Šeit pirmām kārtām bija saistoši vērot, kā pie vienlīdz profesionālas, augstvērtīgas un ar individuālu balsi apveltītas muzikālās valodas nonākuši divi tik dažādā mākslinieciskā un arī ideoloģiskā vidē auguši un dzīvojoši komponisti kā Pone un Grīnblats – pirmais no viņiem gandrīz visu mūžu pavadījis emigrācijā ASV un Itālijā, turpretī otrais – galvenokārt Padomju Krievijā – taču neiztrūka arī citu estētiskas dabas pārsteigumu.
Vinetas Līces saksofona koncerts Jūras balss, atklāti runājot, no četrām partitūrām atstāja nepārliecinošāko iespaidu. Vairākas no komponistes idejām un atradumiem katrā ziņā spēja noturēt klausītāja uzmanību – pirmām kārtām sonoristiski konsonējošās harmoniskās vertikāles, no tām dabiski izrietošais melodiskais plūdums un ar to nesaraujami saistītā vispārējā noskaņa; simpātiska šķita arī autores iecere saksofona partiju šoreiz vairāk veidot kā tembrāli atšķirīgu orķestra balsi, nevis likt šim instrumentam sacensties ar stīgu ansambli. Tomēr ar to pietika tikai līdz skaņdarba pusei, pēc tam sākoties iepriekš dzirdētā bālākiem turpinājumiem un atkārtojumiem, bet koncerta formai izirstot savstarpēji nesaderīgās detaļās, tostarp neizteiksmīgā un, protams, visu muzikālo dramaturģiju apstādinošā kadencē un samākslotā fugato. Uzreiz jāpiebilst, ka komponiste Normunda Šnē un Arvīda Kazlauska personās bija atradusi teicamus savas daiļrades interpretus (un tā nosaucama tikai par pirmo no visa turpmākā koncerta interpretācijas veiksmēm) – orķestra spēli raksturoja iekšēja koncentrēšanās un atskaņojamās mūzikas stilistiskā izpratne, turpretī solista priekšnesumam piemita izcili augstas kvalitātes tembrālajā skanējumā, artikulācijā un emocionālo nianšu atveidojumā; neraugoties uz to, baidos, ka šis skaņdarbs pieder pie tiem visai daudzskaitlīgajiem latviešu mūzikas paraugiem, kuru pirmais atskaņojums pārredzamā nākotnē izrādīsies arī pēdējais. 1978. gadā sarakstītais Gundara Pones miniatūru cikls Ely (ar apakšvirsrakstu “septiņas studijas dabā”) flautai, sitaminstrumentiem, altam, čellam un klavierēm turpretī ir jau izturējis zināmu laika pārbaudi, un Normunda Šnē pārraudzītais Sinfonietta Rīga solistu lasījums lika ar sasprindzinātu interesi sekot komponista domu gaitai, kurā izpaudās gan teatrāli žesti, gan spriegas intelektuālas norises, gan arī paradoksālas alūzijas un izsmalcināti emociju viļņojumi.
Vispatīkamākos un aizraujošākos jaunatklājumus tomēr nesa koncerta otrā daļa, kurā mūziķi vispirms pievērsās Rutas Paideres jaundarbam kamerorķestrim Tempera. Paideres skaņumāksla palikusi atmiņā ar savdabīgiem vaibstiem un nekonvencionālu radošās domas risinājumu jau no divus gadus atpakaļ Lielajā ģildē izskanējušās simfoniskās partitūras Profiles of Sand, taču skaņdarbu Tempera uztvēru kā vēl jo nozīmīgāku sasniegumu komponistes mākslinieciskajā biogrāfijā. Te nu pārliecināja gan darba koncepcija, gan jaunievedumi tonāli harmoniskajā valodā, gan arī muzikāli dramaturģiskā virzība un intonatīvā izteiksme – Sinfonietta Rīga jūtīgi un kolorīti iedzīvinātajā mūzikā patiešām varēja dzirdēt temperas slāņu pieaugošo intensitāti un tai pretstatīto izdzišanu gleznas restaurēšanas un atkal tai sekojošas pakāpeniskas izbalēšanas laikā, skaņojums ceturtdaļtoņos patiešām palīdzēja radīt īpašu gaisotni un neordināru izteiksmību, un lēnais, statiskais sonoro sabalsojumu izklāsts, kurā autore tomēr ietvēra arī pamanāmas melodisko motīvu izmaiņas un kuram tika pretstatītas arī spējākas un saviļņotākas plūsmas, patiešām liecināja par loģisku, pārdomātu un saistošu formveidi.
Un, visbeidzot, par pašu spēcīgāko Latvijas Jaunās mūzikas dienu atklāšanas koncerta skaņdarbu jānosauc Romualda Grīnblata 1970. gadā radītais koncerts flautai un stīgu orķestrim – izcils paraugs komponista daiļradē, kura, tāpat kā Gundara Pones radošais veikums, arī mūsdienu latviešu mūzikas kontekstā nebūt nav novecojusi un izklausās nepārprotami laikmetīga. Apbrīnojamas ir Grīnblata dotības flautas koncertā, balstoties uz nevainojami pārvaldītas dodekafonās tehnikas matemātiskajiem principiem, radīt emocionāli intensīvu un piesātinātu mūziku, kas pārsteidz gan skaņdarba uzbūves racionālo parametru, gan tajā ietverto izjūtu ziņā, un apbrīnojams ir komponista talants uzburt māksliniecisku ainavu, kurā vienlaikus pastāv gan impulsīvi kontrasti un poētisku intonāciju vijumi, gan arī ritmiski, tembrāli un harmoniski daudzpusīgas saspēles – kā starp flautu un orķestri, tā arī pašā stīgu grupā – un iepriekš neparedzamas virāžas cikla muzikālās formas attīstībā. Un ne mazāk aizraujoši bija šajā koncertā saklausīt ne tikai Grīnblata skaņumākslas neapšaubāmo tuvību Rietumu pasaules mūzikas avangardam, bet arī sasaukšanos ar atsevišķām Harija Pārča un Konlona Nankarova daiļrades iezīmēm, jo par šiem viņu dzīves laikā pavisam mazpazīstamajiem komponistiem Grīnblats pavisam droši neko nezināja. Jāpiebilst, ka Evas Jevstigņejevas uzstāšanās un dialogs ar Sinfonietta Rīga lielās līnijās atzīstams gan par stabilu, gan par ekspresīvu, no Normunda Šnē vadītā kamerorķestra visa koncerta gaitā tomēr vēloties sagaidīt mazāk atturīgu spēles stilu – taču jācer, ka vismaz tikpat augsts atskaņojuma līmenis saglabāsies arī turpmākajos Latvijas Jaunās mūzikas dienu priekšnesumos.