Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Disneja delīrijs

Volts Disnejs lepojās un baidījās, ka Mikipeli, Donaldu un Sniegbaltīti atcerēsies mūžīgi mūžos, bet viņu aizmirsīs. Filipa Glāsa jaunākā opera Ideālais amerikānis ir fiktīvi dokumentāls ieskats leģendārā mākslinieka dzīvē, darbā un raksturā. Pēc nesen notikušās pasaules pirmizrādes Madridē iestudējums būs skatāms LondonāVai jūs zinājāt, ka Volts Disnejs pats nav ne izdomājis, ne uzzīmējis nevienu savu varoni? Mikipele, Donalds Daks, Gūfijs, Pluto, Dambo, Bembijs un visas citas Disneja radītās pasaules autoritātes ir viņa studijas mākslinieku – vergu – autordarbs.

Pat Disneja autogrāfu, kurš kļuva par studijas logotipu, ir izgudrojis viens no tūkstošiem viņa sapņu fabrikas zīmētājiem.  

Jaunākās Filipa Glāsa operas pamatā ir Losandželosā dzimušā, pašreiz Parīzē dzīvojošā austriešu rakstnieka un dramaturga Pētera Stefana Jungka romāns Ideālais amerikānis. Vācu valodā tas iznācis 2001. gadā, kad tika svinēta Disneja simtgade. Grāmata angļu valodā ir pieejama kopš 2004. gada. Tā ir Disneja biogrāfija, kuru paspilgtina izdomāti tēli un notikumi. Aizraujošs, sirreāls un noslēpumains dokumentālais stāsts ar fantāzijas elementiem. Romāns nevis glorificē, bet atmasko ģeniālo stāstnieku Voltu Disneju un viņa darba paņēmienus.  

Triju apļu kombinācija

Gan grāmatas iznākšana, gan operas tapšana neiepriecināja ne Disneja pēctečus, ne vareno izklaides industrijas un masu mediju korporāciju The Walt Disney Company. Publiski visas ieinteresētās puses inteliģenti klusēja, tomēr bija skaidrs, ka autentiskā Mikipele un tās draugi nekļūs par viesmāksliniekiem Filipa Glāsas operas iestudējumā, jo katra nesankcionēta Mikipeles parādīšanās draud ar tiesas prāvām – Disneja kantora intelektuālajam īpašumam labāk nepieskarties. Tieši tāpēc ir tik aizraujoši skatīties Ideālā amerikāņa uzvedumu – radošā komanda, ievērojot visus autortiesību likumus, izrādes noformējumā draiski spēlējas ar triju apļu kombināciju. Šī kombinācija veido kanonisko Mikipeles siluetu, taču tik ļoti veikli un diskrēti, ka cietums nevienam nedraud.

Pasaules pirmizrādē Madrides Karaliskajā operā Teatro Real satiktais laikraksta Los Angeles Times mūzikas kritiķis Marks Sveds, kurš ir redzējis gandrīz visas 24 Filipa Glāsa operas, stāsta, ka par Ideālo amerikāni esot ļoti uztraukusies Disneja meita Daiena. Viņai ir 79 gadi, un viņa rūpējas par Disneja mantojumu. Daiena ir izveidojusi Volta Disneja ģimenes muzeju Sanfrancisko, kas tika atklāts 2009. gadā. Turklāt viņa palīdzēja īstenot savas mātes, Disneja dzīvesbiedres Liliānas, finansēto ideju – arhitekta Frenka Gērija projektētās Volta Disneja koncertzāles būvniecību Losandželosā. Tā ir Losandželosas filharmonijas orķestra mājvieta. Disneja ģimenei ir ļoti liela ietekme Kalifornijas un ASV kultūras un klasiskās mūzikas dzīvē, tāpēc neviens nevēlas saplēsties ar Disnejiem.  

Karaļvalsts, kurā neviens nemirst

Filipa Glāsa opera ir daudz maigāks pieskāriens Disneja biogrāfijai nekā Pētera Stefana Jungka romāns, tā negrauj Disneja mītu, bet ļauj līdzpārdzīvot pāragri aizgājušajam klasiķim, kurš negribēja mirt un visu mūžu stūrgalvīgi fantazēja par pasauli, kurā nav nāves, asins un ciešanu. Opera noklusē daudzus būtiskus faktus un konfliktus, kas veido asus sižeta pavērsienus romānā, tāpēc, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par Voltu Disneju un viņa laimīgās karaļvalsts murgiem, jums ir ne tikai jāapmeklē izrāde, bet arī jāizlasa grāmata.   

