Mākslinieka Mārtiņa Ratnika (1975) vārds daudziem saistās ar jauno mediju mākslu, lai gan viņš pats no šādiem apzīmējumiem izvairās, jo kas gan mūsdienās vēl ir jauns? Pēc vairāku gadu pārtraukuma Mārtiņš Ratniks ir sarīkojis personālizstādi Visi satelīti reiz sadegs galerijā Alma, kurā izveidojis četru ekrānu kompozīciju no vairāku gadu garumā sakrātiem attēlu un video materiāliem, kuros fiksētas dažādas priekšmetu, dabas parādību un apstākļu nejaušības, ko šādā konstelācijā nebūtu iespējams piedzīvot vēlreiz. Dažādu sakritību ģenerētas kombinācijas pārtapušas vizuāli suģestējošā digitālā ainavā, kas atgādina par mūžseno visa pastāvošā zūdamības, izgaišanas procesu un tikpat nerimtīgām cilvēka ilgām to notvert vizuālā veidolā.
Šīs romantiskās ilgas Mārtiņa Ratnika darbos izpaužas racionalizētā formu sakārtojumā, kas raksturīgs arī viņa iepriekšējiem darbiem, – transformācijas un sabrukuma enerģijas studijas tiek strukturētas gandrīz matemātiskā attēlu, krāsu, skaņu un ritmu plūdumā, it kā cenšoties redzētajam pietuvoties ārpus ierastajiem vizuālās uztveres nosacījumiem. Izstāde Visi satelīti reiz sadegs galerijā Alma būs skatāma līdz 11. oktobrim.
Pastāsti, kā radās šīs izstādes iecere un par ko tā ir?
Izstādes darbs ir veidots no vairāku gadu garumā uzkrātu dažādu attēlu un video materiālu arhīva. Visi šie motīvi un elementi, ko esmu izmantojis, ir tapuši bez iepriekšēja nolūka iekļaut tos šādā mākslas darbā. Laikam esmu saskatījis kaut ko vienojošu šajos arhīva fragmentos – katrs kadrs ir saistīts ar konkrētu brīdi, apstākļiem, kad tas tapis, un to nemaz nebūtu iespējams atkārtoti rekonstruēt. Varētu pieredzēt kaut ko līdzīgu, bet tas jau būtu kaut kas cits. Visi motīvi ir saistīti ar kaut ko gaistošu un nemitīgi mainīgu, ko ir iespējams piedzīvot konkrētā vietā un laikā, un viss, tad tas pazūd.
Visi izstādē redzamie materiāli ir manis paša veidoti – filmēti, fotografēti, skenēti, ierakstīti un modificēti videosignāli. Dažkārt tie ir bijuši kaut kādi tehniski eksperimenti. Darba kompozīciju veido divi pāri savstarpēji sinhronizētu video. Attēli vidējos ekrānos ir sinhronizēti ar skaņu, un tajos redzamie fragmenti tiek atskaņoti nejaušā secībā, savukārt malējo ekrānu attēli atkārtojas iepriekš ieprogrammētā, noteiktā secībā. Līdz ar to visu laiku tiek ģenerēts mainīgs kopattēls, jo ekrānos redzamo kadru kombinācijas ir mainīgas. Vēl ir svarīgi pieminēt, ka jau vairāk nekā desmit gadu es sadarbojos ar grupu Clausthome, veidojot videomateriālus kopīgām performancēm. Grupa uzstājās arī izstādes atklāšanā. Mums ir izdevies veiksmīgi sastrādāties, un nenoliedzami darbā ir atrodamas savstarpējas ietekmes. Varētu teikt, ka šī izstāde nemaz netaptu šādā formā, ja nebūtu sadarbības ar Clausthome.
Ar vīdžejošanu tu nodarbojies jau sen. Šķiet, ka biji viens no pirmajiem, kas Latvijā sāka to darīt.
Tas sakrita ar laiku, kad tas nāca modē. Pirmais gluži nebiju, es drīzāk teiktu, ka 90. gadu beigās daudz kas notika vienlaikus un man paveicās piedalīties tajos procesos.
Kā tu nošķir tos audiovizuālos materiālus, ko izmanto vīdžejošanā, un to, kas nonāk līdz mākslas darbiem?
Es gan kādu laiku neesmu vīdžejojis tādā klasiskā izpratnē. Tas, ko mēs darām ar Clausthome, vairāk atbilst performances formātam. Sagatavošanas procesā mēs vienojamies par noteiktu tēmu loku un performances struktūru. Tam nepiemīt ballītes laimīgās nejaušības un brīvas vīdžejošanas attieksme, tas notiek mazliet pārdomātāk, tam iepriekš ir jāsagatavojas. Daļa no izstādē redzamajiem motīviem ir jau tikuši izmantoti mūsu kopīgajās performancēs, kurās nozīmīga loma ir improvizācijai un nejaušībai.
Runājot par saviem darbiem, tu bieži esi atsaucies uz entropiju, uz laiku bez cilvēka. Vai tas ir tas, kas tevi visvairāk interesē mākslā un ko tu centies attēlot?
Tā ainava, kas ir izstādes darbā, – tā tikai šķietami ir bez cilvēka. Cilvēks ir netiešā, neredzamā veidā klātesošs. Mani interesē apziņas mehānismi un pētījumi par cilvēka vizuālo uztveri. Kādā veidā informācija un laiks tiek interpretēti mūsu apziņā. Vai mēs varam apgalvot, ka kaut kas patiešām izskatās tā, kā mēs to redzam? Mani interesē tas, kas ir ārpus manas apziņas, un vai vispār eksistē pasaule ārpus tās.
Un vai eksistē?
Nezinu. (Smejas.) Zināšanas vispār ir tāda maldinoša padarīšana.
Tad tavi darbi vairāk reflektē par skatīšanās procesu, nevis objektu?
Šīs izstādes darbs drīzāk ir par to, ko mēs palaižam garām. (Smejas.) Tā ir neīstenojama vēlme noķert kaut ko tādu, ko parasti neieraugām. Darba attēlos ir cilvēka radītu tehnoloģiju klātbūtne, kas nav tieša, bet pastarpināta. Tāpēc arī nosaukumā ir pieminēti satelīti. Naktī fotografētajās debesīs ir redzamas satelītu pēdas. Man mākslas darbs ir svarīgs kā domas eksperiments par to laiku, kas ir ārpus manis, un vai tas vispār pastāv.
Gandrīz visos tavos darbos klātesoša un svarīga ir attēla mijiedarbība ar skaņu. Vai tu pats to veido vai piemeklē?
Šajā gadījumā skaņas materiālus veidoja Clausthome. Es arī esmu kaut ko veidojis, bet jau kādu laiku mēs diezgan veiksmīgi sadarbojamies, un sapratu, ka Clausthome skaņas prot izveidot daudz labāk nekā es pats.
Izstādē redzamajā materiālā jaušams kaut kas ļoti romantisks. Ilgas notvert mirkli, kaut ko ikdienā neredzamu.
Jā, mani nebiedē ne romantisms, ne skaistums mākslā. Visticamāk, tas nav tāds XIX gadsimta romantisms, un galvenā atšķirība, manuprāt, ir tajā, ka mūsdienās daba mūs vairs nebiedē un arī nepārsteidz. Mūs biedē un reizē sajūsmina tehnoloģijas, tas, ko cilvēki paši ir radījuši.
Tavas pēdējās personālizstādes bija Zeme (2009, Kim?) un Projekcijas (2011, galerija RIXC). Kāpēc tev tik ilgi bija pārtraukums izstāžu dzīvē?
Kā ilgu pārtraukumu to neuztveru, jo esmu bijis iesaistīts dažādos radošos procesos un grupu izstādēs. Nesen, piemēram, tapa jauns darbs kopā ar F5/Famous Five galerijā Low. Man nav tāda pašmērķa – obligāti uztaisīt izstādi reizi gadā. Mani tas neinteresē.
Tavi kopdarbi ar F5 ir izteikti komunikatīvi, saistīti ar dažādām sociālām mijiedarbībām, savukārt savos individuālajos darbos tu esi visnotaļ introverts, apcerīgi iekšupvērsts. Vai tu nošķir abas darbošanās kā atšķirīgas jomas?
Jā, es piekrītu, ka abas darbošanās ir atšķirīgas. Nezinu, laikam nevēlos sakārtot galvu un izvēlēties kādu vienu lauciņu, kurā darboties, gribas "grābties" pa visādām blakus palātām. (Smejas.)
Tagad esi pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Kad tu studēji, jaunās tehnoloģijas, jaunie mediji bija samērā nesen parādījušies mākslā. Vai tolaik, 90. gados, to vispār varēja apgūt akadēmijā? Kā šī joma ir mainījusies divdesmit gados?
