Prickera balvas žūrija šogad izspēlēja gājienu ar melno zirdziņu un pārsteidza, paziņojot, ka nozares prestižāko godalgu, ko dažreiz dēvē par "arhitektūras Nobelu", saņems plašākai publikai maz zināmais kataloņu arhitektu birojs RCR Arquitectes. Lielākā daļa apsveikuma rakstu pasaules plašsaziņas līdzekļos sākās ar prieku, ka globālo zvaigžņu un atsevišķu personību kults arhitektūrā ir beidzies, ka slavas saulītē tiek celti ikdienas darba darītāji, ka mazais un vietējais ir skaists. Taču ir arī tādi, kas atgādina par balvas dibināšanas iemesliem un līdzšinējo tās laureātu izvēlēšanās politiku.
1979. gadā Prickera balva tika izveidota, lai cildinātu pašlaik dzīvojošas un strādājošas arhitektūras jomas personības, kuras ieguvušas globālu reputāciju un ietekmi ne tikai savā jomā, bet arī ārpus tās robežām. Balvas saņēmēju spilgtākie vārdi ir Zaha Hadida, Rems Kolhāss, Normens Fosters, Tadao Ando, Žaks Hercogs un Pjērs de Merons.
Katru gadu labu laiku pirms laureāta paziņošanas tiek runāts un apspriests, kurš arhitekts būtu pelnījis nākamo Prickera balvu. Vairākus gadus tiek baumots, ka kārta būtu dāņu veiksminiekam un brīnumbērnam Bjarkem Ingelsam. Tāpat tiek runāts, ka balvu būtu pelnījuši brits Deivids Adžejs un japānis Kengo Kuma. Taču pēdējos gados Prickera balvas žūrija ir lēmusi nevis kronēt kādu prominenci, bet gan pārsteigt sabiedrību ar savu izvēli. Jāpiebilst, ka žūrijas locekļi tiek lūgti strādāt vismaz trīs gadus un žūrijas sastāvs tiek mainīts pakāpeniski, lai nodrošinātu līdzsvaru starp balvas pasniegšanas politikas noturību un jauninājumiem.
Vēsturiskā netaisnība
Pirmo reizi Prickera balva ir piešķirta arhitektu kolektīvam un 100 000 ASV dolāru vienlīdzīgi sadalīti trim biroja RCR Arquitectes vadītājiem. Līdz šim nerakstītais likums bija balvu pasniegt vienam arhitektam. Izņēmums tika izdarīts 2001. gadā, kad apbalvojums tika piešķirts Šveices biroja Herzog & de Meuron līderiem Žakam Hercogam un Pjēram de Meronam. 2010. gadā japāņu biroja SANAA vadītāja Kadzujo Sedzima neatlaidīgi cīnījās, lai kā balvas saņēmējs tiktu minēts arī viņas partneris Rjue Nisidzava, un to panāca.
Pirms dažiem gadiem tika rīkota vērienīga kampaņa, lai labotu 1991. gadā pieļauto netaisnību. Toreiz balva tika piešķirta arhitektam un postmodernisma teorētiskajam pamatotājam Robertam Venturi, lai gan labi zināms, ka viņa nozīmīgāko darbu pilntiesīga līdzautore ir viņa sieva Denīza Skota-Brauna. Neņemot vērā petīciju, kuru parakstīja ietekmīgākie arhitekti, arī Zaha Hadida, un kopējo noskaņojumu, ka atzinība pienāktos arī Denīzai Skotai- Braunai, balvas žūrija 1991. gada lēmumu nemainīja.
Lai pasaulē kļūtu mierīgāk
Žūrijas izvēle par labu RCR Arquitectes ir atbilde pašreiz nemierīgajai situācijai pasaulē un vispārējam satraukumam par nākotni. Žūrija paziņojumā uzsver, ka dzīvojam globālā pasaulē, kurā jāpaļaujas uz starptautisku ietekmi, globālu tirdzniecību un sakariem. Šajā situācijā arvien vairāk cilvēku baidās, ka globālajā tiks pazaudētas katrai vietai lokāli svarīgās vērtības, tradīcijas un iezīmes. RCR Arquitectes darbība apliecina – ir iespējams ar saknēm turēties vietējā zemē, bet ar zariem izstiepties tālāk pasaulē.