Iniciatīva radīt šo operu pieder pašreizējam Madrides Teatro Real mākslinieciskajam vadītājam Žerāram Mortjē, vienam no ietekmīgākajiem un progresīvākajiem spēkiem mūsdienu operas pasaulē. Pirms pieciem gadiem, gatavojoties ieņemt Ņujorkas pilsētas operas/New York City Opera direktora amatu, Žerārs Mortjē iepazīstināja Filipu Glāsu ar Pētera Stefana Jungka romānu Ideālais amerikānis un pasūtināja viņam operu par Voltu Disneju. Straujā budžeta samazinājuma dēļ Mortjē atteicās no posteņa Ņujorkā un pieņēma Madrides Teatro Real piedāvājumu: savas idejas viņš īsteno Spānijas galvaspilsētas operā.

Opera vilciena riteņu ritmā

Voltam kopš bērnības bija paniskas bailes no pūcēm. Reiz bērnībā viņš pat nogalināja šo putnu, jo tas tika uzskatīts par nāves vēstnesi. Turklāt pūce līdzās kaķim ir peles stratēģiskais ienaidnieks. Vai esat pamanījuši, ka Disneja filmās nav kaķu? Pūce ir šausmu tēls, kas regulāri atgriežas pie Disneja. Viss, ko dzirdam operā, ir viņa pirmsnāves delīrijs. Filips Glāss veltījis Voltam Disnejam savu skaistāko, harmoniski bagātīgāko skaņdarbu, kurā no paša sākuma var atpazīt šim komponistam raksturīgās repetitīvās struktūras. Atkārtojumi Glāsa mūzikā ideāli saskan ar Disneja šaubām, ko viņš atkārto kā mantru: "Visa mana impērija sabruks, kad es aiziešu, taču Mikipele un Donalds ir nemirstīgi, viņi ir kā Mozus, Zevs un Jēzus, kā Muhameds un Buda... Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Disnejs bija pirmais, kurš apveltīja multeņu varoņus ar raksturu un personību... Pirmais, kurš sāka uzņemt pilnmetrāžas animācijas filmas un kurš saņēma 30 Oskarus... Mans vārds vairs nepieder man, tas pieder kompānijai."

Atkārtojumi Glāsa mūzikā perfekti ilustrē vilcienu kustību – Disnejs kopš bērnības bija apsēsts ar dzelzceļu un lokomotīvēm. Viņš pat uzbūvēja mazbānīti savas savrupmājas dārzā – Maiklam Džeksonam bija kur smelties iedvesmu savas privātās disnejlendas jeb rančo Nekurzeme būvniecībai. Klausītājiem ir bail no laikmetīgās operas, taču viņi var nebaidīties no Ideālā amerikāņa – tā ir ausij draudzīga mūzika, niansēti un smalki orķestrēta. Izrādes muzikālais vadītājs ir galvenokārt Eiropā strādājošais amerikāņu diriģents, laikmetīgās mūzikas apoloģēts Deniss Rasels Deiviss, kurš pirmatskaņojis vairākas Glāsa operas un simfonijas.              

Iestudējuma autors ir britu režisors Felims Makdermots, kurš pirms dažiem gadiem uzveda Glāsa operu par Gandiju Satjāgraha Anglijas Nacionālajā operā Londonā un Metropolitēna operā Ņujorkā, kā arī barokālo pastičo Apburtā sala Metropolitēna operā. Ideālā amerikāņa darbība risinās uz skatuves, kas noformēta kā filmēšanas laukums, kurā augstu gaisā rotē kameras un projekciju virsmas, skatuvi vairākos līmeņos noklāj videoprojekcijas – zīmējumi, skices, švīkas. Izrāde veidota kā kolorītu ainu albums, katra aina ir epizode no Disneja dzīves, taču operā stāsta dramaturģiskais spēks zaudē asumu, tajā nav tādas drāmas un psiholoģiskās spriedzes kā grāmatā. Libretu rakstījis Glāsa domubiedrs Rūdijs Vurlicers, opera skan angļu valodā.  

