Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Jāpabeidz līdz salūtam

Mūsdienīgas seno mītu interpretācijas un spēcīgu sieviešu tēli dominēja Francijas dienvidu pilsētā Ēksanprovansā no 4. līdz 24. jūlijam notikušajā 70. ikgadējā operas festivālā, kurā kopdarbus rada pasaulē nozīmīgākie mūziķi un režisori

Jubilejas festivāla atklāšanā skatītājiem tika piedāvāts Eiropas režijas prīmas Keitijas Mičelas jauniestudējums – Riharda Štrausa opera Ariadne Naksā. Šis ir angļu režisores sestais darbs Ēksanprovansā, viņa ir festivāla intendanta Bernāra Fokrula favorīte. Viņš šogad noliks savas pilnvaras, pie Ēksanprovansas festivāla stūres beļģu ērģelnieks un komponists, bijušais Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt šefs pavadījis vienpadsmit gadu. Šajā laikā viņam ir izdevies pārvērst ikgadējo vasaras forumu mazajā Provansas pilsētā netālu no Marseļas par progresīvāko Eiropas opermākslas centru. Turpmākos piecus gadus Ēksanprovansas festivāla mākslinieciskais līderis būs Beirūtā dzimušais, Eiropā augušais Pjērs Audi – režisors, menedžeris un pašreizējais Nīderlandes Nacionālās operas vadītājs.

Viss ir samudžināts

Veidot Riharda Štrausa Ariadnes Naksā pirmizrādi Keitijai Mičelai palīdzējis viens no ievērojamākajiem britu dramaturgiem Mārtins Krimps. Pēdējos gados viņi daudz strādā kopā: režisore ir iestudējusi divas mūsdienu britu komponista Džordža Bendžamina operas – Uzrakstīts uz ādas (2012; pasaules pirmizrāde notika Ēksanprovansā) un Mīlas un vardarbības stundas (2018) –, kuru libreta autors ir Mārtins Krimps. Pirms diviem gadiem Ēksanprovansas festivālā Mārtins Krimps bija Keitijas Mičelas veidotā Kloda Debisī Peleasa un Melizandes jauniestudējuma dramaturgs. Ko nozīmē būt operas izrādes dramaturgam? "Mans uzdevums ir palīdzēt režisorei paveikt sagatavošanās darbu, izskaidrot operas tapšanas kontekstu un to, kas noticis tās autoru prātā," saka Mārtins Krimps.

Viņš piebilst, ka Ariadne Naksā savā uzbūvē ir problemātisks opuss, kas ir piedzīvojis vairākas izmaiņas. Šis ir komponista Riharda Štrausa un libreta autora Hugo fon Hofmanstāla trešais sadarbības auglis. "Viņi to bija iecerējuši kā nelielu kompozīciju, kas taps pirms viņu nākamā lieldarba, un tā pret Ariadni Naksā mums arī būtu jāizturas," uzskata Mārtins Krimps. No sava sākotnējā plāna izmantot operā Moljēra lugu autori atteicās, un tas sašūpoja visu Ariadnes dramaturģisko pamatu: operas otrā puse tikpat kā nesaslēdzas ar pirmo.

Štrauss un fon Hofmanstāls spēlējas ar klasisko mitoloģiju, commedia dell’arte un XVIII gadsimta Vīnes satīru, neaizmirstot par Mocartam raksturīgo eleganci. Ariadni Naksā var uzskatīt par kameroperu, orķestrī ir 37 mūziķi. "Operā ir samudžināts teksts, pat Štrausam tas nebija līdz galam saprotams. Fon Hofmanstāls rakstīja komponistam vēstules, kurās skaidroja, ko viņš ar to visu bija domājis," atgādina Mārtins Krimps.   

Ariadnes Naksā sižets ir gan sarežģīts labirints, gan sabiedrības spogulis, kurā joprojām, vairāk nekā 100 gadu pēc operas radīšanas, var ieraudzīt ne tikai divus pretējus sieviešu tēlus (vieglprātīgā, komiskā Zerbineta un nopietnā, traģiskā Ariadne), bet arī divus atšķirīgus dzīves uztveres modeļus (pozitīvo un negatīvo).

