto tieši tādas paša propagandas klišejas kā tās nosodītais padomju režīms un mūsdienu Krievijas politiskā propaganda. Mats matā. Padomju stāsts šokē skatītāju ar boļševiku noziegumu brutalitāti un nežēlību, bet neļauj skatītājam domāt pašam.
Filmas pirmā daļa (apmēram līdz 55 minūtei) ir vēstures propaganda, austrumeiropiešu vēstures skatījuma propaganda, bet tomēr propaganda. Tas nebūtu nekas, ja filmas autors to pats atzītu, sakot, jā, vajadzēja radīt diskusiju un es to provokatīvi arī izdarīju. Bet nē, Edvīns Šnore savu filmu neatzīst par propagandu un LTV diskusijā pat šķita nedaudz apvainojies par to, ka es viņa filmu nodēvēju par to. Šnore Padomju stāstu uzdod kā tīri vēsturisku skatījumu uz padomju režīma noziegumiem. Tas mani pārsteidz. Iespējams, tā ir mūsu austrumeiropiešu trauma—nespēja par vēsturi diskutēt, uzspiežot ar varu savas versijas, nevis ļaujot citiem pašiem brīvi domāt par mūsu pagātni.
Padomju stāsta beigas, kurās autors runā par šodienas Krieviju un norāda uz tās nevēlēšanos atzīt noziegumus, savādāk kā lētu politisku populismu negribas nosaukt. Ja reiz Šnore gribēja radīt filmu par vēsturi, tad kāda velna pēc viņam vajadzēja tajā likt Rogozinu, krievu neonacistus un diktatoru Putinu? Tiesa gan filmas kritiķi (apspļaudītāji) Krievijā vairāk ir satraukušies par filmas pirmo, vēsturisko daļu, ne tik daudz par režisora atsaukšanos uz šodienas Krieviju. Filmas beigas mani nepārliecināja un lika man domāt, ka viss darbs, pat kopā ar lieliski samontēto un pasniegto (lai arī propagandas mērcē) vēsturisko materiālu, ir politiska retorika, ne vēstures skatījums kā autors to pasniedz.
Šnores filma man lika domāt arī par vēl vienu lietu—kāpēc mums (Latvijas sabiedrībai) arī gandrīz 20 gadus pēc brīvības atgūšanas ir totalitāra vēstures domāšana, kas patiesībā turpina padomju vēstures un propagandas tradīcijas? Kāpēc mēs vēsturi uztveram kā politisku instrumentu? Edvīns Šnore nesaskatīja nekādu pretrunu faktā, ka filmu ir sponsorējusi Eiropas parlamenta Nāciju līgas deputātu grupa. Es saskatu. Diez vai demokrātiskā sabiedrībā politiķiem būtu jāpasūta un jāapmaksā vēsture. Vienalga kādiem politiķiem—labējiem, kreisiem vai liberāliem, tas nebūtu jādara. Tā ir Latvijas problēma, jo šeit ir grūti atrast finansējumu tādai vēstures pētniecībai, kura neatbilst politiskajai konjunktūrai.
Man žēl, ka filmas kritika tikpat kā nav dzirdama. Politologa Ivara Ījaba filmas recenzija Kultūras Forumā, kurā viņš to ir nodēvēja par propagandu un arī atzīmēja, ka filmā ir daudz vēsturisko „blēņu“, nav pamanīta. Arī Jura Rozenvalda kritiskais komentārs maija Rīgas Laikā nav izsaucis nekādu reakciju. Kritikas ievērošana ļautu uz šo neapšaubāmi provokatīvo, varbūt pat zināmā mērā pozitīvi provokatīvo, filmu palūkoties ar vēsāku prātu. Vēss un kritisks prāts, tas ir tas, ko filmas skatītājiem šovakar noteikti vajadzēs!