Atriebība par traumēto dzīvi

Grāmatas galvenais varonis, kurš uzņemas stāstnieka lomu, ir izdomāts personāžs – Volta Disneja atlaistais animators Vilhelms Dantīne, kurš dievina un ienīst Disneju, kļūst par viņa stalkeru, izaicinot savu apsēstību objektu uz psiholoģiskām un fiziskām sadursmēm. Vilhelms Dantīne ir dzimis Austrijā un kopš divu gadu vecuma dzīvo ASV, Disnejā studijā viņš tika pieņemts 19 gadu vecumā. Tur Vilhelms ir uzzīmējis burundukus Čipu un Deilu, kā arī radījis trešdaļu no visiem 130 000 krāsaino zīmējumu filmai Apburtā princese. Pēc mēģinājuma nodibināt arodbiedrību un vēl dažiem sānsoļiem mākslinieks 23 gadu vecumā tika atbrīvots no amata. Kopš tā laika viņš sapņoja atriebties Disnejam gan par savu traumēto dzīvi, gan par citu studijas darbinieku ekspluatāciju.

Operā Disneja fanātiķis Dantīne kļūst par otrā plāna personāžu, vienu no tiem, kas grozās apkārt Voltam un Rojam Disnejiem. Rojs ir Disneja vecākais brālis – skeptiski noskaņots reālists. Viņš vadīja studijas biznesu, kārtoja attiecības ar bankām un akcionāriem. Uzņēmuma grūtajos gados Rojs neticēja trakākajām Volta idejām, centās viņu piebremzēt, lai gan Volts bija pārliecināts, ka vienīgi viņa iztēles un ideju spēks piesaistījis šķietami neierobežotās kredīta līnijas. Rojs bija viens no retajiem cilvēkiem, kam Volts varēja uzticēties. Volta Disneja attiecības ar sievu Liliānu bija formāli siltas, pārim bija meita Daiena un audžumeita Šārona, kuru Volts uzskatīja par vislabāko no visām sievietēm.

Seksuālās iztikas minimums

Par Volta Disneja mīlas dzīvi opera klusē, taču grāmata ziņo, ka "mīla" un "Disnejs" ir divi savstarpēji nesavienojami vārdi. Ar sievu viņš negulēja vienā gultā jau 25 gadus – viņam sākās miega problēmas, kad četrdesmitajos gados studijā notika darbinieku streiks, un Disnejs naktīs nemitīgi grozījās gultā, sieva to negribēja un nevarēja izturēt. Liliāna bija nikna arī par mazbānīša ierīkošanu viņu savrupmājas teritorijā: "Tev taču ir Disnejlenda! Spēlējies tur!" Viņai traucēja vilcienu radītais troksnis un smogs. Seksuālā dzīve Voltu Disneju tikpat kā neinteresēja, un gultā viņš nav bijis šo juteklisko uzdevumu augstumos. Vairāk par visu viņš vēlējās, lai sievietes liek viņam mieru.

Disnejam bija tuvas attiecības ar Heizelu Džordžu – sievieti, kura divdesmit piecus gadus strādāja viņa studijā par fizioterapeiti un palīdzēja Disnejam tikt galā ar viņa sāpēm. Dzīves pēdējos divdesmit gados viņš miksēja miega zāles un alkoholu, cieta no depresijas un nervu sabrukumiem. Viņš daudz smēķēja un dzēra viskiju, slimīgi klepoja – jau pa gabalu izdzirdot viņa klepu, studijas darbinieki zināja, ka tuvojas boss. Disnejs zināja, ka var uzticēties tikai diviem cilvēkiem – savam brālim Rojam un Heizelai Džordžai. Heizela varēja apmierināt priekšnieka gastronomiskās vēlmes, viņa iecienītākais ēdiens bija Chili con carne – liellopu gaļa ar čili pipariem un pupiņām. Bundžiņas ar pupiņām un gaļu viņš ņēma līdzi visos ceļojumos. Viņš nelietoja uzturā jēlu gaļu vai tādu, kurā būtu jūtama asins garša. Disnejs bija dzīvnieku draugs, tāpēc putnu gaļai un zivīm viņa ēdienā bija jābūt estētiski apstrādātām. Viņa šķīvī nedrīkstēja būt stilbiņi, spārniņi un galvas – tikai fileja.      

Radošo sulu spiede

Disnejs ieradās iekarot Losandželosu 22 gadu vecumā. Jaunībā viņš zīmēja un pat vēlējās kļūt par karikatūristu, taču, nodibinājis savu studiju, Volts vairs netērēja laiku sīkumiem – visus zīmējumus filmiņām ražoja citi mākslinieki, bieži vien daudz talantīgāki šajā arodā par pašu Disneju. Viņš bija ideju un projektu iniciators, kurš pieņēma drosmīgus lēmumus, kontrolēja procesu un skatījās nākotnē. Viņš zināja, ar ko strādāt – ar labākajiem režisoriem un animatoriem, no kuriem prata izspiest visu sulu. Viņš stimulēja darbiniekus būt radošiem un atdot kompānijai visu, ko viņi spēj, turklāt Disnejs nekad nav izplūdis komplimentos. Viņš mēdza aplūkot zīmētāju darbus vēlos vakaros, kad visi jau bija devušies mājās. Studijā pat bija ierīkots neliels zvēru dārzs, kurā animatori varētu aplūkot lopiņus tuvplānā. 

Disnejs strādāja par ģeniālu iedvesmotāju, taču mūža beigās viņam bija apnikuši komiksu varoņi un animācijas filmas un viņš vairāk laika veltīja atrakciju parka veidošanai Floridā. Viņš cieši sadarbojās ar austriešu izcelsmes arhitektu un pilsētplānotāju Viktoru Grīnu, kurš tiek uzskatīts par mūsdienu tirdzniecības kompleksa idejas autoru. Disneju piesaistīja Grīna domas par amerikāņu lielpilsētu eiropeizāciju, gājēju zonu ieviešanu, āra kafejnīcu ierīkošanu, parku un bērnu laukumu izveidi utt. Visas šīs ieceres Disnejs sapņoja īstenot, uzbūvējot ideālo nākotnes pilsētu savā otrajā Disnejlendā – Disney World Floridā (pirmā Disneyland tika atklāta Anaheimā Kalifornijā 1955. gadā).

Viņu fascinēja kosmosa un Mēness iekarošanas tēma. Uzņemt filmas par lidojumu uz Mēnesi un attīstīt kosmosa tēmai veltītas atrakcijas Disnejlendā viņam palīdzēja raķešu inženieris Verners fon Brauns un zinātnieks fiziķis Heincs Hābers. 

Dekoratīvi lietišķais rasisms

Volts Disnejs bija neiecietīgs pret tumšādainajiem un ebrejiem, cīnījās ar arodbiedrībām, diskriminēja sievietes – viņa studijā darbinieces nedrīkstēja uzturēties galvenajā ēkā, kurā bija atļauts strādāt tikai vīriešiem. Disnejs bija prasīgs arī pret sava dzimuma pārstāvjiem: viņš nepieņēma darbā vīriešus ar gariem matiem (kādu laiku garmatainajiem pat tika liegta ieeja Disnejlendā Kalifornijā), bārdu un ūsām – viņam tas vienkārši nepatika. Studijā bija aizliegts ņirgāties par Mikipeli, viens tāds drosminieks, kuru Disnejs pieķēra apsaukājam ikonisko tēlu, momentāni tika atlaists. Mikipeli Disnejs uzskatīja par savu pravieti. Tuvojoties dzīves beigām, viņš izjuta konkurenci no Mikipeles un Donalda puses, Disnejs kļuva greizsirdīgs: viņus atcerēsies, mani aizmirsīs. 
Tāpat kā visi pārējie Disneja studijas varoņi, Mikipele nebija paša Disneja izgudrojums (animatoru un mākslinieku vārdi jau sen netiek turēti noslēpumā – ieguglējiet un uzzināsiet visu patiesību). Disnejs bija Mikipeles kurators, šajā tēlā varēja atpazīt Čārlija Čaplina vaibstus, tomēr četrdesmito gadu beigās Disnejs nostājās pret Čārliju Čaplinu, kurš simpatizēja komunistiem, un Volts to viņam nespēja piedot.

Mikipeles vienaudzis Vorhols

Komponists Filips Glāss operā nenosoda Disneju, viņš skaidro, ka tas bija pavisam cits laiks un cilvēku uzskati bija daudz konservatīvāki, jo īpaši rietumu krastā. Turklāt Disnejs atrada mūsdienu amerikāņu kultūras formulu, kurā augstā māksla saplūst ar izklaidi, – labākajiem Disneja studijas darbiem vienmēr ir bijusi raksturīga oriģinalitāte, raksturs, smalkums, stils, iedarbības spēks un arī jēga. Disnejs neorientējās "augstajā" mākslā, neko nezināja par Māleru, Brāmsu, Brukneru, Debisī, Vāgneru un Štrausu. Tajā pašā laikā viņš sadraudzējās ar Salvadoru Dalī, kurš 1946. gadā uzzīmēja varoņus Disneja īsfilmai Destino – tās pirmizrāde notika tikai 2003. gadā.