Plašai publikai RCR Arquitectes dibinātāju vārdi nav pazīstami, taču akadēmiskajās aprindās viņu darbi ir zināmi un novērtēti. Kopš 2000. gada kataloņu arhitekti ir piedalījušies gandrīz katrā Venēcijas arhitektūras biennālē. Viņu darbi ir bijuši skatāmi Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA izstādē par Spānijas jauno arhitektūru. Biroja darbībai ir veltītas grāmatas. Arhitekti ir ieguvuši Katalonijas valdības nacionālo kultūras balvu arhitektūrā, saņēmuši vairākus Francijas valdības atzinības apliecinājumus. RCR Arquitectes vadītāji ir Amerikāņu arhitektūras institūta goda biedri un Britu karaliskā arhitektu institūta ārzemju biedri.
Eļļas lampa uz klints malas
Savu biroju arhitekti Rafaels Aranda, Karme Pižema un Ramons Vilalta nodibināja gadu pēc studiju beigšanas 1988. gadā un nosaukumā iekļāva savu vārdu iniciāļus. Visi trīs ir dzimuši 60. gadu sākumā nelielā Katalonijas pilsētā Ulotā Spānijas ziemeļaustrumu daļā Žironas provincē. Visi trīs studējuši Valjesas Arhitektūras skolā netālu no Barselonas. Karme Pižema atceras – puiši bija dzirdējuši, ka skolā studē arī kāda meitene no Ulotas, un nākuši pie viņas ciemos iepazīties. Tā viņi sadraudzējās un pēc skolas beigšanas nolēma atgriezties Ulotā, lai izveidotu kopīgu biroju, Karme Pižema un Ramons Vilalta arī apprecējās.
Studiju laikā viens no pasniedzējiem ieteicis: ja viņi vēlas kļūt par labiem arhitektiem, lai no pirmā lielā un komerciāli ienesīgā pasūtījuma atsakoties. Jaunie arhitekti tā arī darījuši. Viņu darbu portfolio pirmais veikums ir dalība Spānijas valdības izsludinātajā konkursā par bākas arhitektonisko veidolu Kanāriju salās. RCR Arquitectes piedāvātās bākas forma atgādināja uz klints malas novietotu eļļas lampu. Jaunie arhitekti konkursā uzvarēja, bet bāka tā arī netika uzcelta. Toties šis neparastais priekšlikums RCR Arquitectes atnesa pirmo slavu un profesionāļu atzinību. Tas bija aizmetnis nākamajiem pasūtījumiem un uzvarām citos konkursos.
Rūsas poētiskums
Trīs biroja līderi strādā pie viena milzīga galda, kura lielāko daļu sedz grāmatu un papīru kaudzes. Viens sāk vilkt līniju, un pārējie to tūlīt var turpināt, tāpēc dažkārt tiek teikts, ka RCR Arquitectes ir sešas rokas un viena balss. Arhitekti uzsver – Prickera balvas piešķiršana viņiem ir pierādījums, ka labas idejas dzimst tikai sarunā un dialogā, nevis viena cilvēka galvā. Viņi gan pasmejas, ka agrāk diskusijas bijušas ilgākas, tagad cits citu saprot jau pēc ķermeņa valodas.
Latviešu arhitektiem noteikti patīk RCR Arquitectes radītā arhitektūra, jo tai raksturīgs arī Latvijas mūsdienu arhitektūrā augstu vērtētais poētiskums un estētiskums. Kataloņi lepojas, ka vienā projektā izmanto pēc iespējas mazāk dažādu materiālu. Viņi spēj atklāt viena materiāla vairākas šķautnes, izvēloties dažādus virsmas apstrādes veidus. RCR Arquitectes īpaši iecienīts materiāls ir metāls, taču tas nav spožais un aukstais, bet gan ar rūsu gleznaini klātais materiāls. Nav brīnums, ka viens no kataloņu arhitektu iedvesmas avotiem ir amerikāņu mākslinieka Ričarda Serras monumentālā metāla tēlniecība.
Prickera balvas žūrija apgalvo: RCR Arquitectes darbība apliecina, ka veiksmīgu karjeru un pasaules slavu var gūt, arī strādājot gandrīz tikai vienā Spānijas provincē. Lielākā daļa kataloņu arhitektu paveiktā atrodas dzimtajā Ulotā un tās tuvumā. Tomēr RCR Arquitectes strādā arī ārpus Spānijas. Nozīmīgi projekti ir tapuši Francijā. Jā, kataloņu meistari arī ir ļāvušies kārdinājumam un izstrādājuši privātās skolas projektu Dubaijā.
Oficiālā Prickera balvas pasniegšanas ceremonija notiks 20. maijā Tokijā.
Informācija: