Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Parādi man, kā viņa aizmieg. Nepalaidiet garām iespēju redzēt Patrisa Šero iestudēto Elektru

Somijas Nacionālā opera Helsinkos jauno sezonu sākusi ar Riharda Štrausa traģēdiju Elektra ģeniālā franču režisora Patrisa Šero iestudējumā. 

Patrisa Šero izrāde jau atzīta par mūsdienu operas teātra šedevru. Tā ir monumentāla un lakoniska vienlaikus, Elektra uz klausītājiem iedarbojas kā elektrošoks: dziedātāju precīzi atveidotie psiholoģiskie portreti savieno seno grieķu mītu ar mūsdienām un ļauj atskārst, ka tā varētu būt jebkura moderna ģimene, kurā viss sabrūk, cits citu ienīst un iznīcina.

Izrāde ir smaga. Elektra ir pēdējais Patrisa Šero darbs. Iestudējuma pirmizrāde notika 2013. gada vasarā Ēksanprovansas festivālā Francijā un tika uzņemta ar sajūsmu. Tā paša gada oktobrī Patriss Šero nomira, zaudējot cīņu ar vēzi. Viņam bija 68 gadi. Pēc režisora nāves Elektra tika uzvesta Milānas Teatro alla Scala. Izrāde ir vairāku teātru kopražojums: pagājušajā sezonā to varēja redzēt Ņujorkas Metropolitēna operā, šajā – Somijas Nacionālajā operā Helsinkos, Berlīnes Valsts operā un Barselonas Gran Teatre del Liceu.

Tāpat kā Ēksanprovansā, Milānā un Ņujorkā, Elektras piecu izrāžu sēriju septembrī Helsinkos diriģēja izcilais somu maestro Esa Peka Salonens – viens no tuvākajiem Patrisa Šero domubiedriem. Drīz gaidāmo izrāžu ciklu Berlīnē diriģēs vēl viens Patrisa Šero draugs – Daniels Barenboims. Decembrī Barselonā Elektra skanēs Hosepa Ponsa vadībā.

Katrā pilsētā, kurā tiek iestudēta Elektra, strādā Patrisa Šero radošās komandas biedri – tas ļauj saglabāt izrādi tādu, kādu viņš to bija iecerējis, un tajā pašā laikā iestudējums attīstās un mainās, kad tajā ienāk jauni izpildītāji.  

Iestudējumā Helsinkos piedalījās divas izcilas vācu dziedātājas, kuras bija dzirdamas Elektras pirmizrādē Ēksanprovansā, – soprāns Evelīna Herliciusa (Elektra) un mecosoprāns Valtraude Meiere (Klitaimnestra). Viņas uzstāsies arī Berlīnē un Barselonā. Abās šajās pilsētās māksliniecēm pievienosies trešā Elektras oriģinālsastāva dalībniece – kanādiešu soprāns Adriana Pječonka (Hrīsotemīda).

Katrs mirklis ir uzlādēts

Patriss Šero strādāja dramatiskajā teātrī un kino. Režisora slavenākās filmas ir Karaliene Margo (1994), Kas mani mīl, brauks ar vilcienu (1998), Intīmi (2001), Viņa brālis (2003) un Gabriela (2005). Taču visdziļākās pēdas viņš atstājis operas vēsturē: revolucionāra statusu Patrisam Šero nodrošināja Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena iestudējums Baireitas festivālā 1976. gadā ar Pjēru Bulēzu pie diriģenta pults. Šis uzvedums, kura vadmotīvs bija kapitālisma kritika, tiek uzskatīts par nozīmīgāko laikmetīgās, konceptuālās režijas manifestu: darbība tika pārcelta uz XIX–XX gadsimta industriālo vidi. Patrisam Šero toreiz bija 31 gads.

