Un vēl daudz kas cits, kas vārdu matērijā ir vienkārši netverams un ir tikai baudāms - tāda ir Berlīnes filharmoniķu seja, kuru klausītāji jau 126 gadus alkst atklāt arvien no jauna. Skatīt to vaigā beidzot varējām arī pie mums Latvijā, vēsturiski nozīmīgā vieskoncertā, ko orķestra galvenais diriģents, brits Saimons Retls vadīja uz Operas skatuves 2.maijā. Tā bija iespēja baudīt orķestra sniegumu stilistiski plašā repertuāra spektrā, sākot ar vācu klasiskā romantiķa Johannesa Brāmsa un Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena simfoniskajiem opusiem un beidzot ar spilgto XX gadsimta novatoru - Jaunās Vīnes skolas puantilista Antona Vēberna un stilu hameleona, slāva un kosmopolīta Igora Stravinska darbiem. Mērķtiecīgi izbalansējot laikmetu proporcijas, koncerta programmu uzsāka un noslēdza klasiskās vērtības.
Sabalansētā skaņa
Klausoties pasaulslaveno orķestri, vienu no pieciem Eiropas topa simfoniskajiem orķestriem, ikvienā skaņdarbā pārsteidza neatkārtojamais radošās vienreizības tiešums un precizitāte. Dziļi izsvērta, pārdomāta interpretācijas gaita un emocionāls dabiskums, kāds iespējams tikai brīvā, radošā muzicēšanas gaisotnē. Proti - dzīvā interpretācijas procesā, kura neatņemams priekšnoteikums ir sava daļa iepriekš neparedzamā. Interesanti, cik liela tā ir? Varbūt tā to sniedz neparasti plašā izvēles iespēja starp ļoti daudzām versijām, kādā intonācijā un manierē nospēlēt, izgaismot, pavērst, izcelt tieši šo vai citu frāzi un kā orķestra skanējumā sabalansēt partitūras līnijas? Tie ir tikai daži jautājumi, par kuriem rosināja domāt ne tikai lieliskais koncerts, bet arī publiskais ģenerālmēģinājums, kurā uzskatāmi pieredzējām, cik ļoti atšķirīgi viens un tas pats fragments izskanēja, pēc diriģenta norādēm to atkārtojot citādi.
Tomēr pāri visam - šis vienīgi Berlīnes filharmoniķiem raksturīgais skanējums un mūziķu attieksme, kam raksturīga absolūta koncentrēšanās, pašatdeve, netēlots spēles prieks un prasme klausīties. Jā, tieši šī prasme klausīties citam citā - rezultāts orķestrī konsekventi izkoptajām kamermūzikas tradīcijām (regulāriem mūziķu koncertiem dažādos kameransambļos!) atšķir šo orķestri no daudziem citiem. Koncertā to visspilgtāk atklāja izsmalcinātā muzicēšana, atskaņojot A.Vēberna Sešus skaņdarbus orķestrim op.6b. Telpā izkliedēto, retināto partitūru, kurā ik brīdi ieskanas citas, zīmīgas instrumentālās krāsas, orķestris S.Retla vadībā patiešām spēlēja kā liels kameransamblis, kas sastāv no daudziem nelieliem kameransambļiem, tiem izsmalcināti sasaucoties! To darot, viņi uzbūra noslēpumainu, mistisku gaisotni - gan īsajās, izteiksmīgajās stīgu un pūtēju solo replikās, gan sitaminstrumentu kolorītā. Turklāt šo Vēberna "kompresēto kamerdrāmu" izpildījuma gaitā orķestris aicināja izbaudīt īpašu ieklausīšanos klusumā: laikā, kad pasaule kļūst arvien skaļāka, Berlīnes filharmoniķi mums XX gadsimta mūzikas kontekstā piedāvā atgriezties skanējuma klusinātajā izsmalcinātībā, kāds savulaik valdīja baroka mūzikā.
Gan Johannesa Brāmsa Traģiskās uvertīras lasījumā, gan Igora Stravinska Simfonijas trīs daļās un, jo īpaši, Ludviga van Bēthovena 7.simfonijas lasījumā valdzināja dziļā šo dažādo stilu izpratnē un drošībā (proti, perfekti izstrādātās detaļās) balstīta pamatīguma un impulsivitātes apvienojums, kādu spēj sniegt tikai ideāli saspēlējies, izkopts ansamblis. Tāds, kurā visi ir kā viens, ideāls mūzikas instruments, nebūt tā vārdā neupurējot to, cik katrs atsevišķi ir izcila, oriģināli un spilgti radoši domājoša personība. Ne velti Saimons Retls, kaut arī būdams skatuviski artistisks emocionālā tipa diriģents ar elegantu žestu plastiku, koncertā dažubrīd atļāvās palaist orķestri pašplūsmā. Viņi ir šīs uzticības cienīgi! Īpaši Berlīnes filharmoniķu "knifiņi" spodrināja ikviena skaņdarbu lasījumu. Piemēram, I.Stravinska simfonijas mainīgajā tēlu galerijā neatvairāma bija elegantā asprātība, ar kādu orķestra stīgu grupas izgaršoja Stravinska - stilizētāja nedarbus, neoklasicisma kontekstā ironizējot par "pūderētās galma klasikas" galantākajiem žestiem.
Kā zināms, mūsu Operas skatuve nav akustiski labvēlīgākā vieta simfoniskās mūzikas koncertiem. Pat ar skaņas ekrānu, kāds iemantots kopš NATO sammita laikiem. (Gandrīz jābrīnās, kā uz šīs skatuves izdevies satilpināt lielo Berlīnes filharmoniķu sastāvu, kāds spēlēja koncerta pirmajā daļā - J.Brāmsa, A.Vēberna un I.Stravinska skaņdarbos!) Tomēr tieši šeit, šajā sausajā un nežēlīgajā akustikā spēlējot Ludviga van Bēthovena 7. simfoniju, klausītāji piedzīvoja neaizmirstamo brīdi (simfonijas 2.daļā), kad orķestris sasniedza tādu - tik galēju, taču muzikāli piepildītu pianissimo uz skaņas fiziskās robežas, ka aizrāvās elpa! Klusuma estētikas skola, visklusākās muzicēšanas kultūra bija viena no būtiskākajām mācībām, kuras man sniedza Berlīnes filharmoniķi. Jo ar tutti spēka pozīciju šodien nevienu vairs nepārsteigt, vai ne?