Zalcburgas festivālā, kas turpināsies līdz 30. augustam, var dzirdēt divas operas, kuras iestudējuši ievērojami mākslinieki: irāniete Širina Nešata pieteikusi sevi operas režijā ar Džuzepes Verdi Aīdu, savukārt dienvidafrikānis Viljams Kentridžs uzvedis Albāna Berga Voceku.
Lielāka ažiotāža ir sacelta ap Aīdu – titullomā debitējusi krievu soprāns Anna Ņetrebko, un viņu grib dzirdēt visi. Šī izrāde ir jāanalizē Širinas Nešatas daiļrades kontekstā. Viņa ir fotogrāfe, videomāksliniece un kinorežisore, kura dzimusi Irānā, taču sen dzīvo un strādā Ņujorkā. Nav jāaizmirst, ka Aīdas muzikālais vadītājs ir maestro Rikardo Muti, kurš pietiekami reti diriģē operas iestudējumus un dod priekšroku koncertizpildījumam. Viņš ir stingrs meistars, kuram nav vajadzīgs radikāls teātris, viņš nekad nesamierināsies ar režisoru idejām, kuras viņam nepatīk vai traucē strādāt. Rikardo Muti ir itāļu opermūzikas – īpaši Džuzepes Verdi – mantojuma sargs. Starp partitūru un izpildītājiem nav jābūt nekādiem šķēršļiem, un Aīdas jauniestudējumā to nav.
Divi komerchiti
Uz jautājumu: "Kā jums patīk Širinas Nešatas inscenējums?", kuru Zalcburgā uzdevu dažiem Aīdas solistu ansambļa dalībniekiem, saņēmu izsmeļošu atbildi: "Galvenais, ka Annai Jurjevnai viss patīk." Anna Ņetrebko un Rikardo Muti ir izrādes enerģētiskais un emocionālais centrs. "Vakar pirmo reizi nodziedāju Aīdu. Kurš to būtu varējis iedomāties? Es pati ne," dienu pēc Aīdas ģenerālmēģinājuma savā Instagram kontā rakstīja primadonna.
Annas Ņetrebko klātbūtne Zalcburgas festivālā jau otro gadu desmitu nodrošina izrādēm ar viņas dalību kases grāvēja statusu. Šajās dienās biļetes uz Aīdu nav nopērkamas pat no spekulantiem. No 6. līdz 25. augustam tā kopumā izskanēs septiņas reizes, divās pēdējās izrādēs Aīdu un Radamesu atveidos nevis Anna Ņetrebko un Frančesko Meli, bet dienvidkorejiete Vitoria Jo un azerbaidžānis Jusifs Eivazovs.
Jāpiebilst, ka vēl viens absolūts šā gada komerchits ir Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdības jauniestudējums – Permas operā Krievijā strādājošā grieķu diriģenta Teodora Kurendza un amerikāņu režisora Pītera Selarsa eksperimentālais kopdarbs, kas ir atzīts par Zalcburgas festivāla dižāko māksliniecisko sensāciju (festivāla operas sadaļā ir piecas pirmizrādes).
Rikardo Muti un Širinas Nešatas Zalcburgas Lielajā festivāla zālē iestudētā Aīda ir minimālistiska, stilizēta izrāde – laikmetīgi noformēta, perfekti dizainēta, taču būtībā ļoti klasiska. Tās greznākais elements līdzās Annas Ņetrebko balsij ir zelta priekškars. Citādi – bez pārmērībām, piramīdām, ziloņiem un citas tūristiskas eksotikas. Recenzenti sacenšas asprātībā, raksturojot ievērojamā vācu scenogrāfa Kristiāna Šmita veidoto dekorāciju, – divas gigantiskas baltas sienas, kuras novietotas uz skatuves ripas un veido dažādas kombinācijas. Piemēram, britu laikraksta The Telegraph kritiķis uzskata, ka Aīdas darbība risinās mikroviļņu krāsnī.
Neons dieva templī
Atceroties savu personīgo pieredzi, Širina Nešata izstāsta mītu par sievietes vietu kara plosītajā antīkajā un mūsdienu pasaulē. Sieviete vienmēr ir bijusi iespiesta starp reliģijas, politikas, militāro konfliktu un ierobežojošo sabiedrības normu uzbūvētajām sienām. Šīs Aīdas baltās sienas atgādina laikmetīgās mākslas megagaleriju "balto kubu" kaut kur Manhetenā; dieva Ra templis ir izrotāts ar elegantām neona konstrukcijām mākslinieka minimālista Dena Fleivina garā – Aīdas darbības vieta ir mākslas teritorija, un Širina Nešata prasmīgi organizē telpu un strādā ar krāsām.