Pirmizrādē Baireitā novatoriskais Gredzens izraisīja skandālu, taču četrus gadus vēlāk, kad šī tetraloģijas versija tur tika izrādīta pēdējo reizi (visu izrāžu dzīves cikls Baireitā tradicionāli ir četras vasaras), ovācijas pēc Dievu mijkrēšļa izskaņas ilga vairāk nekā stundu. 80. gados Patrisa Šero un Pjēra Bulēza Gredzens tika demonstrēts televīzijā, tas pieejams videoierakstā. "Šajā un nākamajos iestudējumos Patriss Šero noslīpējis abstraktā reālisma formu, kurā katrs mirklis ir uzlādēts un nekas nav forsēts. Katram mazākajam žestam un fona personāžam ir sava loma drāmas attīstībā," Patrisa Šero stilu raksturo ievērojamais amerikāņu kritiķis, žurnāla The New Yorker apskatnieks Alekss Ross.       

Pirms 11 gadiem Patrisa Šero iestudētajā Volfganga Amadeja Mocarta operā Così fan tutte Ēksanprovansā un Parīzē dziedāja Elīna Garanča. Savā autobiogrāfijā viņa raksta, ka izrādes tapšanas procesā viņiem negāja viegli. Vairāk par to Elīna Garanča pērn stāstīja intervijā žurnālam Teātra Vēstnesis.

Ķermeņa un dvēseles nemierīgums

Katrs mākslinieks, kurš ir saistīts ar Patrisa Šero Elektru, ir mūzikas un teātra vēsturē nozīmīga personība. Scenogrāfiju Riharda Štrausa operai radījis Ričards Peduci, kurš strādājis ar Patrisu Šero četras desmitgades un veidojis dekorācijas pieminētajam 1976. gada Nībelunga gredzenam Baireitā.

Elektras darbība risinās milzīgā pils pagalmā. Šeit kā saniknots, ievainots dzīvnieks raustās titulvarone. Viņa ir baiļu un bezspēka pārņemta. Elektra ienīst savu māti Klitaimnestru, kuru vaino tēva – Mikēnu valdnieka Agamemnona – slepkavībā. Elektra ir viena no sarežģītākajām soprāna partijām. Evelīna Herliciusa šajā lomā ir nepārspējama – vokāli, dramatiski un plastiski. Katrā viņas kustībā ir jūtams Elektras ķermeņa un dvēseles nemierīgums – Evelīna Herliciusa sākusi karjeru kā dejotāja. Pašreiz viņa ir viena no ievērojamākajām Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomu interpretēm.

Helsinkos notikušajā intervijā Evelīna Herliciusa atbildēja uz KDi jautājumiem par sadarbību ar Patrisu Šero.

Režisors Patriss Šero rūpīgi strādāja ar dziedātājiem. Jūs pavadījāt daudz laika kopā vēl pirms Elektras mēģinājumu sākuma. Pastāstiet, lūdzu, par viņa darba metodēm!

Pirmo reizi ar Patrisu satikāmies 2011. gadā, kad es dziedāju režisora Villija Dekera iestudētajā Elektrā Amsterdamā. Patriss vēlējās mani redzēt uz skatuves, lai saprastu, kas es esmu un vai mums izdosies sadarbība. Kad abi bijām pārliecināti, ka viss būs labi, mēs sākām sagatavošanās darbu Berlīnē, lai spertu pirmos soļus. Mēs galvenokārt strādājām ar Elektras tekstu. Es to nevis dziedāju, bet mēs to kopā lasījām un apspriedām. Toreiz Berlīnē pavadījām divas nedēļas, tikai pēc tam sākās izrādes mēģinājumi Ēksanprovansā.

Patriss Šero ar jums strādāja tā, kā viņš strādātu ar dramatiskā teātra aktieriem?

Jā. Es pie tā esmu pieradusi, jo aptuveni puse režisoru, ar kuriem man ir nācies strādāt, ir no dramatiskā teātra pasaules. Man patīk šāda pieeja izrādes sagatavošanai. Tā es pati strādāju, kad mācos jaunas lomas. Es vienmēr sāku ar tekstu – es to lasu pilnā balsī atkal un atkal. Tikai pēc tam sāku mācīties partitūru.