Rihards Štrauss operā savieno komēdiju un drāmu, ko pārstāv attiecīgi opera buffa un opera seria. Ariadne Naksā ir daudzslāņaina opera operā, masku balle, ironiska un smeldzīga parafrāze par dzīvi, mākslu, ilūzijām, izklaidi, mīlestību. Režisore Keitija Mičela radījusi spilgtu, aizraujošu izrādi: tajā ir perfekti dizainēta mūsdienu vide, aktīva un dinamiska pirmā un otrā plāna varoņu horeogrāfija. Šajā vizuālajā karnevālā skatītājus gaida pārsteidzoši dramatiski pavērsieni. Tas nav stāsts ne par tikumību, ne sieviešu rakstura īpašībām, bet par izvēli starp dzīvi un nāvi.  

Primadonna depresijā

Izrāde Ariadne Naksā uzvesta Ēksanprovansas brīvdabas teātrī Théâtre de l’Archevêché, kas ierīkots bijušās arhibīskapa pils pagalmā. Uz skatuves redzam greznus apartamentus, kuri atbilstoši operas sižetam tiek pielāgoti gaidāmajām vakara svinībām. Darbība notiek Vīnes turīgākā aristokrāta rezidencē, viņš ir pasūtījis divas izrādes – nopietnu operu par Ariadni un vieglu šovu. Mākslinieki konkurē savā starpā un kārto attiecības, skatītāji kļūst par aizkulišu ķildu lieciniekiem. Mājas saimnieks (izrādē tas ir vīrietis, kuram patīk pārģērbties par sievieti) pēkšņi nolemj, ka opera būs jāapvieno ar komediantu priekšnesumu, lai izrāde beigtos līdz plkst. 21, kad viesi dosies baudīt uguņošanu. Izpildītāji ir šokā, taču izvēles viņiem nav. Komponistam ir operatīvi jāizveido šāda kompilācija. Viņam ir jāsapludina muzikālā drāma, kurā galveno lomu tēlo primadonna, ar komisko izklaidi, ko nodrošina Zerbineta un viņas trupa.

Mēs skatāmies šo izrādi hibrīdu, zinot, ka traģēdijas pārņemtā Ariadne nav gluži grieķu mīta varone, bet zvaigzne, kura tēlo lomu un ir spiesta dalīt skatuvi ar komediantiem. Ariadne ir depresijā (kamēr viņa gulēja, Tēsejs viņu pametis), viņa vēlas nomirt. Zerbineta, šķiet, spēlē pati sevi, viņa izstaro enerģiju un dzīvesprieku, žilbinot ar koloratūrām un sludinot brīvās mīlestības principus, – apkārt ir daudz vīriešu, viņus var un vajag mainīt, lai intīmajā virtuvē neiestātos rutīna. Savukārt Ariadne ir pārliecināta monogāmijas piekritēja, viņa gaida savu vienīgo vīrieti.

Režisores Keitijas Mičelas koncepciju dramaturgs Mārtins Krimps raksturo ar vārdu "metateātris" – tas ir teātris, kas reprezentē teātri. "Mums finālā ir gandrīz laimīgas beigas!" priecājas Mārtins Krimps. Var atklāt izrādes noslēpumu: nežēlīgajā metateātra pasaulē Tēseja pamestā Ariadne ir grūtniece. Mazulis pārliecina sievieti dzīvot, nevis mirt. Operas libretā (un arī mītā) par bērnu nav ne vārda: "oficiālajā versijā" Ariadni glābj jaunais, pievilcīgais dievs Bakhs, un viņi iemīlas viens otrā. Savukārt Keitija Mičela par Ariadnes glābēju piedāvā uzskatīt jaundzimušo dēlu. Galu galā demogrāfiskā situācija ir jāuzlabo arī seno mītu varoņiem.

Nākotnes superdīva

Ariadni Naksā gaumīgi un izteiksmīgi diriģē vācu maestro Marks Albrehts, izrāde spēlē Parīzes orķestris/Orchestre de Paris. Iestudējuma galvenā sensācija ir titullomas atveidotāja – norvēģu liriski dramatiskais soprāns Līse Dāvidsena. Tā ir viena no skaistākajām jaunajām balsīm, kuru pašlaik var dzirdēt operā, – silta, dziļa, vilinoša. Viņa dzied, un Ariadnes ekstravagantais jutekliskums un kaisle pārņem visu zāli. Līsei Dāvidsenai pat nav jātēlo (nepārprotiet – Keitijas Mičelas izrādēs ir jātēlo daudz!), viņa ir no tām retajām vokālistēm, kas katru savas lomas psiholoģisko niansi spēj pateikt ar balss skanējumu.

Tā ir balss kā stihija un dabas parādība, šai māksliniecei tiek prognozēta fantastiska nākotne Riharda Vāgnera repertuārā, kurā viņa jau veiksmīgi izpaužas. 2019. gada vasarā viņa debitēs Baireitas festivālā – dziedās Elizabeti Tanheizera jauniestudējumā. Visvairāk sajūsminātie klausītāji cer, ka Līse Dāvidsena, kura ir Plasido Domingo rīkotā jauno dziedātāju konkursa Operalia uzvarētāja (2015), varētu kļūt par nākamo skandināvu superdīvu, sekojot Kirstenas Flagstades, Birgitas Nilsones un Nīnas Stemmes pēdās.   

Dramatiskā varone uz skatuves vienmēr apsteigs komisko, taču jāpiemin, ka sarežģītajā Zerbinetas lomā iespaidīgu, virtuozu sniegumu demonstrē franču koloratūrsoprāns Sabīne Devjela – vēl viena izcila, oriģināla un gudra māksliniece, kura lieliski apliecina savu talantu opermūzikā, koncertprogrammās un ierakstos. Viņas Zerbineta ir ideāls pretstats Līses Dāvidsenas Ariadnei: Sabīnei Devjelai ir viegls, caurspīdīgs, lokans soprāns, un dziedātāja atbilstoši tēlam spēj perfekti regulēt flirta, rotaļīguma un koķetīguma nokrāsas.

Ēksanprovansā pirmizrādītā Ariadne Naksā ir kopražojums ar Parīzes Elizejas lauku teātri, Luksemburgas teātri un Somijas Nacionālo operu Helsinkos. Tuvākajās sezonās Riharda Štrausa varones Keitijas Mičelas portretējumā pārcelsies uz šīm skatuvēm.

Brīdinājuma signāls

Mitoloģijas varoņi apdzīvo vēl vienu operu festivāla programmā – tā ir angļu baroka komponista Henrija Pērsela Didona un Enejs. Arī šis jauniestudējums brīvi elpo zem Provansas zvaigžņotajām debesīm brīvdabas teātrī arhibīskapa pils pagalmā. Operu iestudējis franču režisors Vensāns Igē, kurš ir bijis pēdējo desmitgažu nozīmīgāko režisoru Patrisa Šero, Lika Bondī, Pītera Selarsa un Ivo van Hoves asistents. Vensāns Igē studējis vēsturi un mākslas vēsturi, bijis izstāžu kurators, strādājis grāmatu izdevniecībā, vadījis raidījumus par mākslu un rakstījis par to.

Šī pieredze atspoguļojas viņa režijas rokrakstā – nekādu lieku, sasteigtu žestu, Vensāns Igē ar lielu cieņu izturas pret autora iecerēm un vēsturisko kontekstu, kā arī pret laiku, kurā dzīvojam. Viņš izjūt nepieciešamību akcentēt, kāpēc tieši šī opera ir svarīga un uzrunājoša 2018. gadā. Kompaktajā, lakoniskajā un klasiski veidotajā izrādē viss ir pamatots, pārdomāts un iedarbīgs.