Visu nosaka estētika, vide ir stilīga, atsvešināta un bezpersoniska – katrs, kurš šeit ienāk, ieskrien, ielido vai iebrūk, var to piepildīt ar savu saturu. Šeit visi var kļūt par māksliniekiem, katrs savā žanrā. Itāļu tenora Frančesko Meli atveidotā Radamesa mērķis "mākslā" ir iemantot karavadoņa slavu. Krievu mecosoprāna Jekaterinas Semenčukas tēlotā faraona meita Amnerisa ir šīs mākslas pils saimniece un galvenā kuratore, kura bieži maina tērpus un nepalaiž garām iespēju pazemot savu talantīgo verdzeni Etiopijas valdnieka meitu Aīdu, kuru tēlo Anna Ņetrebko.
Allāha sievietes
Māksliniece Širina Nešata neslēpj, ka neko daudz nezina par klasisko mūziku un operu. Lielāko daļu dzīves viņa pavadījusi, klausoties persiešu un arābu mūziku. Starp citu, viņas jaunākā filma Meklējot Ummu Kulsūmu/Looking for Oum Kulthum stāsta par slavenāko arābu mūzikas dziedātāju ēģiptieti Ummu Kulsūmu. Tās pirmizrāde notiks 30. augustā Venēcijas kinofestivāla laikā notiekošajā neatkarīgo filmu skatē Giornate degli Autori – Venice Days.
Iestudēt Aīdu Širinu Nešatu uzaicināja Zalcburgas festivāla jaunais intendants Markuss Hinterhoizers. "Jau ilgāku laiku centos attālināties no tēmām, kuras ir saistītas ar Irānu. Jutos nogurdināta, veidojot darbus par valsti, kuru es vairs neapmeklēju," vienā no intervijām teica māksliniece. Viņa labi atceras pirmo tikšanos ar diriģentu Rikardo Muti Ņujorkā, kur viņš diriģēja koncertu Kārnegija zālē: "Rikardo Muti paskatījās uz mani un teica: "Es jūs neaizmirsīšu: jūs esat Aīda! Jūs izskatāties kā viņa!" Mani saviļņoja maestro Muti ticība un iedrošinājums. Es nespēju atteikties no šā piedāvājuma."
Širina Nešata guvusi atzinību ar fotodarbiem un videoinstalācijām. Viņas slavenā agrīnā fotogrāfiju sērija Allāha sievietes/Women of Allah (1993–1997) pēta dzimumu īpatnības attiecībā pret islāma fundamentālismu un militārismu. Turpmākajos darbos māksliniece pamazām attālinājusies no politiskā satura un radikālā islāma kritikas un pievērsusies poētiskākai tēlainībai un vispārējām humānisma vērtībām.
Širinas Nešatas personālizstādes notikušas labākajos muzejos visā pasaulē. Pašlaik viņas izstāde Manu acu mājas/The Home of My Eyes ir skatāma Venēcijas Museo Correr (līdz 26. novembrim). Širina Nešata ieguvusi 1999. gada Venēcijas biennāles galveno balvu Zelta lauva un 2000. gada Kvandžu biennāles Grand Prix. 2009. gadā par savu debijas spēlfilmu Sievietes bez vīriešiem/Women Without Men Širina Nešata saņēmusi Venēcijas kinofestivāla Sudraba lauvu par labāko režiju. Mākslinieci pārstāv ietekmīgā Ņujorkas galerija Gladstone. Austrumniece Širina Nešata ir integrējusies Rietumu laikmetīgās mākslas sistēmā. Viena no pirmajām viņas darbus sāka iegādāties amerikāņu mākslas ikona Sindija Šērmena – viņas ir domubiedres un tuvas draudzenes.
Ēģipte kļūst par Eiropu
Aīdas programmā publicētajā sarunā Širina Nešata apgalvo, ka šī opera ir aktuāla mūsdienu politisko satricinājumu laikā – pasauli pārņem reliģiskais fanātisms, vardarbība un tirānija. Režisori pārsteidz, ka Rietumi turpina demonizēt visas citas kultūras, jo īpaši musulmaņus, kuri bieži tiek atainoti kā otršķirīgi, mazvērtīgi un barbariski cilvēki. Tāpēc savā Aīdas interpretācijā, lai izvairītos no viendimensionālas politiskās retorikas, kā arī ēģiptiešu un etiopiešu demonizācijas, Širina Nešata atļaujas nedaudz mainīt dažādu cilvēku grupu identitāti un etnisko piederību – Aīdas stāstā viņa integrē arī Rietumu/Eiropas kultūru. Ēģiptieši tiek parādīti kā Rietumu un Austrumu kultūras hibrīds (senā Ēģipte kļūst par Eiropu), etiopiešu tēlos ir jaušamas atsauces uz mūsdienu bēgļiem. Reliģiskajās figūrās savienojas islāma, jūdaisma un kristietības (pareizticības) elementi. Izrādes darbības laiks – arhaikas, XX gadsimta un laikmetīgās situācijas uzslāņojums.