Jūs esat dziedājusi Elektras lomu visdažādākajos iestudējumos. Ar ko ir īpaša Patrisa Šero interpretācija?

Šī ir visintīmākā izrāde. Patriss Šero kā neviens cits spēja iedziļināties varoņu emocijās, parādīt šo stāstu tik humāni, cik vien iespējams, un maksimāli attālināties no klišejiskā priekšstata par Elektru kā sievieti, kura vicina cirvi un alkst atriebības. Mēs ar Patrisu uzskatījām, ka viss ir pavisam citādi.

Šis nav stāsts par brutalitāti un asins alkām, bet par Elektras iekšējo bērnu, kurš neatrod veidu, kā pieaugt. Viņa joprojām ir 15–17 gadu veca meitene, kura pati liedz sev iespēju kļūt par sievieti. Tik dziļi Elektru ir traumējusi un pārbiedējusi tēva slepkavība. Viņš atgriezās mājās pēc desmit gadu prombūtnes, un sieva viņu nogalināja. Pēc šā nozieguma Elektra jutās sagrauta. Šis ir stāsts par ģimenes attiecībām un konfliktiem. Par neatrisinātām attiecībām starp meitu un māti, starp meitu un tēvu, starp meitu un patēvu. Mēs ar Patrisu bijām pārliecināti, ka Elektra ir bijusi patēva vardarbības upuris.  

Visos teātros, kuros tiek iestudēta šī Patrisa Šero izrāde, – Ēksanprovansā, Milānā, Ņujorkā, Helsinkos, drīzumā Berlīnē un Barselonā – tā gūst milzīgus panākumus un tiek uzskatīta par mūsdienu šedevru. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir kļuvusi tik nozīmīga?

Šī izrāde ir kļuvusi par Patrisa mantojumu. Viņu interesēja Sofokls un Aishils, viņš bija sajūsmā par Elektru un dedzīgi vēlējās, lai tā būtu nevainojama izrāde. Gatavojoties pirmizrādei Ēksanprovansā, mēs zinājām, ka viņš mirst. Viņš mēģināja atraidīt šīs domas, norobežoties no tām. Taču tas visiem bija skaidrs, to varēja sajust gaisotnē. Patriss bija jaunu plānu un ideju pilns.

Kuras operas viņš sapņoja iestudēt?

Mēs runājām par Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pili. Es to nekad neesmu dziedājusi, un Judīte ir mana sapņu loma. Mani fascinē šī varone un viņas uzstājība. Tā ir opera par uzticēšanos un tās nozīmi mūsu dzīvē. Vai mēs spējam uzticēties otram cilvēkam, neprasot pierādījumus un atbildes? Padomājiet par Elzu Loengrīnā. Viņa nav spējīga uzticēties Loengrīnam. Vai uzticēšanās ir tikai ilūzija? Vai tā vispār eksistē? Mani interesē šis jautājums.

Vai tēli, kurus atveidojat uz skatuves, kaut kādā veidā ietekmē arī jūsu raksturu? Vai mācāties kaut ko no savām varonēm?

Es domāju, ka jā. Tajā pašā laikā aktierim tomēr ir jānorobežojas no lomām, kuras viņš spēlē. Man ir jāidentificējas ar savu lomu, taču man ir jābūt aktrisei. Jo mēs esam teātrī! Man patīk izstrādāt, attīstīt un izzināt tēlus. Tādējādi es neizbēgami saskaros ar jautājumiem par dzīvi, par sevi, savu attieksmi pret dzīvi un apkārt notiekošo.

Kuras varones jums ir pasniegušas svarīgākās dzīves stundas?  

