Ja Tims Bērtons vairāk aizrautos ar fluoriscējošām krāsām, ja vien krāšņi ziedi spētu tāpat vien uzplaukt gandrīz nakts vidū... spoku koki, viszinošais mēness ģīmis, spoguļbumbas klavieres un neticami bagātīgs Mikas un pavadošās grupas sniegums lika saprast - brīnumi notiek tad, kad tos vismazāk gaida. Pirmdien, 2.augustā "Arēnas Rīga" amfiteātrī pusotru stundu ilgušajā koncertā publika (vismaz tās lielākā daļa) nolēma spēlēt pēc vakara burvju mākslinieka - Mikas -, uzdotās nots un saņēma vienu no izcilākajām izrādēm pēdējo gadu laikā Latvijā. Lai arī "Relax (Take it Easy)", ar kuru iesākās koncerts Rīgā, ir viena no Mikas pazīstamākajām kompozīcijām, tā ne tuvu neatklāj dziedātāja, komponista, tekstu autora (un cilvēka, kurš mēģina vismaz daļu no savas dzīves pasniegt uz plaukstas) muzikālās dotības. Arī reveranss Faruham Bulsaram jeb Fredijam Merkūrijam - vienam no spilgtākajiem XX gs.talantiem, ar kuru libāniešu izcelsmes britu Miku salīdzina visbiežāk -, otrā izspēlētā dziesma "Big Girl (You Are Beautiful)" ir tikai gražīgs uzmanības pieprasījums, jo īpaši jau brīdī, kad no skatuves apakšas iznirst piepūšams objekts, kurā ar grūtībām var pamanīt milzenes kurpīti. Taču Mika ir kas krietni vairāk - lielisks izklaidētājs, priecīgi dancojošs skumjš klauns un, kas pats svarīgākais, spēcīgas balss īpašnieks- pat tad, kad tā sagurst, intonācijas ir tik patiesas, ka "norautās" elpas šķiet tikai pierādījums tam, ka uz skatuves redzi dzīvu cilvēku. Kuram gandrīz visi sanākušie aizrautīgi dzied līdz - patiesības labad gan jāpiebilst, ka tas nav grūti, ja Mikas pagaidām īsās, taču spilgtās karjeras laikā izdoti vien divi albumi.Parādīties uz skatuves gandrīz vai kā britu džentlmenim, pēcāk ļaut brīvgaitā aizvirpuļot gan cilindram, vēlāk arī vestei un kreklam... uzsākt sirdi plosošu solo pie klavierēm, lai jau pēc brīža pa tām lēkātu. Tas ir Mika. Pirmajā brīdī piedāvā ledeni uz kociņa, pēcāk puisis pavēsta - memento mori. Meksikas mirušo piemiņas tradīcijas caurvij visa koncerta scenogrāfiju, pat no skata pirmajā brīdī kruzuļotās rozā princesītes nēsā baisu mošķu maskas un visam pa vidu plivinās laimīgs knābainis. Bet gaismas var arī izdzist. Un, kad prožektori apklusuši, skan balsis. Mikam ir spēcīga vokālā partnere, kuru brīžiem pat negribas dēvēt par "bekvokālisti" - abu balsis skan neticamā harmonijā, papildinot un viena otru izceļot. Viens no koncerta emocionālākajiem brīžiem - "Over My Shoulder", kuru Mika esot sacerējis vēl pusaudža gados. Arī pārējās dziesmās Ima ir vakara galvenajam varonim blakus, bez pretenzijām uz zvaigznes vietu, drīzāk kā neatņemama ēna, bez kuras aina zaudētu ticamību. Publika ir sajūsmā, auro, spiedz un lēkā, lai Mika turpinātu. It kā izskanējuši lielākie hīti - "We Are Golden", "Grace Kelly"...
Gaismas nodziest. Lai tomēr uzplauktu vēl nebijušā dimensijā. Pāri amfiteātra skatuvei lēnām izaug krāsains augu aizkars. Var izšķirt violetas, rozīgas un pavisam gaišas ziedkopas, iekomponēts pa dažam apelsīnkokam. Pat tie, kuri jau steigušies uz izeju, apstājas. Vairs neskaties uz raupjiem dūrieniem sašūtu galvaskausu, smīnīgo mēness ģīmi vai slīpo siera rituli - skatuves elementu, no kura māksliniekiem tik parocīgi lēkāt. Jo skatuve ir uzziedējusi. Un, kad uzzied arī Mika, šķiet, ka brīnumu nakts nekad nebeigsies. Gluži negaidīti - klasiskais "Eurythmics" hīts "Sweet Dreams". Pēcāk atkal klusuma brīdis. Gandrīz visa komanda ir uz skatuves - mīmu grimā nomaskētie ģitāristi, arī bundziniece, tāpat kā Mika, spēcīgajās rokās tur kociņus - iešūpojas vēl ritmiskāk, kā Latviju iecienījušie "Stomp". Mika norauj zaru kroni, skan tik daudzslāņainā "Lollypop", pāri skatuvē drasē spilgtās krāsās tērptu visnotaļ priecīgu zvēru/mošķu/humanoīdu maskās tērpta procesija, un viens no Rīgā notikušajiem skaistākajiem koncertiem ir beidzies.