Tiem, kam patīk visas muzikālās izpausmes klasificēt noteiktu žanru robežās, Pelageja piedāvāja savu versiju par to, kādu mūziku izpilda — viņas vārdiem runājot, tas ir “artfolks”, un, nenoliedzami, viņas un grupas izpildījumā programma “Sibīrijas draivs” savija vai visus iespējamos žanrus. Koncerts sākās ar 16.gadsimta melodiju, kas, kā atzina Pelageja, esot viņas talismans, un uz skatuves tiekot izpildīta pilnīgi vienmēr. Un turpinājumā viņas šamaniskā balss tik organiski saplūda ar rokmūzikas stilā ieturēto pavadījumu, ka brīžiem bija grūti aptvert, ka skan gadsimtiem senas melodijas. Lielākoties Pelagejas izpildījumā skanēja krievu, ukraiņu un kazaku melodijas, taču iezagās arī pa kādam internacionālākam “gabalam” — piemēram, Guantanamera, kā arī Normas ārija no tāda paša nosaukuma operas. Pirmo reizi arī tika atskaņota grupas oriģinālkompozīcija - materiāls no vēl topošā albuma. Un, protams, koncerts izskanēja ar dziesmu "Vaļinki", kas savulaik Krievijā nokļuva vai visos radiostaciju topos.
Īpašu uzmanību pievērsa pavadošā grupa, jo īpaši ģitārists Paša Dešura, kurš, lielākoties ceļos nometies, no savas sarkanās ģitāras izvilināja tīras dabas skaņas, gan cīruļa treļļus, gan vēja šņākoņu. Īpašam efektam viņš ģitāras spēlēšanā izmantoja pat papīra lapu. Nenoliedzami, Pelagejas balss ir unikāla, taču bez pavadošās grupas tā zaudētu īpašo šarmu, kas rodas, apvienojot folkloru ar citiem elementiem, to skaitā psihodēlisko roku. Savas īpašās prasmes grupa demonstrēja, izpildot arī instrumentālu skaņdarbu — savu versiju par meitenes likteni, kas apdziedāts Pelagejas pēdējā albumā Ģevuškini pesņi. Tiesa gan, tagad klausoties šo albumu, kļūst skaidrs - ar Pelageju, ja iespējams, labāk iepazīties koncertā, jo plastmasas ripulī ierakstītais nespēj radīt to īpašo pacēlumu, ko aizrautīgā Novosibirskas meitene sniedz uz skatuves.