Kartāgas dibinātājas un pirmās valdnieces Didonas un trojiešu varoņa Eneja mīlas stāsta traģiskais sižets ir aizgūts no Vergilija eposa Eneīda. Operai pievienots prologs, kuru pēc Vensāna Igē aicinājuma radījusi franču rakstniece Mailisa de Kerangala. Prologā tiek izklāstīta Didonas priekšvēsture – kur viņa bijusi, ko darījusi un jutusi, pirms ieradās Kartāgā (mūsdienu Tunisija). Šis teksts, kurš ir poētisks un konkrēts vienlaikus, savieno Didonas un Eneja stāstu nevis ar pagātni, bet tagadni – ar to, kas notiek Āfrikā un Tuvajos Austrumos un kā tas atbalsojas mūsu dzīvē.

Prologu uz skatuves deklamē populārā Mali dziedātāja un komponiste Rokija Traorē. Didonas lomu dzied Dienvidāfrikas soprāns Kelebohile Pērla Bezona vai franču mecosoprāns Anaika Morela. Pie lieliskā franču orķestra Pygmalion pults ir čehu diriģents Vāclavs Lukss. 1689. gadā tapusī baroka opera skan kā pēdējais brīdinājuma signāls mūsdienu Eiropas sabiedrībai – tas ir stāsts nevis par "viņiem", bet par mums. 

Mocartam piestāv specefekti

Ēksanprovansas festivāls nav iedomājams bez vēl viena aktuāla autora – Volfganga Amadeja Mocarta. Viņa operas šeit skan katru gadu. Šoreiz nav tapis jauniestudējums, bet atjaunots 2014. gada festivāla hits – Burvju flauta daudzpusīgā britu mākslinieka, teātra kompānijas Complicité līdera Saimona Makbērnija režijā. Viņš ir burvis, kura iztēlei, šķiet, nav robežu, un Burvju flauta viņam piestāv. Viss, ko ir izdomājis Saimons Makbērnijs, atbilst Mocarta pēdējās operas būtībai, tā filosofijas un fantāzijas dimensijai. Izrādē tiek pētīta un meklēta daudzu lietu, parādību un emociju izcelsme un patiesā nozīme, arī visas dzīves jēga. Tas tiek darīts ļoti tīrā, humānā un aizkustinošā veidā, vienmēr ar smaidu un gaišu nodomu.    

Šajā maģiskajā uzvedumā Provansas Lielajā teātrī Saimons Makbērnijs paver durvis uz teātra mākslas otru pusi, publikai parasti neredzamu – līdzīgi kā Ariadnē Naksā mēs redzam šovbiznesa un opermākslas aizkulises, taču tas nemazina sajūsmu. Tas intriģē. Burvju flauta ir izrāde spēle, rotaļlieta, brīnumains mehānisms – meistarīgi sagatavots, nevainojami iedarbināts.

Uzvedums fascinē ar digitāliem un manuāliem specefektiem; abās skatuves malās buras triku meistari – viņi kaut ko zīmē, drukā, pārvieto, rada trokšņus. Efektu veidošanas process tiek filmēts reālā laika režīmā un projicēts uz lielā skatuves ekrāna. Vairākums efektu, piemēram, animācija, top šeit un tagad. Izrādē izmantotas gan jaunākās tehnoloģijas, gan naivās mākslas paņēmieni. Iestudējumā saplūst mūzika, teksts, vizuālie tēli, dziedātāju, aktieru un "apkalpojošā personāla" darbība. Visa kā ir daudz, taču uz skatuves valda absolūta kārtība, no izteiksmes līdzekļu minimuma tiek izspiests maksimāli iespējamais rezultāts. Butaforijas tikpat kā nav, centrālais scenogrāfijas elements ir platforma, kas turas trosēs un maina leņķi.    

Iespaidu paspilgtina izrādes muzikālā kvalitāte: orķestra bedrē ir ansamblis Pygmalion sava enerģiskā dibinātāja 33 gadus vecā diriģenta Rafaela Pišona vadībā. Viņš ir franču mūzikas dārgums un lepnums (Rafaels Pišons ir iepriekšminētās Zerbinetas lomas atveidotājas Sabīnes Devjelas dzīvesbiedrs). Burvju flautā ir spožs solistu ansamblis, kurā izceļas franču tenors Stanislass de Barbeiraks (Tamino) un norvēģu soprāns Māri Ēriksmona (Pamina).

Burvju flauta pēc 2014. gadā Ēksanprovansā notikušās pirmizrādes jau bija redzama Anglijas Nacionālajā operā Londonā un Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā. Šis ir viens no festivāla sasniegumiem – iestudējumi turpina skatuves dzīvi citos operteātros Eiropā.

Vairāk eļļas ugunī!

Sergeja Prokofjeva Ugunīgā eņģeļa jauniestudējums uz Ēksanprovansu atceļojis no Polijas Nacionālās operas Varšavā, kur pirmizrāde notika maijā, un vēlāk uzvedums dosies uz Norvēģijas Nacionālo operu Oslo. Ugunīgo eņģeli iestudējis Polijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs Marjušs Treliņskis, kurš karjeru sācis kā kinorežisors, un šis fakts ir atstājis ietekmi uz viņa darbiem muzikālajā teātrī, to moderno estētiku un dinamiku. Poļu mākslinieks ir pieprasīts Eiropā un ASV. Viņa režisētā Riharda Vāgnera opera Tristans un Izolde pirms diviem gadiem atklāja Ņujorkas Metropolitēna operas jauno sezonu.  

Provansas Lielajā teātrī iestudētais Ugunīgais eņģelis ir pārbaudījums visām maņām. Paša komponista rakstītā libreta pamatā ir Valērija Brjusova mistiskais, simbolu pārpildītais romāns, kura darbība risinās XVI gadsimtā Vācijā. Prokofjeva dzīves laikā šī opera nekad nav skanējusi. Pirmo reizi klausītāji dzirdēja Ugunīgo eņģeli koncertversijā Parīzē 1954. gadā, pirmais iestudējums tapa gadu vēlāk Venēcijā. Pirmizrāde Krievijā notika 1984. gadā Permā.

Pēdējos gados šis radikālais un drosmīgais opuss arvien biežāk tiek uzvests Eiropas teātros – režisoriem ir kur izvērsties. Materiāls ir labvēlīgs – sekss, halucinācijas, divu laikmetu – viduslaiku un renesanses – mijas rokenrols! Operas galvenie varoņi ir bruņinieks Ruprehts un viņa iemīļotā noslēpumainā Renāta, kura kopš bērnības ir apsēsta ar ugunīgo eņģeli un nonākusi dēmonu varā. Citu personāžu vidū ir inkvizitors ar svītu, ugunīgā eņģeļa iemiesojums grāfs Heinrihs, viesnīcas saimniece, grāmatu tirgonis, zīlniece, klostera priekšniece, mūķenes, skeleti, Fausts un Mefistofelis.        

Pie Parīzes orķestra pults – japāņu diriģents Kadzusi Ono. Kopā ar režisoru Marjušu Treliņski viņš ieved klausītājus Prokofjeva varoņu narkotisko šausmu, vardarbības un vājprāta pasaulē. Šeit mirdz neona gaismas un izplūst robeža starp realitāti un fantāziju. Bruņinieks Ruprehts (amerikāņu baritons Skots Hendrikss) pirmo reizi satiek Renātu (lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte) sava viesnīcas numura vannasistabā, kur viņa sev pārgriež vēnas. Tā sākas viņu attiecību stāsts, kurā ir kaisle, žēlsirdība un greizsirdība.