Videoprojekcijās redzamo etiopiešu lomās ir filmējušies Vīnē mītošie bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Bēgļu un terorisma tēma atspoguļojas vēl vienā šā gada Zalcburgas festivāla iestudējumā – operā Tita žēlsirdība.
Seko savai kaislei
"Savā daiļradē vienmēr esmu stāstījusi par sievietēm, kuras dzīvo politiskās tirānijas un reliģiskā fanātisma apstākļos, par sievietēm, kuras iemieso individualitāti un humānismu," saka Širina Nešata. Viņas personiskā situācija – irāniete, kura dzīvo izsūtījumā, – arī ietekmējusi Aīdas koncepciju. "Es varu saprast Aīdu, kura ir spiesta dzīvot svešā zemē un izjūt nostalģiju pēc dzimtenes. Mans liktenis arī bija nolemts, to noteica reliģiskie un politiskie apvērsumi pēc Irānas Islāma revolūcijas, un šī situācija joprojām nav atrisināta. Man tāpat kā Aīdai ir sabrukuma sajūta, sāpes, riebums pret reliģisko fanātismu un diktatūru."
Širina Nešata ir piedzīvojusi visu – no izmisuma līdz dusmām un naidam pret savas valsts represīvo, nelikumīgo režīmu, kas neļauj viņai un daudziem citiem irāņiem atgriezties dzimtenē. "Gadiem ilgi es sapņoju atrast ceļu, kā nokļūt mājās, lai atkal apvienotos ar savu ģimeni un dzīvotu tur, kur es izskatos kā visi pārējie un runāju ar viņiem vienā valodā. Laikam ejot, esmu samierinājusies ar klaidones dzīves veidu. Esmu atradusi mieru vietās, kurās dzīvoju, iepazinusi cilvēkus sev blakus un esmu laidusi jaunas saknes. Es gandrīz vairs nedomāju par atgriešanos Irānā," atklāj māksliniece.
Širina Nešata identificējas ar Aīdu, taču simpatizē arī nepiekāpīgajai un patmīlīgajai Amnerisai, kurā sajūt trauslumu un ievainojamību – galu galā arī Amnerisa piedzīvo neveiksmi un zaudē visu. "Sievietēm Aīdā ir nozīmīgāka loma nekā vīriešiem. Viņas iemieso individualitātes ideju. Radamesā plosās konflikts starp sapni kļūt par nacionālo varoni un vēlmi sekot pamatinstinktam, ļauties sievietes valdzinājumam. Aīda un Amnerisa vienmēr seko savai kaislei, pārkāpj visas robežas un tabu. Viņas nekad neskatās atpakaļ, pat ja pieļauj kļūdas un cieš neveiksmi. Beigās arī Radamess pārvēršas no konformista par individualitāti – viņš izvēlas nāvi, nevis piekrīt kompromisam, kuru viņam cenšas uzspiest sociālā iekārta. Operas fināls, kurā Aīda un Radamess mirst ar lepnumu un pašcieņu, ir sirdi plosošs, taču cerības un optimisma pilns," saka Širina Nešata.
Sieviešu lomu daiļrunīgi akcentē skats dieva Ra templī, kur notiek Radamesa iesvētīšana par ēģiptiešu karavadoni, – šo sakrālo ceremoniju vada nevis priesteri, bet priesterienes. Svēto zobenu Radamesam svinīgi pasniedz sieviete.
Aristokrāta žests
Širinas Nešatas fotogrāfijās un videodarbos ir jūtama neaprakstāma skatiena intensitāte, iekšējā spriedze, kultūru un laika periodu sadursme, bīstamības un Dieva klātbūtne, kas ir nolasāma cilvēku sejās, siluetos un kustībās. Aīdā – režisores pirmajā skatuves darbā – pietrūkst šīs intensitātes un spriedzes. Iestudējums apzināti veidots kā pietiekami statisks rituāls, varoņi sastingst skulpturālajās pozās – tas padara izrādi ļoti klasisku. Šāds formāts pilnībā apmierina maestro Rikardo Muti, jo pirmajā plānā ir nevis režisores, bet komponista un diriģenta koncepcija. Iespējams, Širina Nešata, pirmo reizi strādājot ar operdziedātājiem, ir baidījusies izspiest no viņiem vairāk aktiermākslas – tas attiecas uz visiem solistiem, izņemot Annu Ņetrebko. Šajā "baltā kuba" pasaulē Aīda ir dzīvākais, emocionālākais, trauslākais un spēcīgākais cilvēks.