Krietni mainījusies... Mainījusies ir visa sabiedrība un mūsu sociālā dzīve. Deviņdesmito gadu vidū jaunās tehnoloģijas arvien vairāk ietekmēja procesus mākslā. Godīgi sakot, es līdz galam nesaprotu, ko tu domā ar vārdu salikumu "jauno mediju māksla"... Patlaban dažādi instrumenti, tehnoloģijas ir attīstītas tiktāl, ka mediju nošķīrumam nav īpašas nozīmes, mēs dzīvojam mediju pasaulē, kurā viss ir veiksmīgi sajaucies. Izteiktas robežas zūd, un tas man šķiet saistoši.
Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kurā es pasniedzu, nozares specifika ļauj darboties plašā mediju spektrā – nav strikti noteiktu mediju rāmju. Arī kā praktizējošs mākslinieks izjūtu diezgan lielu brīvību, ir iespējams apgūt dažādas jaunas tehniskās lietas, nepieciešamā informācija ir atrodama samērā vienkārši.
Pirms divdesmit gadiem to visu apgūt nebija tik viegli?
Man šķiet, ka bija tikpat viegli vai tikpat grūti kā tagad. Nekas nav kļuvis vieglāk! Varbūt pat sarežģītāk, jo ir daudz vairāk informācijas un izvēles iespēju, un tas nekādi neatvieglo radīšanas procesu. Tas pat, iespējams, virza uz tādu stāvokli, kurā vispār nav nepieciešamības kaut ko jaunu veidot. Nenoliedzami – visa kā ir ļoti daudz, un ir viegli iekrist tādā patērēšanas režīmā. Mūs aptver neprātīgs informācijas daudzums, ko ir sarežģīti izfiltrēt.
Piekrītu, mediju nošķīrums vairs nav svarīgs, taču tavs mākslinieciskais formāts diezgan konsekventi ir attēls un skaņa, vai ne? Diez vai tu pievērsīsies, piemēram, glezniecībai.
Jā, šobrīd tas tā ir. Kustīgs attēls un skaņa. Taču tas ir saistīts arī ar praktiskiem apsvērumiem – šāda formāta darbus ir ērti saglabāt datu nesējā. Nav nekāda mākslas priekšmeta, ļoti ērti.
Vai tas nesaskan arī ar iepriekš apspriestajām entropijas idejām? Māksla, kas eksistē tikai kā fails, var pazust daudz ātrāk un vienkāršāk...
Pazust var pilnīgi viss. Ir pieņēmums, ka arī pats laiks reiz izbeigsies, jo Visums atdzisīs, viss apstāsies, atomi sadalīsies. No zinātnes perspektīvas vēl ir tik daudz neizskaidrotā un nezināmā, kas var būtiski mainīt mūsu priekšstatus par pasauli. Taču manas izstādes nosaukums nav zinātnisks apgalvojums.
Vienlaikus darbs ir vizuāli hipnotisks. Gribas tajā ilgi gremdēties, vienkārši sēdēt un skatīties.
Tas ir tas, kas mani saista mākslā gan kā mākslinieku, gan kā skatītāju, – tie darbi, kas ievelk, taču nevis caur naratīvu vai tekstiem, bet tieši ar to, ka rada paši savu realitāti, uzbur jaunu pasauli, kas saslēdzas ar manu iztēli vai personisko pieredzi. Tas ir vissaistošākais mākslā. Ne tik daudz kaut kādas konceptuālas struktūras, bet tiešā pieredze, mākslas darba spēja ievilkt sevī. Tas, ko nav iespējams gūt no ikdienišķās pasaules. Laikam tas arī ir impulss, kas uztur vēlēšanos nodarboties ar mākslas radīšanu, – pastāvot fantāzijai par to, ka var radīt kaut ko, kas kaut vai mazliet pietuvojas tai pasaulei, kuru mēs nespējam uztvert.
Kaut gan es, protams, neko nezinu par citu cilvēku uztveri un nemaz nevaru zināt, cik daudz mums ir kopīgā un atšķirīgā. Var vilkt paralēles ar tehnoloģijām un teikt, ka visa pasaule, kurā mēs eksistējam, ir programma. Komplekss algoritms, kurā mēs darbojamies. Šī sajūta nepāriet, bet kļūst arvien vairāk izteikta.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
