Tiekamies Vīna studijā, kur Linda dzer ingvera tēju un priecājas par jauno Dienas pielikumu KDi. Lasījusi brokastīs interviju ar Kārli Lāci un bijusi patīkami pārsteigta, ka tajā ir daudz par mūziku un radošo procesu, nevis dzeltenajām lietām kā agrāk vai visās intervijās. Pārrunājam arī patīkamo atgriešanos pie avīžu papīra, kas pakļaujas otrreizējai izmantošanai, kad savas informatīvi izklaidējošās funkcijas jau izpildījis, – tas noder gan kamīna iekurināšanai, jo smacīgi nedūmo kā žurnāli, gan labi uzsūc mitrumu, ja kas izlijis. Sarunā nonākam arī pie citām vērtībām, kas atgriežas.
Ko domā par dziesmu albumu likteni laikā, kad patērētāji lielākoties klausās tikai sev tīkamākās dziesmas mp3 atskaņotājos?
Albumi interesēs vismaz tos, kuriem tuvs konkrētais mākslinieks, tāpēc domāju, ka tie tik drīz neiznīks. Paskat, tāpat kā avīžu papīrs, arī vinils nāk atpakaļ.
Cilvēku sāk interesēt tas, pēc kā viņš noilgojies.
Nāk modē nostalģija?
Arī jaunietis, kurš klausījies tikai failus, ieraugot nelielas gleznas izmēra vinila plati, nodomā: lūk, manta!
Jā, skaisti! Tas ir vesels process, rituāls. Cita garša. Tad jau sanāk, ka ir vērts izdot remiksus platēs, lai dīdžeji var tos spēlēt? Jo kurš gan cits? Man, piemēram, nav pazīstams neviens, kuram būtu plašu atskaņotājs.
Nopērc! Tas izraisa atkarību, un neko citu vairs nevari klausīties.
Jā, pat radio ir nenormāli sakompresēta skaņa. Mūzika taču ir smalka padarīšana. Tas nav troksnis vai vienkārši kaut kas materiāls, tā ir skaņu harmonija, kas ir mūzikas definīcijas pamatā. Es nupat personīgi ar to saskāros, ar savas jaunās dziesmas "māsteru" ņemoties trīs nedēļas. It kā viss ir – vārdi, melodija, instrumenti iespēlēti –, taču tas pēdējais posms, kam it kā vajadzētu būt tikai tīri tehniskam – kaut kur pacelt skaļumu utt. –, visu maina. Jo šīs frekvences kopā – tās ir krāsas tāpat kā gleznā – tām jārada emocijas. Es klausos un jūtu, ka tās krāsas nelīst tā, kā man gribētos. Sūtu uz Vāciju atpakaļ un mēģinu stāstīt gan tehniski, gan emocionāli, ko gribu. Īstenībā tas, ko es šoreiz gribu sagaidīt visā albumā, ir plates skanējums. Tā kā tur ir tikai dzīvie instrumenti, gribas analogo lentes skaņu, kas ir reizē siltāka, bet arī tāda… grandžīgāka, graudaināka?
Raupjāka?
Jā. Esi dzirdējis Prinsa jaunos singlus? Arī viņš ir atgriezies uz šī ceļa. It kā popmūzikas valoda ir tikpat veca kā popmūzikas pasaule – tur ir gan sintētika, gan viņa ziedulaiku – astoņdesmito gadu – skaņa un rokenrols, taču tas skan svaigi, kaut atgādina septiņdesmitos. Paskaties – tikko popmūzikā bija astoņdesmitie, un tagad vēl kāpjas atpakaļ.
Domājot par tavu gandrīz izpārdoto koncertu Palladium 14. februārī un izsludināto papildkoncertu 13. februārī, ienāca prātā, vai tik tas nav smalks mārketinga triks – paziņot, ka viens jau izpārdots, kaut tā nebūt nav, un izsludināt otru. Uz cilvēkiem tas psiholoģiski iedarbotos: ja jau baigais pieprasījums, mums arī tur noteikti jābūt. Lūk, Metallica rīkojās aplam, izziņojot uzreiz divus koncertus Arēnā Rīga, un aplauzās – vienu nācās pārcelt uz Tallinu.