Savu varoņu raksturus Anna Ņetrebko allaž konstruē pati pēc intuīcijas un instinktiem. Katrā izrādē – neatkarīgi no tās stilistikas – dziedātāja atrod sev piemērotāko, vienīgo iespējamo eksistences veidu, kas padara viņas atveidoto personāžu absolūti dabisku. Zalcburgas lakoniskajā Aīdā Anna Ņetrebko lido pa skatuvi kā ievainots putns, šo lomu viņa dzied pirmo reizi, taču šķiet, ka ar to pavadīti daudzi gadi – tik pārliecinoši un aizkustinoši visās ārijās, duetos un ansambļos skan Annas Ņetrebko balss. Tai piemīt ģeniāla spēja uzburt gleznainu atmosfēru – gan iedvesmojošu un cerību raisošu, gan satraucošu un traģisku. Par nāvi nav iespējams dziedāt skaistāk un gaišāk, kā to dara Anna Ņetrebko operas fināla ainā.
Grūti noticēt, ka Aīdas partiju viņa pabeidza mācīties mēģinājumu procesā Zalcburgā neilgi pirms pirmizrādes. Sarunā ar KDi diriģents Rikardo Muti slavēja Annu Ņetrebko par disciplīnu un vokālo meistarību. Aīdu un Normu viņš uzskata par sarežģītākajām, nozīmīgākajām soprāna partijām. Rikardo Muti ir mākslinieks, kurš necieš paviršību un pašdarbību, viņš neļauj dziedātājiem pašmērķīgi tīksmināties par savām spējām. Rikardo Muti pieprasa dziļu cieņu pret partitūru un visām tās niansēm mikrolīmenī, jo tikai tā var sasniegt katarsi. Par izrādes galveno varoni diriģents padara Vīnes filharmonijas orķestri un tā melodiski maigo, oriģinālo, caurspīdīgo, izsmalcināto, kontrastu pilno Aīdas lasījumu.
Operas beigās, skanot mūzikai, nolaižas priekškars, tiek izgaismota tikai diriģenta pults – publika, kura sēž balkonā, var redzēt, ar kādu aristokrātisku žestu Rikardo Muti pieliek punktu šim izcilajam notikumam.
Dārgu, greznu suvenīru cienītāji Zalcburgas festivāla veikalā var iegādāties Annas Ņetrebko veidoto, Aīdas iedvesmoto porcelāna tējas servīzi par 2 399 eiro. Dziedātāja fantastiski glezno!
Hipnotiskais šedevrs
Šogad Zalcburgas festivāla programmā ir vēl viena vizuālā mākslinieka iestudēta operas izrāde: Dienvidāfrikas klasiķis Viljams Kentridžs piedāvā Albāna Berga Voceka interpretāciju. Šis ir grandiozs darbs, kas pierāda, cik iedarbīgs un maģisks spēj būt mūsdienu muzikālais teātris. Tāpat kā Aīdā šajā izrādē spēlē Vīnes filharmonijas orķestris, pie pults – Berlīnē dzīvojošais krievu diriģents Vladimirs Jurovskis.
Viljams Kentridžs daudz darbojies teātrī, līdz šim iestudējis trīs operas – Mocarta Burvju flautu, Šostakoviča Degunu un Berga Lulu. Viņam teātris nav blakus nodarbe, kurā ekspluatēt savu unikālo stilu un rokrakstu, bet dabiska daiļrades sastāvdaļa. Viņa iestudētajās izrādēs viss darbojas kā vienots, ārkārtīgi sarežģīts un aizraujošs mehānisms. Neviens elements nav dekoratīvs – katra detaļa, katra skrūvīte ir pakļauta mākslinieka idejai un palīdz atklāt darba jēgu, paplašina interpretāciju. Arī jaunākais drūmi hipnotiskais šedevrs Voceks, kas Zalcburgā ir uzvests uz Mocarta zāles/Haus für Mozart skatuves, sagādā vienreizēju, integrētu klausīšanās un skatīšanās pieredzi. Šis ir tēlu kaleidoskops, vērienīga instalācija, daudzslāņains multimediāls gobelēns. Viljams Kentridžs izmanto skatuvi kā audeklu un ekrānu.
Visa skatuve ir "sašvīkāta", to pārklāj ogles zīmējumu tīkli un no tiem veidotas animācijas filmas. Šī ir izrāde kā filma, izrāde kā intelektuāls, eksistenciāls, aizraujošs komikss par karu, pazemošanu un vardarbību. Nepanesami sāpīgs stāsts par globālām traģēdijām un privātām katastrofām, kad sabrūk pasaule mums apkārt, kļūst arvien grūtāk sevi pasargāt no iekšējā sabrukuma. Titulpartiju brīnišķīgi atveido vācu baritons Matiass Gērne, viņa dzīvesbiedres Marijas lomā spoži debitē Latvijā labi pazīstamais lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana. Voceka un Marijas bērnu tēlo lelle gāzes maskā – koka puisēns ir kā izkāpis no kādas Tima Bērtona filmas.
Tā ir tikai spēle ar sāpēm
Izrādi caurstrāvo kara tēma, militāro konfliktu radīts haoss, murgi, iznīcība, kā arī nabadzības izraisīts izmisums. Viljams Kentridžs ir pārliecināts, ka Georga Bīhnera XIX gadsimta 30. gados rakstītajā lugā Voiceks ir jūtama Pirmā pasaules kara priekšnojauta. Albāns Bergs piedalījās šajā karā, kura dēļ bija spiests pārtraukt Voceka komponēšanu.
Iestudējuma vizuālajā risinājumā dominē kara tēli – militārās lidmašīnas, kartes, sprādzieni, dūmi, sakropļoti ķermeņi, iznīcinātas pilsētas, izdeguši meži. Režisors uzskata, ka ogles zīmējumu skarbums un graudainība atbilst Albāna Berga mūzikas būtībai un tai videi, kuru šī mūzika ataino. Turklāt zīmējumi līdzinās Pirmā pasaules kara laika arhīvu fotogrāfijām.
Viljams Kentridžs skaidro, ka izrādes vizuālā valoda, materiāls un forma nevis ilustrē, bet iemieso izrādes pamatideju. Darbā ar dziedātājiem viņš neizmanto Staņislavska metodi. "Varoņu psiholoģija nav mans atskaites punkts. Kad dziedātājs man jautā: "Par ko tagad domā mans personāžs?", es atbildu: "Ieklausies mūzikā un paskaties, kas notiek uz skatuves." Var fantazēt par to, kas ar varoni ir noticis agrāk, taču, ja mūzika pasaka kaut ko citu, tas mums nepalīdz. Varoņa raksturs rodas tajā brīdī, kad skan mūzika. Lomu interpretācija ir atkarīga no mūzikas un pašu dziedātāju pienesuma," piebilst Viljams Kentridžs.
Viņš atzīst, ka teātris sniedz pašapmāna baudu un jēga tajā nevis tiek meklēta, bet meistarīgi konstruēta. Mēs apzināmies, ka viss, kas notiek uz skatuves, ir spēle, taču joprojām vēlamies būt aizkustināti.
Diriģents Vladimirs Jurovskis un Vīnes filharmoniķi atklāj Albāna Berga mūziku visā tās sarežģītajā, vardarbīgajā krāšņumā un spēkā. Režisors, diriģents, solisti, orķestra mūziķi un skatītāji ir ierauti Voceka virpulī, kurā var zīmēt, dziedāt, dejot, skatīties filmas, raustīties konvulsijās, piedzīvot ekstāzi, ciest no kara krampjiem, dzīvot, elpot, mirt un atdzimt. Šādas emocijas operā ir iespējamas! Voceks ir Zalcburgas festivāla kopražojums ar Ņujorkas Metropolitēna operu, Kanādas operas kompāniju un Austrālijas operu. Izrāde, kura paliks opermākslas vēsturē.
Līdz 5. novembrim Modernās mākslas muzejā Zalcburgā būs skatāma Viljama Kentridža izstāde Thick Time, kura detalizēti pievēršas viņa instalācijām, drāmas un operas izrādēm.
Informācija: www.museumdermoderne.at
Zalcburgas festivāls
Džuzepe Verdi. Aīda
Diriģents Rikardo Muti, režisore Širina Nešata
Lielajā festivāla zālē 19., 22., 25.VIII
Albāns Bergs. Voceks
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Viljams Kentridžs
Mocarta zālē 24., 27.VIII
www.salzburgerfestspiele.at