Šķīru Latvijas vēsturi, gadu pēc gada. Fotogrāfiju pēc fotogrāfijas. Re, kur ainiņa no 30.gadu lauku idilles. Re, kur cilvēki pie Brīvības pieminekļa. Re, kur jaunieši armijā. Ar tādām taču esmu uzaugusi, laukos šķirstot vecāsmātes albumus. Jauni, skaisti, fotogrāfijās varbūt mazliet uzspēlēti dzīvespriecīgi cilvēki. Bet es arī zinu, kas ar viņiem notika pēc tam.
Seko pēckara laiks ar padomju realitāti. Arī tajā laikā kādam bija bezrūpīga jaunība. Radās ģimenes, dzima bērni. Mēs zinām, kas notika ar viņiem pēc tam. Nāk Atmodas laiks, un atkal tie ir cilvēki, cilvēku tūkstoši. Mēs zinām, kas tagad notiek ar mums.
Aplūkojot grāmatā man nepazīstamus cilvēkus fotogrāfijās, atskārtu, cik ļoti tas attiecas uz mani, uz mums. Valsts – tā notiek ar mums, nevis tikai ar tiem tur augšā. Par to es domāju, valsts svētkiem tuvojoties. Es zinu, ka svētkos būs daudz oficiālu pasākumu, garu runu. Bet es arī zinu, par ko es visvairāk domāšu šajos svētkos. Par mums. Par tiem, ar kuriem tas notiek.