Dienas 2.septembra blogā „Par priekšniekošanos” Ansis Ataols Bērziņš centās noskaidrot, kāpēc mūsu ļaudis tik ļoti izmainās, nokļūstot priekšniekos, tai skaitā deputātos.
Savas pārdomas Ansis nobeidza ar secinājumu: ”Piemērojot sen zināmo teicienu „Veselā miesā vesels gars!“ mūsu sabiedriskajai dzīvei, varam pateikt „Vienkāršā attieksmē patiess cilvēks!“”.
Tā kā arī mani interesē šī tēma un biju daudz dzirdējusi par Saeimas ēkas slikto auru, nolēmu pārliecināties, cik patiesas ir izplatītās baumas. Vakar 17.septembrī izmantoju iespēju, kad reizi gadā jebkurš cilvēks var aplūkot Saeimas ēku no iekšpuses.
Jau priekštelpā mūs laipni sagaidīja, piereģistrēja un iedeva krāsainu bukletiņu, kādus mēdz izsniegt jebkurā muzejā. Atšķirībā no muzeju bukletiem, šeit paskaidrota Saeimas struktūra, funkcijas un minēts, kādi pasākumi katrā telpā notiek.
Vispirms paskaidrots, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai (kas saskan ar „Satversmes” I nodaļu), un to īsteno tautas priekšstāvji – Saeimas deputāti. Interesanti, ka šeit manis izceltais teksts nav no „Satversmes”. „Satversmes” II nodaļa ir „Saeima”.
Nekādi nesaprotu, kāpēc Satversmes I nodaļā – „Vispārējie noteikumi” nav ierakstīts skaidrojums, kas ir Saeima. Uz jautājumu, kas ir Saeima, skaidrojums atrodams tikai Vikipēdijā: „Saeima ir Latvijas Republikas parlaments.” Savukārt parlaments turpat Vikipēdijā tiek skaidrots kā „tautas pārstāvju sanāksme”.
„Satversmes” II nodaļas 5.pants nosaka, ka „Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.” Varbūt kaut ko ne tā saprotu, bet man liekas, ka ir milzu atšķirība starp vārdiem tautas pārstāvji un tautas priekšstāvji.
Par to domāju staigājot pa Saeimas muzejiskajām telpām. Mana mazmeita (4 gadi) brīnījās, kāpēc šajā muzejā tik maz gleznu: „Ja būtu vairāk gleznu, mēs varētu te nākt zīmēt”. Var būt, ka ar bērna muti runā patiesība. LNMM ir paredzēta restaurācija. Muzejs tiks slēgts uz ilgu laiku. Kādu daļu slavenāko latviešu gleznotāju darbu varētu izvietot Saeimas ēkā kā pastāvīgu ekspozīciju. Jau trešo reizi sarīkotā Saeimas ēkas atvēršana publikai pierādīja, ka telpas ir piemērotas muzeja vajadzībām.
Valsts budžets ir jātaupa. Ir jāmeklē līdzekļu ekonomijas iespējas. Ja jau Saeima savas sesijas rīko ar lieliem pārtraukumiem, tad varētu to darīt kādā no esošajiem teātriem – Nacionālajā, Dailes vai Jaunajā teātrī izrāžu mēģinājumu starplaikā. Tā būtu reāla kultūras atbalstīšana, ja tautas priekšstāvju vietā beidzot ievēlētie tautas pārstāvji saprastu, ka ne jau telpas greznība nosaka pieņeto likumu kvalitāti. Šajos interneta laikos tai vispār nevajadzētu būt problēmai.
Un ja kādam liekas, ka tieši šādas telpas obligāti vajadzīgas reprezentācijai, ir jau vēl citas vietas Rīgā. Gan jau VNĪ speciālisti pateiks.