Marjuša Treliņska iestudētais psiholoģiskais erotiskais trilleris izsit skatītāju no līdzsvara. Tas, ko Renātas lomā dara Aušrine Stundīte, ir prātam neaptverami. Renāta ir histērijas, neirozes un psihozes pārņemta, viņas noskaņojums nepārtraukti mainās – šī ir dramatiski un vokāli nežēlīga partija. Šādas lomas ir lietuviešu dziedātājas specializācija. Viņas atveidotās varones vienmēr nonāk visekstremālākajos apstākļos, viņa balansē uz dzīves un nāves robežas. Ugunīgais eņģelis apliecina Aušrines Stundītes statusu – viņa ir viena no neatvairāmākajām dziedošajām aktrisēm, kura izpaužas visprasīgākajā repertuārā, turklāt eļļu viņas ugunī pielej labākie, neordinārākie diriģenti un režisori. Ēksanprovansas festivāla publika spēj to novērtēt.

Pēc Ugunīgā eņgeļa pirmizrādes Ēksanprovansā režisors Marjušs Treliņskis un dziedātāja Aušrine Stundīte atbildēja uz KDi jautājumiem.

Saruna ar Marjušu Treliņski. "Šim ļaunumam nav izskaidrojuma"

Kas jūs visvairāk piesaista operā Ugunīgais eņģelis?

Šis ir stāsts par ļaunumu. Nespēju iedomāties nevienu citu tikpat intensīvu un iedarbīgu darbu, kas būtu veltīts šai tēmai. Interesantākais un radikālākais Prokofjeva operā ir tas, ka tā nesniedz nekādus paskaidrojumus. Prokofjevu var uzskatīt par postmodernisma priekšgājēju. Viņš it kā rāda risinājumus, taču vēlāk saka: nē, tas tomēr nav tas. Kas ir šā vispārējā ļaunuma avots? Pirmkārt, vīriešu šovinistiskie uzskati un likumi. Otrkārt, baznīcas uzspiestās dogmas un kristietībā izplatītā ideja par vainas izjūtas nepieciešamību, cilvēkiem ir jājūtas vainīgiem par visu, kas ir saistīts ar ķermeni, savu ķermenisko dzīvi un pieredzi.

Varbūt pie visa ir vainīgs Mefistofelis, kurš ir viens no operas tēliem? Taču jau drīz Prokofjevs ļauj saprast, ka Mefistofelis šajā darbā ir tikai joks, kas ir aizgūts no opermākslas vēstures. Mēs saprotam komponista domu: ļaunumam nav sakņu, nav loģiska izskaidrojuma. Cilvēki allaž vēlas, lai viņiem viss būtu pavisam skaidrs, taču šajā operā ļaunums izplatās strauji kā vīruss – no viena uz otru. Šī ir aktuāla, mūsdienu situācijai atbilstoša teorija. Kaut ko līdzīgu redzam Mihaela Hanekes filmās – tās arī vēsta par ļaunumu, kura izcelsmei nav izskaidrojuma un kuru mēs nespējam līdz galam saprast.

Katrs varonis Prokofjeva operā ir upuris un bende vienlaikus. Manā izrādē inkvizitors ir dziļi traumēts personāžs. Es arī centos radīt iestudējumu par sarežģītu mīlestību, kas noved līdz vājprātam un iznīcībai. Tā ir mīlestība, par kuru nākas samaksāt ar savu cilvēcību. Šādā mīlestībā var zaudēt savas humānās kvalitātes – notiek kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko cilvēks gaida no šīm jūtām. Tu iemīlies un iekrīti tumsā, kur satiec nelabo. Stilu mikslis, kurā ir groteska, sarkasms, ironija, misticisms un traģēdija, ir Prokofjeva radīts, tas man palīdzēja precīzi fokusēt uzmanību izrādes iestudēšanas procesā.

Galvenā varone Renāta ir unikāls tēls opermākslā, vai ne?

Renātas tēlā apvienojas pretrunīgas īpašības. No vienas puses, var teikt, ka Renāta ir sajukusi, viņai ir garīga slimība un bērnības trauma, viņa visu dzīvi ir pārņemta ar ugunīgo eņģeli. Ja cilvēka dzīve ir drūma un sarežģīta, viņš var nepārtraukti pieminēt kādu eņģeli, lai paslēptu tumsu. No otras puses, var pieļaut, ka Renāta bērnībā patiešām kaut ko ir redzējusi. Varbūt ar viņu ir noticis kas tāds, ko mēs nespējam apjēgt. Man bija svarīgi ņemt vērā abus pieņēmumus – gan to, ka viņa var būt slima, gan to, ka viņa ir apveltīta ar mistiskām spējām. Iespējams, viņa ir pieskārusies mūžībai.

Ko Ugunīgais eņģelis mums pasaka par pasauli, kurā dzīvojam?

Bija nepieciešams laiks, lai šī opera tiktu saprasta un pieņemta. Ir iemesli, kāpēc ilgus gadus tā nekur nav skanējusi un Prokofjeva dzīves laikā nav tikusi iestudēta. Tagad ir pienācis Ugunīgā eņģeļa laiks – laiks, kad tiek iznīcināts ego, Prozac laiks, depresijas laiks, mentālās psihozes laiks, kad pat jaunieši izdara pašnāvību. Tagad ir piemērotākais Prokofjeva un šī stāsta laiks! Stāsts par ļaunumu, kas ir mūsu asinīs, tā ir inde, kas plūst mūsu vēnās, un mums ar to ir jāsadzīvo, mums par to ir jāaizdomājas. Stāsts par prāta destrukciju, par kritienu bezdibenī.

Ko jūs gaidāt no dziedātājiem, ar kuriem strādājat?

Viņiem ir jākonfrontē šī tumsa, jāieskatās acīs bailēm, jāpieskaras varoņu psihozei. Ja viņi cenšas sevi no tā pasargāt, iestudēt Ugunīgo eņģeli nav iespējams. Mums tas bija sarežģīts piedzīvojums, taču esam izturējuši.         

Saruna ar Aušrini Stundīti. "Kas tas bija? Neviens nezina"

Ar ko jums ir īpaša Renātas loma? Vai ir patīkami ar viņu atkal satikties?

Šis ir ceturtais Ugunīgā eņģeļa iestudējums, kurā piedalos. Pirms tam dziedāju šajā operā Lionā režisora Benedikta Endrūsa izrādē, Minhenē Berija Koska izrādē un Cīrihē Kaliksto Bjeito izrādē. Šis darbs ir atvērts visdažādākajām interpretācijām. Katrs režisors piedāvā atšķirīgu drāmas redzējumu, un katru reizi es atklāju šo varoni no jauna. Viņa man neapnīk.

Renāta ir ļoti patiesa, viņai nav nekādu iekšējo filtru. Viņas raksturā, darbībā un uzskatos ir daudz dažādu krāsu, viņa visu laiku mainās – pārmetas no melnā uz balto, no kreisās uz labo. Tās nav manipulatīvas spēles. Viņa uzvedas kā bērns. Viņai tas viss ir reāls, viņa nespēj to kontrolēt.

Vai jums ir svarīgi mīlēt un saprast varones, kuras atveidojat? Kādas ir jūsu attiecības ar visiem tiem sarežģītajiem tēliem, kuros tik iespaidīgi iemiesojaties?    

Jā, varonei man ir jāpatīk. Citādi nevaru labi izdarīt savu darbu. Savukārt saprast visas šīs sievietes man nešķiet obligāti. Pilnībā saprast tādu varoni kā Renāta nav iespējams. Tas ir interesanti gan skatītājiem, gan man pašai – vienmēr paliek kaut kas līdz galam neatminēts, pie kā gribas atgriezties, censties vēl un vēl cerībā, ka varbūt šodien izdosies... Taču tā nenotiek. Intriga saglabājas.

Man šķiet, ka Marjuša Treliņska izrādē viss ir "normāls", šeit nav spoku, dēmonu, vīziju, nav eksorcisma ainas, Renāta ir salauzts bērns, taču arī šajā iestudējumā ir brīži, kas man nav saprotami, es tajos nesaskatu jēgu. Taču es daru, kas man ir jādara. Ja publika jūtas pazudusi un dezorientēta, tas šajā operā ir pieļaujams. Jums nav jāsaprot pilnīgi viss. Jūs esat iegrūsti šajā trakumā un peldat tajā. Opera beidzas, un jūs uzdodat jautājumu: kas tas vispār bija?! Neviens nezina.       

2017.–2018. gada sezona jums bija ļoti krāšņa un neparasta: dziedājāt titullomu Ēriha Volfganga Korngolda reti iestudētajā operā Helianes brīnums, Bjanku Aleksandra fon Cemlinska operā Florenciešu traģēdija, Karlotu Franča Šrekera operā Stigmatizētie jeb Iezīmētie, titullomu Riharda Štrausa operā Salome. Nākamo sezonu sāksiet ar titullomu Džakomo Pučīni Toskā Helsinkos, pēc tam būs Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas jauniestudējums Parīzē. Vai jūsu Toska būs tikpat neprātīga, sirdi plosoša un nervus kutinoša kā varones mazāk pazīstamajās operās?

Nē, ar Tosku viss ir skaidrs. Pučīni bija ģēnijs un savas operas uzrakstījis tā, ka tās ir grūti, gandrīz neiespējami sabojāt. Pat ja neesi pārāk laba aktrise vai pārāk laba dziedātāja, klausītāji tāpat raudās Toskas finālā, sarīkos ovācijas un mīlēs tevi. Tas viss – pateicoties Pučīni, kurš ir novērsis izgāšanās iespējamību. Panākumi ir garantēti. Man šādas populāras operas sagādā nelielu problēmu – pietrūkst neatrisināmu noslēpumu. Taču piekrītu, ka Toska ir šedevrs. Viss, ko dara Toska, ir loģisks un pamatots, tam ir jēga. Viņa ir interesanta varone ar spēcīgu raksturu. Ceru, ka režisors Kristofs Lojs, ar kuru strādāšu Helsinkos, atradīs negaidītu pieeju tēlam, izdomās pārsteigumu, lai man būtu interesantāk spēlēt šo lomu.  

Toska mani nevilina tik ļoti kā Renāta un Salome, kaut vai tā iemesla dēļ, ka šo partiju jau esmu dziedājusi. Ja tā būtu mana debija Toskā, noteiktu justos ieintriģēta. Taču Toska arī ir pietiekami traka dāma. Domāju, ka Toskas izrāžu cikls Helsinkos septembrī un oktobrī būs pēdējā reize, kad dziedāšu standarta itāļu opermūzikas repertuāru.

Ar kādām jaunām lomām iepriecināsiet tuvākajās sezonās?  

Apsveru režisora Kaliksto Bjeito piedāvājumu dziedāt kādā dīvainā operā basku valodā, taču lēmums vēl nav pieņemts. Tikko esmu saņēmusi partitūru. Varētu būt aizraujoši – šī opera komponēta XX gadsimta sākumā. Tas ir mans iecienītākais periods, absolūti ārprātīgs. Tajā laikā mākslinieki visos žanros no jauna atklāja pasauli, valdīja ziņkāre un auglīga atmosfēra, kurā cilvēki bija ideju un spēka pilni, viņiem bija pārliecība, ka viss ir iespējams. Mākslinieki varēja atļauties radīt darbus un sacerēt stāstus, kuriem šķietami nebija jēgas, viņus ietekmēja Zīgmunda Freida teorija, viņi spēlējās ar sirreāliem elementiem un psihoanalīzi. Viņi atmeta ar roku banāliem mīlas stāstiem un pievērsās zemapziņas pētījumiem, drosmīgu fantāziju pasaulei, sāka pētīt cilvēku prāta radītas situācijas un stāvokļus. Tas viss mani fascinē, un galvenais, ka mūzika joprojām ir skaista.  

Informācija: festival-aix.com

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja