Valsts prezidentes V.Vīķes – Freibergas 8 gadi – kas iegūts, kas zaudēts, kas nepadarīts?

Tāda īsumā ir VVF atskaite par 8 prezidentūras gados padarīto. Par ārpolitisko dimensiju VVF darbībā ir rakstīts visai daudz un pārsvarā pozitīvi. Varētu vēl atzīmēt, ka pirmajos prezidentūras gados VVF ārvalstu vizītes valdība vēl centās ielikt kādos budžeta rāmjos, bet pēdējos gados VVF tika dota brīva vaļa – tā 2005. gadā VVF devās 33 ārvalstu vizītēs, 2006. gadā – 29. Cik no šīm vizītēm varētu klasificēt kā “politisko tūrismu” un cik tas izmaksājis valsts budžetam – apkopojošu informāciju Valsts prezidentes kanceleja nesniedz. Katrā ziņā sabiedrība pret VVF ārzemju braucieniem bijusi daudz iecietīgāka nekā pret līdzīgām valdības locekļu vai Saeimas deputātu vizītēm. Iespējams, tas saistīts ar prezidentes darbā dominējošo ārpolitisko funkciju. Otra VVF kā prezidentes funkcija ir bijusi likumdošanas filtra pienākumi, labojot Saeimas pieļauto brāķi. Jāsaka, ka šī VVF darbības joma, salīdzinot ar viņas priekšteci, ir neapšaubāmi paplašinājusies. 36 otrreizējai caurlūkošanai atdoti likumi, 10 jaunas likumdošanas iniciatīvas - šie skaitļi ir visai iespaidīgi. VVF nav vairījusies arī no politiski jūtīgiem jautājumiem, piemēram, valodas un vēlēšanu likumu grozījumos, likumos par nepilsoņu statusu, VDK kartotēkas publicēšanu un citos. VVF noteiktā pozīcija Latvijai vairākkārt ir ļāvusi izvairīties no nopietnām ārpolitiskām un iekšpolitiskām problēmām. Tomēr, nenoliedzot VVF pozitīvo lomu ārpolitikā, Valsts prezidente nav spējusi izvairīties arī no nopietnām kļūdām. VVF neveiksmju cēloņi, mūsuprāt, slēpjas viņas kā Rietumu latvietes tipiskajā domāšanas veidā un arī visai šerpajā raksturā, arī egocentrismā. VVF uzskata, ka viss, kas padomju gados Latvijā ir noticis, ir bijis ļoti slikts, un Rietumu latvieši būs tie, kas šejienes “aborigēniem” nesīs demokrātijas, gaismas un cerību stariņus. Šādu un līdzīgu uzskatu paudēji neapzinās, ka šī augstprātība apvaino vietējos latviešus, jo tieši viņi padomju gados saglabāja tautas kultūru un galu galā – arī pašu tautu. Par VVF aso mēli un nepatiku pret kritiku liecina viņas dažubrīd nepārdomātie izteicieni, kas vērsti pret cittautiešiem un citādi domājošajiem. Cilvēku atmiņa ir ļoti jūtīga, tādēļ, mūsuprāt, VVF tomēr nekļuva arī par cittautiešu prezidenti, lai gan viņa to ļoti gribētu. VVF faktiski neiejaucās jūtīgajos krievu skolu izglītības reformas jautājumos un pauda nicinošu attieksmi pret protestējošajiem jauniešiem. Prezidentes nesavaldība izpaudās arī 16. marta notikumos 2006. gadā. VVF ir centusies apmeklēt vairumu Latvijas apdzīvoto vietu. Tomēr šie apmeklējumi ir bijuši pārsvarā ekskursijas, jo prezidente savas kompetences dēļ un arī intereses trūkuma dēļ faktiski neiejaucās valsts sociālajos un ekonomiskajos procesos. VVF stiprā puse bija tautas folklora un dažādas kultūras izpausmes. Protams, tas ir atbilstoši prezidentes izglītībai un dzīves pieredzei. Jāsaka, ka pēdējā darbības gadā VVF jūtami pabojāja valdošās koalīcijas nervu sistēmu, piespiežot valdību un Saeimu ar sevi rēķināties. Grūti pateikt, kas šajā procesā bija noteicošais – vai patiesi izprastas valsts intereses vai VVF raksturs par katru cenu panākt savu taisnību. Katrā ziņā valsts drošības iestāžu likumu grozījumu epopeja, kur valsts vēsturē pirmo reizi tika izmantota likumu publicēšanas apturēšana (cik tas bija pamatoti – tas jau ir cits jautājums), lika Saeimai un valdībai piespiedu kārtā kritiski paraudzīties uz savu darbu – kā nedrīkst un nevajag pieņemt svarīgus lēmumus. Ar jaunā valsts prezidenta ievēlēšanu saistītie notikumi nodemonstrēja vēl vienu jaunu iezīmi VVF darbībā – VVF visai nedemokrātiskā un rupjā veidā iejaucās valsts prezidenta vēlēšanu procesā, nomelnojot vienu kandidātu (A. Endziņu) un nepamatoti izceļot otru (V. Zatleru). Laiks rādīs, kādi motīvi vadīja VVF: vai tā bija tipiska Kanādas latvietes reakcija uz visu, kas saistīts ar padomju periodu Latvijā un visu krievisko, vai Valsts prezidentes “neapdomīgos” izteikumus rosinājuši pagaidām nezināmi motīvi. Katrā ziņā šī radio intervija ir būtiski pabojājusi VVF publisko tēlu ne tikai krieviski runājošo, bet arī latviešu vidū. Nobeigumā mēs gribētu pateikties par to pozitīvo, ko VVF kā prezidente ir devusi valstij un sabiedrībai un aicināt viņu tomēr labot savas kļūdas, ko viņa izteikumos pieļāvusi pret mūsu apvienību “Saskaņas Centrs”. Vēl nav par vēlu. Un atzīt savas kļūdas taču ir garīgi stipra cilvēka iezīme?