Jā, tas varētu darboties, jo visi nodomātu, ka biļešu vienmēr pietiks. Bet mūsu gadījumā šāds triks šoreiz netika izmantots. Lieta tāda, ka mani pavadošā sastāva puiši nedzīvo Latvijā – Rūdolfs Macats, Matīss Čudars tagad dzīvojas Amsterdamā, Ivars Arutjunjans un viņa kolēģis Johanness Vahts dzīvo Kopenhāgenā. Skaidrs, ka tas ir liels risks – pieci koncerti pēc kārtas piecās dienās balsij ir liels pārbaudījums, taču gribējās maksimāli izmantot to ierobežoto laiku, kad puiši ir te. Biju uzrakstījusi dziesmas, un mūsu radošais sagatavošanās process notika divās nometnēs Latvijā – pirmā bija studijā Cinevilla.
Dzīvojām visi kopā, es pati gatavoju ēst, un būtībā no rīta līdz vakaram manas idejas kopā ietērpām aranžējumos. Koncerts Demo būs kā koncepta auto, ko var apskatīt, taču vēl nevar paņemt līdzi. Pēc tam uzreiz dosimies studijā ierakstīt, un es ceru, ka rudens sākumā iznāks albums. Tas bija tik interesanti, kā tajā radošajā nometnē mana vīzija, kādu ceļu šīs dziesmas varētu iet, mainījās. Manuprāt, uz labo pusi. Matīsam vispār ir smagā metāla saknes kaut kur tālu, tālu trīspadsmit gados, tagad viņš ir bezmaz džeza ģitāras guru, kurš jau sen ir aizbraucis no Latvijas. Protams, tas process nav viegls – viņiem katram ir savs soloprojekts, un mēs visi esam savā ziņā solisti, tāpēc katrs vilka to deķīti uz savu pusi ne tikai muzikālo ideju, bet arī komunikācijas ziņā – tas ir tāds īsts pārbaudījums. Studijā Cinevilla ziemā vispār nekas nenotiek un nav neviena cilvēka – tikai sargs –, un tur izskatās riktīgi spokaini. Dzīvojām viesnīcā un darbojāmies Rūdolfa mājā, kur ir klavieres, kas tapušas Ņujorkā, tieši simts gadu pirms es piedzimu, – 1879. gadā. Tās tika speciāli uzskaņotas, un uz tām viss tika aranžēts. Klavieres speciāli vedīsim uz koncertu Palladium. Mazlietiņ var dzirdēt, ka tās ir klavieres ar vēsturi – tas nav steinvejs. Singlu Pink Glasses otrās radošās nometnes laikā ierakstījām radio studijā, kur ir Steinway, un tās dziesmas galvenais rifs ir tieši klavierēm. Steinvejam ir skaista, apaļa un sterila skaņa, bet vecajām klavierēm ir tas grauds. Gandrīz vai tā skaņa ir jāsačakarē, lai tā būtu kā simtgadīgām klavierēm. Demo versija būs tāda, ko puiši var nospēlēt četratā un es – nodziedāt. Paralēli es jau dzirdu galvā, kā tam būs jāskan albumā. Albumā Chameleon es pārāk ļāvos producentam pārvērst manu oriģinālo ideju, šoreiz vairāk vadīšos pēc savas intuīcijas.
Sanāk, ka labāka skanējuma meklēšanai ir jāiet mūsdienās tikai tā sauktajā underground mūzikā izmantotais ceļš. Dambis ar savu grupu Inokentijs Mārpls arī izspēlē dziesmas koncertos publikas priekšā un tikai tad tās ieraksta.
Jā, tad izkristalizējas patiesais impulss – tu jūti, ko cilvēki gaida. Raimonds Pauls teica to pašu, ka tagad viss ir kājām gaisā, – savulaik filharmonijā viņš sarakstīja dziesmas, brauca ar tām turnejā līdz pat Krievijai un tikai tad ieskaņoja. Intensīvā mēģinājumu procesā pirms koncertiem var pārdegt un pazaudēt to adrenalīniņu, kas rodas, domājot, vai patiešām viss sanāks. Šeit nav runa par tehniskām lietām un vai visi atceras savas partijas, šeit ir runa par to dzirksteli, kura tāpēc jau ir dzirkstele, ka tā ir dzirkstele, un tā ir tikai mirkli.
Tev pirmie koncerti ir Rīgā. Prāta vētra un Sīpoli darīja otrādi, lai Rīgā ir tie galvenie – noslēdzošie.
Arī Instrumentiem tā bija. Man kaut kā vienmēr sanāk, ka Rīga ir pirmā. Esmu vairākas reizes pārbaudījusi, ka tam pirmajam tomēr ir baigais spēks. Emocionālā līmenī to nevar salīdzināt ar to, kas ir pēc tam. Tu nekad nezini, kā tā ķīmija nostrādās, kaut visi elementi ir zināmi. Tur ir tas skaistums! Filmēsim abus Rīgas koncertus un fragmentus vēlāk ieliksim YouTube, kas šajā laikā ir nesalīdzināmi svarīgāk nekā izdot DVD. Es neatceros, ka kaut kas tāds būtu darīts, ka dziesmas, pirms tās tiek izdotas, tiek parādītas klausītājiem.
Šādu iepazīstināšanu ar jauno mūziku dzīvajā, nevis ierakstā nesen realizēja Kārlis Kazāks, tikai koncertā katram izsniedzot albumu.
Redzi, mums tas ieraksts vēl nav pat tapis – mans koncepts ir iepazīstināt ar materiālu tādā veidā, kāds tas ir dzimis, līdzīgi kā parādīt fotogrāfiju vai video bez apstrādes. Pēc tam jau viss tiek slīpēts, un ne jau tikai slīpēts. Kāpēc es nonācu pie šāda risinājuma? Iznākot albumam Chameleon, viesojos Radio SWH un apjautu, ka daudzi cilvēki īsti neizprot, ko nozīmē demo. Mēģināju pastāstīt – uzliku ēterā gan demo, gan albuma versiju, un man pēc tam rakstīja īsziņās: klausies, tā demo versija man patika labāk. Toreiz demo versija bija ierakstīta radiostudijā dzīvajā, vēlāk pievienojām vijoles, savukārt bungas tika nomainītas pret programmētajām. Nu, lūk, un man pašai tajā konkrētajā gadījumā arī labāk patika demo versija, bet dažreiz ir tā, ka albuma koncepts ir jāvelk kopā un nākas kaut ko upurēt. Tagad esmu atbrīvojusies no tā, ka ir noteikti jābūt kaut kā. Nekam nav jābūt nekā – visu izšķir tas, kāda ir tava iecere, un, ja tas ir oriģināli, tam vienmēr ir attaisnojums.
Daudzi mūziķi sūrā darbā ir mēģinājuši studijā atdarināt demo versijas skanējumu. Ainars Mielavs reiz, lai no šī procesa atbrīvotos, paņēma demo un izdeva tādu, kāds tas ir.
Mūsu gadījumā šis ir tas, ko mēs varam nospēlēt dzīvajā, – bungas, bass vai kontrabass, klavieres un ģitāra. Koncertā piedalīsies arī bekvokāla meitenes Limonāde. Par viņām esmu absolūtā sajūsmā.
Šeit, kur sēžam, ir mierīgi un omulīgi, bet vai esi kādreiz domājusi, kāpēc cilvēkiem pārsvarā patīk apmeklēt tādus krogus, kur jāstāv garā rindā uz tualeti vai ilgi jāgaida, kamēr tevi apkalpos pie bāra?
Savā ziņā cilvēku acīs vērtība ceļas tam, ko viņš grib dabūt, kad saprot, ka tas nemaz nav tik viegli, jo daudzi to grib – tātad vērtīgs. Komforta nav, toties viņi savstarpēji apmainās enerģijām, un tu sajūties, ka esi it kā dzīves centrā, un tā ir baigi svarīgā sajūta.
Ar kolēģi pēc Mūzikas ierakstu gada balvas preses konferences spriedām, ka tu laikam neesi no tiem, kas cenšas baigi pa banketiem burzīties, un droši vien nozudīsi tūlīt pēc sava priekšnesuma.
Nē, nestaigāju gan pa tādām vietām. Patiesībā man bija ļoti daudz darba, un nesanāk pat satikties ar savējiem – ar ģimeni, tāpēc labāk atstāju to laiku viņiem. Taču socializācijai, protams, ir nozīme.
Intervijā ar pasaulē jau pieprasītajiem Latvijas mikrofonu ražotājiem viens no viņiem uzsvēra, ka biznesa lietas vislabāk kārtot, iedzerot ar partneriem aliņu, nevis sazinoties tikai formāli.
Ja piedāvājums ir liels, tu izvēlēsies to darba kontaktu, no kura vari gūt prieku. Jo tas process – darbs – taču paņem lielāko daļu no mūsu dzīves. Protams, var meklēt zelta vidusceļu, taču, ja mākslinieka uzstādījums ir augstākā līmeņa darbs, viņš tomēr ļoti daudz ko ziedo. Ir cilvēki, kuriem svarīgākā realizēšanās dzīvē ir nevis darbā, bet, pieņemsim, ģimenē. Jā, viņam ir darbs, taču principā tas ir tikai tāpēc, lai nopelnītu iztiku, lai cik interesants šis darbs liktos kādam citam. Viņš labi dara šo darbu, taču viņa galvenā motivācija nav izdarīt visu augstākajā līmenī. Esmu tomēr no tiem, kas realizējas darbā. Motivācija nav tālu jāmeklē – tā vienkārši ir dabas dota. Man ir ļoti izteikta, spēcīga un detalizēta vīzija, pēc kuras man ir grūti nevadīties. Tas ir kā režisoram – kā viņš režisēs izrādi, ja viņam nebūs šīs vīzijas?
Vai tu varētu darīt pa dienu kaut ko citu un vakarā rakstīt dziesmas?
To var darīt agrā jaunībā, kad ir ļoti daudz enerģijas. Es gan pelnīju naudiņu savā jomā, dziedāju četrus setus par pieciem latiem. Tāda ir tā evolūcija, kad esi gatavs uz visu, lai piepildītu savu sapni, – jaunībā tu neskaiti ne miega, ne darba stundas, taču tas jādara, lai varētu taupīt savu enerģiju vēlāk.
Tu minēji piecus latus, savukārt Kurta Kobeina noteikums Nirvana sākumos bija, ka viņš ar saviem mūziķiem vienmēr spēlē par velti. Protams, paralēli bija pašiznīcināšanās, taču tā viņiem izdevās sasniegt to, ka Nirvana dievina un klausās vēl tagad.
Cik interesanti! Viņš tomēr tik un tā paspēja arī nopelnīt.
Kad tas bija sasniegts, varēja mierīgi nošauties, lai nekļūtu par novecojošu zvaigzni, kas sevi atražo.
Jā, kad tas augtākais punkts sasniegts, ir ļoti grūti eksistēt – tā ir baigā māksla.
Ja mēs šīs aizgājušās leģendas atceramies – viņi tomēr ir paveikuši labāko, ko spējuši.
Savā ziņā, jā. Grūti iedomāties, ko Eimija Vainhausa vēl varētu radīt pēc sava otrā albuma Back to Black, kas bija ģeniāls – katra dziesma tik zīmīga. Maikls Džeksons arī visu labāko paveica albumā Thriller. Vispār man liekas, ka šobrīd ir ļoti laba tendence visās jomās. Tiešām tāda sajūta, ka 2012. gads bijis diezgan zīmīgs – pilnīgi apokaliptisks. Sajūta bija mēreni traka. Visās jomās cilvēki juka prātā, paši nesaprotot, kādi spēki viņus vada. Tagad ir sajūta, ka viss atkal nostājas savās vietās. Labās lietas ne tikai nezūd, bet vairojas.
Vai nav tā, ka viss atgriežas vecajās labajās sliedēs, jo nesen tik daudzinātās jaunās tehnoloģijas un viss tamlīdzīgais ir aizgājis otrajā plānā, jo pie tā jau pierasts?
Jā, tā tagad ir ikdiena. Mēs atkal ejam dziļumā – visi sociālie tīkli, to pirmais bums ir pāri, un tu jau sāc filtrēt, ko tev no tā visa vajag. Tev atkal liekas, ka ir vērts rakstīt kaut ko. Nezinu, varbūt tā ir kāda sakritība ar to, ka man ir trīsdesmit trešais mūža gads? Es tiešām jūtu pārmaiņas uz labo pusi, jo mazinās vajadzība radīt kaut ko pēc laikmeta paraugiem. Gribas radīt kaut ko tādu, ko patiešām gribas. Tā ir tik atvieglojoša sajūta! Liekas, kaut kāda svētība nāk – tu liec uz papīra, un iedvesma nevis tērējas, bet vēl vairāk nāk. Kad sākām strādāt pirmajā nometnes dienā, es teicu džekiem: gribu kopā ar jums veidot aranžējumus, un tie dziesmai ir kā cilvēkam apģērbs, kas patiesībā maina visu pasākumu. Radām tā, lai mums pašiem dzīvajā ir kaifs spēlēt. Lai nav tā, ka šī dziesma ir forša, bet nākamā lai ātrāk paiet, jo īsti nav izdevusies. Ja nesanāk un kāda ideja nestrādā, liekam to malā. Pirmo reizi mūžā ir tā, ka ikvienā dziesmā ir lietas, kas mani uzrunā. Jā, pagājušais gads nebija viegls, bet tas īstenībā izkristalizēja visādas lietas, pelavas atbira.
Ja palasa agrāko gadu intervijas ar tevi, tu vienmēr meklē un atrodi kaut ko, kas ir labāks par līdzšinējo. Ja kādā brīdī tavas intervijas varētu kļūt depresīvas, tu runātu?
Nē, es to nestāstītu nevienam. Pazustu.
Un kad atkal gribētos parādīties…
Izlīstu no alas atkal? Šobrīd arī nav tā, ka baigi gribētos parādīties cilvēkiem. Man vairs nav tā. No otras puses, sievietes domā, kad runā. Mums ir ļoti veselīgi runāt – mēs tad daudz ko izdomājam. Intervijas sanāk kā psihoterapijas sastāvdaļa. Es bieži intervijās nonāku pie secinājumiem, ko pati nemaz nevarētu izdomāt. Baigi labi! Pašlaik man tiešām gribas būt radošajā procesā, un visvairāk no tā visa man patīk dzīvā uzstāšanās. Tas ir mans burkāns. To es gaidu.
Tu daudz esi dziedājusi citu autoru dziesmas, tomēr esi reta savas paaudzes dziedātāja Latvijā, kura raksta sev arī pati.
Kaveri ir OK, ja ir pēc būtības jauna versija. Man savulaik gribējās izdziedāt visu, sākot no Karmenas un beidzot ar Lēdiju Gāgu. Tas posms nu ir beidzies. Kāpēc kaverus laikus pa laikam gribas? Jo tur ir gatavs kods. Tev jau ir māls, ko mīcīt, un tas vienmēr ir vieglāk nekā no nekā radīt kaut ko lielu. Man ir ļoti daudz nerealizētu ideju telefonā, kuru pietiktu vēl četriem albumiem.
Kā vari zināt, ka tava sacerētā patiesībā nav jau esoša zemapziņā kaut kur saklausīta dziesma? Nejauši, ne jau speciāli nozagta.
Nuja, speciāli – tas būtu diezgan muļķīgi. Es ticu, ka idejas tiešām vienlaikus rodas vairākiem cilvēkiem, jo informācija, ko mēs visi ēdam, arī pienāk vienlaikus. Izdomāju puišiem, manuprāt, kolosālu, pašironisku grupas nosaukumu Sold Outs, taču atradu, ka tāds ir kādai lietuviešu grupai, tātad jau aizņemts. Tad atnāca vēl labāks variants – The Gray Cardinals.
Vai vari sevi piespiest kaut ko uzrakstīt, ja negribas vai nav iedvesmas?
Ir tādi mākslinieki, kuriem dziesma vienkārši uzrakstās no A līdz Z, bet man tā nekad nav. Parasti ideja ir jānoved līdz pilnībai, un tas prasa diezgan daudz laika. Es koncentrējos, zinu, ka man ir jāpabeidz, jo zinu to domu, ko gribu pateikt, taču ir jānoslīpē veids, kā to pasniedzu. Ir jāsēž un jāstrādā. Mūzai patīk, ka tu dari kaut ko, – pie sliņķiem tā reti kad atnāk.
Ja pie sliņķa atnāk mūza un šo modina, sliņķis neceļas. Visa ģenialitāte paliek tikai paša galvā.
Tad ir tie neatzītie ģēniji. Es tajā plauktiņā negribu būt. Gribu strādāt. Darbā kaldinās tava meistarība un pieredze. Ar gadiem prāts kļūst asāks un rokas labāk strādā. Ir, protams, jāatpūšas, taču ir arī jāstrādā. Sēdēt, gaidīt mūzu? Vēlu veiksmi!