Salvadors Dalī operā nepiedalās, taču uzvedumā viesojas Endijs Vorhols, kurš uzstājīgi un manierīgi pieprasa audienci pie Volta Disneja. Vorhols grib uztaisīt Disneja portretu savai amerikāņu superzvaigžņu sērijai. "Esmu dzimis vienā gadā ar Mikipeli – 1928. gadā Pitsburgā," lepni paziņo popārta karalis Disneja brālim Rojam. "Savā mākslā es pārstāvu ASV. Man vislabāk patīk vienkāršas, ierastas lietas, man ir milzīga palīgu armija, kas precīzi izpilda visu, ko es saku. Es nekad nekritizēju Ameriku, un es nerādu neglītumu savā darbā. Esmu īsts mākslinieks – tāds kā Disnejs," savā ārijā dzied Endijs Vorhols, taču ne Rojs, ne Volts nezina, kas viņš tāds ir, lai gan sešdesmito gadu otrajā pusē Vorhols jau bija mākslas pasaules slavenība. Šī aina ir fikcija – to ir izdomājis grāmatas autors Pēters Stefans Jungks, lai izveidotu saikni starp diviem amerikāņu māksliniekiem, kuri abi bija atkarīgi no asistentu palīdzības.   

Auksti, auksti, viņš sadeg neparasti

Disnejam viss tik labi izdevās un padevās, jo viņš pats bezgalīgi ticēja tai brīnumu pasaulei, kuru uzbūra savās filmās un atrakciju parkos. Viņš bija sajūsmā par savām utopiskajām idejām, kuru pirmsākumi meklējami bērnības gados, kas tika pavadīti mazpilsētā Mārselīnā Misūri – galvenā iela katrā Disnejlendā ir Mārselīnas galvenās ielas kopija. Disnejs tā arī nesagaidīja sava otrā izklaides parka – Disney World – atklāšanu Floridā, taču viņš dievināja savu pirmo Disnejlendu Anaheimā. Dažreiz naktīs viņš vienatnē skraidīja pa Disnejlendu, kurā viņam bija apartamenti. Viena no konceptuāli svarīgākajām ainām operā ir Volta Disneja politizētais dialogs ar viņa elku – ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu, precīzāk, Disnejlendā līdz pat šai dienai mītošo mehānisko Linkolnu. 

Veselības stāvoklim pasliktinoties, Volts Disnejs bija pārņemts ar sava ķermeņa sasaldēšanas ideju. Viņš gribēja izmēģināt kriobioloģijas sasniegumus. Plāns bija tāds: labi, tagad es miršu, sasaldējiet mani un atmodiniet, tiklīdz būs izgudrotas zāles pret nāvējošām slimībām vai nāve vispār tiks atcelta. Pat ja tas būs pēc 50, 100 vai 500 gadiem – es varu pagaidīt! Disnejs bija uztraucies, ka atstās šo pasauli, nepabeidzis vairākas svarīgas lietas. Viņš ticēja dzīves pagarināšanas iespējai un nemirstības idejai, viņš uzticējās zinātnei. Arī šajā jomā Disnejs vēlējās būt pirmatklājējs. Viņš pilnīgi nopietni domāja, ka sasaldēšana un pēc tam atgriešanās dzīvē kļūs par jaunu «sociālās apdrošināšanas» modeli – vispirms šis pakalpojums būtu pieejams visturīgākajiem klientiem, pēc tam to piedāvātu privātkompānijas, un vēlāk to varētu atļauties arī visi iedzīvotāji.

Volts Disnejs nomira 1966. gada 15. decembrī 65 gadu vecumā no plaušu vēža. Viņš gribēja tikt sasaldēts, taču ģimene nodeva ideālā amerikāņa ķermeni ugunij. Operas finālā skatuvi pārņem liesmas, kurās varētu sadegt dons Žuans. Volts Disnejs sadega, bet zīmoli nedeg, un Walt Disney tam ir labākais pierādījums. 

Ideālais amerikānis
Filipa Glāsa opera The Perfect American
Anglijas Nacionālajā operā Londonā 1.–28.VI
www.eno.org
Informācija par izrādēm Madridē
www.teatro-real.com


Volta Disneja kostīma skice, kuras autors ir operas Ideālais amerikānis scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Dans Potra

Volts Disnejs 1953. gadā kopā ar Mikipeli, Donaldu Daku un Gūfiju. Dž. R. Aiermana fotogrāfija no žurnāla Life


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja