Oslo daudziem cilvēkiem ir satriecoši laba gaume. Brīžiem ir pat grūti noticēt tam, ko pēkšņi redzi uz ielas vai ciemos pie kāda. Un runa nav tikai par "radošajiem" (dizaineri, arhitekti). Norvēģija gaumi var sagaidīt no jebkuras profesijas pārstāvja, vai tā ir tehniska profesija vai saistīta ar sociālu sfēru.
Nezinu, varbūt skarbie dzīves apstākļi - vēsturiski nabadzīgie lauksaimniecības resursi (tikai 3% no Norvēģijas platības ir derīga lauksaimniecībai) un augstās cenas - šobrīd liek cilvēkiem rūpīgi pārvērtēt to, ko viņi iegādājas. Rezultāts - cilvēki aktīvi interesējas, kas notiek jebkurā dizaina jomā, sākot ar zobu birstes dizainu, beidzot ar jaunākajiem arhitektūras projektiem.
Tādēļ tādas lietas kā velosipēdi Oslo ielās, uz kuru stūrēm uzkarinātas Prada somiņas, nav retums. Vai interjeri, pēc kuru mēbelēm var pārbaudīt savas dizaina vēstures zināšanas.
Tomēr visfascinējošākais man personīgi šķiet tas, kā jaunās paaudzes norvēģi saglabā un transformē gadsimtiem ilgas tradīcijas mūsdienu izpratnē. Par to es laikam mīlu Oslo.
Tipisks piemērs varētu būt stāsts par får i kål ballīti, ko viena mana draudzene sarīkoja iepriekšēja nedēļā.
Kristīne ir "jaunā rakstniece", viņa raksta lugas. Līdz šim ir
uzvesta viena viņas luga. Viņas draugs ir web dizainers,
kura hobijs ir viņa grupa, alternatīvās mūzikas pārstāvji. Viņus
apciemot atbrauca draugi no Amsterdamas, un tādēļ visi vēlējās
darīt kaut ko typisk norsk (tipiski norvēģu).
(P.S. Izteicienu typisk norsk norvēģi bieži vien lieto
labsirdīgi ironiskā nozīmē.)
Får i kål ir typisk norsk ēdiens, ko Norvēģijā gatavo rudenī. Tā ir svaigos kāpostos vārīta aitas gaļa, ko pasniedz kopā ar vārītiem kartupeļiem un klāt dzer akvavitu vai alu. Vēsturiski datums, kad sāk ēst får i kål ir 27.septembris, un ar to atzīmē rudens iestāšanos. Par godu ballītei Kristīne bija izgatavojusi T-krekliņus ar uzrakstiem. Piemēram, koši dzeltens ar skābes rozā burtiem. Vislabāk man patika krekliņš ar kubiešu revolūcijas varoņa Che Guevara galvu, kas tika pārveidota par aitas galvu (nomainot sejas vaibstus pret aitas purniņu, bet saglabājot slaveno bereti) un zem tās VIVA CHE vietā tikai uzrakstīts VIVA FÅRIKÅL. Krekliņi, mūsdienīgā grafika un humors bija tas, kas deva pilnīgi jaunu skatījumu ballītei, kuras pamatā bija tradicionāls ēdiens, kurš, godīgi sakot, izskatās ne īpaši estētiski, un smaržu, kas rodas, to gatavojot, par īpaši smalku nenosauksi.
Tas, par ko var apbrīnot Norvēģijas jauno paaudzi - viņi saglabā vecās tradīcijas, dodot tām jaunu vizuālu izskatu. Jo principā norvēģu sabiedrība diezgan stingri turas pie tradīcijām. Tradīcijas satur kopā cilvēka dzīvi. Tās iezīmē gada cikliskumu un dod izpratni par notiekošo. Šķiet, ka tas būtu jāsaprot daudziem latviešiem. Svarīgi ir saglabāt tradicionālo nevis iesaldētā, mirušā veidā, bet transformēt to atbilstoši esošajam gadsimtam. Jo citādi tradīcijas mirst. Vai notiek visļaunākais - tās kļūst par banālu "tūristu" līmenim orientētu izpriecu. Kā vistas šašliks, apēsts kādā "koncertā" atpūtas kompleksā Lido, nopirkts no kasieres ģērbtas "tautastērpā.