Marija Vocekā, Brīnhilde Nībelunga gredzenā, Izolde Tristanā un Izoldē. Protams, Elektra. Šo varoņu ir tik daudz! Spēcīgu pārdzīvojumu sagādā Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas titulloma. Kaut kas svarīgs atklājas katrā raksturā, kuru atveidoju.

Nākamā gada vasarā Zalcburgas festivālā es dziedāšu Gonerilas lomu mūsdienu vācu komponista Ariberta Reimaņa operā Līrs, kuras libreta pamatā ir Šekspīra Karalis Līrs. Gonerila gan ir ļaunuma iemiesojums! Viņa ir patiešām brutāla. Elektra nav brutāla, bet Gonerila!... Agrāk šajā Reimaņa operā es tēloju citu karaļa Līra meitu – Reganu, tagad manai balsij atbilst Gonerilas loma. Ak! Viņa ir tik neķītrs personāžs. Redzēsim, kas notiks.  

Kas jūs fascinē šādā lomā?

Mani interesē Ariberta Reimaņa mūzika un šis viņa darbs kopumā. Gonerilas tēlā pagaidām man nav izdevies atrast nevienu pozitīvu aspektu. Tas ir neparasti, jo katrā varonē man tomēr izdodas atrast pozitīvas nianses.   

Kad gatavojat jaunas lomas, vai mēdzat atcerēties, ko jums mēģinājumu procesā iemācīja Patriss Šero? Kādas ir bijušas svarīgākās mācības?

Jā! Es par viņu atceros, bieži – ar smaidu. Mēģinājumu process ar Patrisu bija ļoti nopietns, tajā pašā laikā mums bija savi joki. Patriss nevarēja ciest, ja aktieris uz skatuves stāv frontāli ar seju pret publiku – tāpat kā es tagad sēžu jums pretī. Tā nekādā gadījumā nedrīkstēja! Vienmēr bija jābūt leņķim. Es varēju viņu saprast, kopumā viņam bija taisnība.

Šajā Elektras iestudējumā ir divi trīs brīži, kuros es tomēr atļaujos stāvēt ar seju pret zāli. Mēs ar Patrisu par to padziļināti diskutējām, dažreiz viņš man ļāva tā stāvēt. Mēs par to arī daudz smējāmies: stāvēt frontāli pret zāli – verboten! Aizliegts! Tas ir vārds, kuru Patriss bieži lietoja. Kad redzējām, ka kāds dziedātājs tā stāv, mūsu pirmā reakcija bija – verboten!

Kad es piedalījos citās izrādēs, kurās man nācās stāvēt ar seju tieši pret publiku, es sāku smaidīt un atcerējos Patrisu. Pēc tam es viņam sūtīju īsziņu: "Patris, man ir kauns atzīties, bet šodien es to atkal izdarīju." Viņš atbildēja ar vienu vārdu: "Verboten!" Šīs sajūtas manī joprojām saglabājas.

Elektras sākumā ir epizode, kurā es slēpjos savā aliņā skatuves dziļumā. Libretā rakstīts, ka Elektra tajā mirklī aizmieg. Es atceros, ka Patriss mēģinājumos man teica: "Evelīna, parādi man, kā viņa aizmieg." Viņš gribēja, lai to varētu saredzēt pat no 20. rindas.

Viena no Patrisa Šero iestudēto izrāžu panākumu atslēgām bija viņa partnerība ar spožiem diriģentiem – Pjēru Bulēzu, Danielu Barenboimu un Esu Peku Salonenu. Kas bija Patrisa Šero un visu šo tik spēcīgo diriģentu tuvo attiecību pamatā?

Patriss bija ļoti muzikāls. Viņš nebija profesionāls mūziķis, taču viņš bija mūzikas pilns un izprata materiālu, kuru iestudēja. Izprata pašu būtību. Viņš uzturēja intensīvu dialogu ar izrādes diriģentu. Visi diriģenti to augstu vērtēja.

Es nekad nebiju satikusi režisoru, kuram būtu tāda ritma izjūta kā Patrisam. Es nerunāju par metronoma precizitāti, bet par dzīves un skatuves darbības ritmu. Viņš prata to savienot ar mūzikas skanējumu. Cilvēka ritmu nosaka sirdspuksti, visam, ko mēs darām, ir ritms. Katram dzīves momentam ir savs pulss. Patriss zināja, kā šo dzīves ritmu pārnest uz skatuvi saskaņā ar operas partitūru. Diriģenti apbrīnoja šo viņa prasmi.  

Patriss patiesi mīlēja mūzikas darbus, ar kuriem strādāja. Viņš rūpīgi izvēlējās operas. Mēs kādreiz runājām par Parsifālu, un Patriss atzinās, ka nekad nebūtu spējīgs to iestudēt. Viņš teica, ka dievina šo mūziku, taču viņam nav ideju, par ko tā ir.

Jūs esat piedalījusies ievērojamāko režisoru iestudējumos. Ko jūs sagaidāt no operas režisora?

Režisoram ir jābūt perfekti sagatavotam, viņam ir jāpārzina darbs, kuru viņš iestudē. Viņam nav obligāti jābūt kādai koncepcijai. Tas mani neinteresē. Esmu nogurusi no koncepcijām. Taču režisoram ir jābūt idejai. Man ideāls režisors ir tas, kurš kļūst par manu partneri – cilvēku, kuram es varu uzticēties, ka viņš mani vēro, kad es strādāju uz skatuves.

Režisors ir mana trešā acs. Man ir vajadzīgs kāds, kurš man palīdz ieraudzīt manu atspulgu un labāk saprast, ko es daru. Režisors var būt mans spogulis. Darba sākumposmā viņš man ļauj būt brīvai, jo man patīk improvizēt un attīstīt ainu no improvizācijas. Pēc tam režisors var mani apstādināt un teikt, ka tas nebija pārāk labi. Man ir nepieciešams partneris, kurš man parāda ceļu, ja esmu apmaldījusies. Es viņu uzklausu, viņš sniedz padomus un ierosina man pamēģināt kaut ko jaunu. Mēs diskutējam. Mani piepilda šāds darbs ar režisoru.

Ar kuriem režisoriem jūs vislabāk saprotaties?

Man sagādā baudu strādāt ar Hansu Neienfelsu. Mūsu pirmais kopīgais darbs bija mūsdienu ungāru un vācu komponistes Adriānas Helskas operas Džuzepe un Silvija iestudējums Štutgartes Valsts operā 2000. gadā. Tā vēsta par Džuzepi Verdi un Silviju Plātu. Man bija ne tikai jādzied, bet arī jālasa dzeja.   

Es nevēlētos īpaši izcelt kādus režisorus, jo mums visiem ir savi paņēmieni un pieeja darbam. Esmu dziedātāja, un mans uzdevums ir sadarbībā ar režisoru atrast veidu, kā iemiesoties tēlā. Galu galā man vienmēr ir jāatrod ceļš, kurš man ļautu uz skatuves justies brīvi. Savā karjerā esmu sastapusi tikai divus trīs režisorus, ar kuriem esmu bijusi neapmierināta, tāpēc uzskatu, ka man ir paveicies.     

Jūs esat dziedājusi Hansa Neienfelsa iestudētajā Loengrīnā Baireitas festivālā. Šo izrādi diriģēja Andris Nelsons. Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar viņu?

Lieliski iespaidi! Andris ir tāds mīļumiņš! Viņam piemīt neticama laipnība un labestība. Tajā pašā laikā Andris ir tik labs un spēcīgs mūziķis. Tas, ko viņš dara, sagādā viņam milzu prieku, un tas ir neviltots, absolūts prieks. Andris vienmēr ir entuziasma pilns. Mēģinājumos viņš mēdza mums teikt: "Ak dievs, tas skan tik skaisti – lūdzu, dziediet vēl!" Man arī bija prieks un bauda ar viņu strādāt.      

Vai dziedāt Baireitas festivālā ir prieks un bauda?

Es pat nezinu. Brīžiem man ir sajūta, ka ap visu, kas notiek Baireitā, plašsaziņas līdzekļos tiek sacelta pārāk liela kņada un tiek radīta mākslīga spriedze. Māksliniekiem ir jābūt piesardzīgiem, lai neļautos šai spriedzei, lai tā viņus neinficētu. Mūziķiem ir jādara savs darbs, un darba apstākļi Baireitā ir brīnišķīgi. Tur ir izcils teātris ar ļoti labu, īpašu akustiku un fantastisks orķestris.

Vai jums ir plāni atgriezties Baireitā?

Nē, nav.

Vai jūs būtu ieinteresēta tur atkal dziedāt?

... (Klusē.)

Jūsu repertuāru veido sarežģītākās dramatiskā soprāna lomas. Kā jūs atpūšaties un uzkrājat spēkus?

Es pavadu laiku pie dabas. Es dzīvoju Drēzdenes nomalē, izeju ārā no mājām, un man aiz stūra ir mežs. Es tur pazūdu, sarunājos tikai ar putniem un kokiem. Man patīk peldēt. Vasarā kopā ar ģimeni devāmies laivu braucienā pa Polijas upēm. Nekur neesmu redzējusi tik skaistus taureņus un spāres!    

Kādas ir jūsu pārdomas par operas mākslas attīstību?

Dažkārt mani nomāc šaubas par operas nākotni. Vācijā vidējais operas teātru apmeklētāju vecums ir liels, mums pietrūkst gados jaunu klausītāju. No vienas puses, tas ir normāli, jo opera vienmēr ir piesaistījusi nobriedušu auditoriju. No otras puses, situācija ir sarežģīta, jo interese par klasisko mūziku sabiedrībā turpina samazināties. Es precīzi nezinu iemeslus, kāpēc tas notiek, taču diez vai tas ir tieši saistīts ar nepietiekamu mūzikas stundu skaitu skolā. Man pamatskolā bija viena mūzikas stunda nedēļā. Neteiktu, ka esmu kļuvusi par dziedātāju, pateicoties šīm nodarbībām. Mūzikas stundas skolā vienmēr ir briesmīgas, vai ne?!

Problēmas sakne slēpjas citur. Esmu novērojusi, ka pašreiz vecāki arvien mazāk dzied saviem bērniem un kopā ar viņiem. Tagad ir tik daudz bērnu, kuri nezina nevienu tautasdziesmiņu. Varbūt bērnudārzā viņiem iemāca vienu vai divas. Es atceros savu bērnību – kad mēs augām, mums apkārt skanēja dziesmas. Kad braucām ekskursijā un mums kļuva garlaicīgi, mēs sākām dziedāt! Bērni dziedāja, spēlējoties rotaļlaukumos. Mūsdienās es to vairs nedzirdu, un man tā ļoti pietrūkst. Es pat vairs neredzu bērnus rotaļājamies uz ielas. Es nevēlos moralizēt un žēloties, ka viņi ir pārāk iegrimuši datoros un viedtālruņos, taču ir notikušas tik milzīgas pārmaiņas bērnu pasaules uztverē un viņu priekšstatos par to, kas ir dzīve.

Bērniem, kuriem nav iespējas rotaļāties savas mājas pagalmā vai mežā, nav saskarsmes ar dabu. Viņi vairs neuztver dabu, un daba ir cieši saistīta ar mūziku. Viss, ko mēs dzirdam ārā, un jo īpaši mežā, ir mūzika. Tā ir visdabiskākā mūzika, kura iemāca pievērst uzmanību skaņām, dzirdēt un ieklausīties. Mūziku pirmām kārtām ir radījusi daba. Ja jums kopš bērnības nav izveidojies kontakts ar dabu, ja jums nav piekļuves dabai, kā jūs varētu nonākt pie dziļākas mūzikas izpratnes? Man šķiet, tas ir nopietnākais iemesls, kas izskaidro situāciju. Man patiešām ir bail, ka mums vairs neaug jauna operas un klasiskās mūzikas auditorija. Es īsti nezinu, ko var darīt lietas labā.

Daudzi teātri un mākslinieki cenšas padarīt operu pievilcīgāku jauniešiem, izmantojot videoklipus komunikācijā sociālajos tīklos, kā arī iekļaujot datoranimāciju un videoprojekcijas izrādēs. Es nedomāju, ka šī pieeja ir pareiza un efektīva: opera – tā ir mūzika, tas ir teātris, nevis datoranimācija un videoklipi, kuri vienmēr pārliecinošāk, iespaidīgāk izskatīsies datora ekrānā, nevis uz skatuves. Jaunieši to labi saprot, viņus ar to nepārsteigsiet.

Es bieži runājos ar savu jaunāko dēlu, kuram ir 22 gadi. Viņš nodarbojas ar videospēļu radīšanu un dizainu. Viņš ir integrēts šajā digitālo attēlu pasaulē. Viņam ir arī saikne ar mūziku, viņš ir studējis bungu spēli un ilgus gadus bijis spiests klausīties manus vokālos vingrinājumus. Dažreiz viņš nāk uz manām izrādēm. Nesen viņš skatījās Mocarta operas Così fan tutte ierakstu. Šķiet, tas bija kinorežisora Mihaela Hanekes iestudējums. Izturējis pusstundu, viņš teica: "Mammu, tas, ko redzu uz skatuves, neatbilst mūzikas garam. Man ir garlaicīgi un neinteresanti." Varbūt viņam ir taisnība.

Vienreiz, kad dēls atnāca uz kādu no manām izrādēm, kurā tika izmantotas videoprojekcijas, viņš man sacīja: "Mammu, tās videoinstalācijas izskatās novecojušas – kaut kas tāds bija modē pirms 20 gadiem!"

Tomēr man ir sajūta, ka jūs esat optimistiski noskaņota, – jūs bieži smaidāt un aizraujoši smejaties.  

Ha-ha-ha! Kas cits man atliek? Esmu māte un dziedātāja. Man ir jābūt optimistei.

Rihards Štrauss. Elektra
Režisors Patriss Šero
Berlīnes Valsts operā 23. oktobrī–4. novembrī (diriģents Daniels Barenboims)
www.staatsoper-berlin.de
Barselonas Gran Teatre del Liceu 7.–23. decembrī (diriģents Hoseps Ponss)
www.liceubarcelona.cat

Evelīna Herliciusa

Studējusi vokālo mākslu Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā

Dziedājusi operas teātros Drēzdenē, Berlīnē, Minhenē, Hamburgā, Štutgartē, Bādenbādenē, Ķelnē, Esenē, Vīnē, Amsterdamā, Milānā, Romā, Cīrihē, Briselē, Budapeštā, kā arī Zalcburgas un Ēksanprovansas festivālā  

Baireitas festivālā atveidojusi Brīnhildi (Nībelunga gredzens), Kundri (Parsifāls), Ortrūdi (Loengrīns) un Izoldi (Tristans un Izolde)

Sadarbojusies ar diriģentiem Džordžu Šolti, Džuzepi Sinopoli, Pjēru Bulēzu, Danielu Barenboimu, Saimonu Retlu, Daniēli Gati, Ādamu Fišeru, Kristiānu Tīlemani, Fabio Luizi, Kentu Nagano, Andri Nelsonu un citiem

Piedalījusies režisoru Hansa Neienfelsa, Patrisa Šero, Kristofa Šlingenzīfa, Geca Frīdriha, Herberta Vernikes, Villija Dekera, Pētera Musbaha, Jirgena Flimma, Harija Kupfera, Nikolausa Lēnhofa, Kristofa Loja, Andrēasa Krīgenburga, Klausa Gūta, Barija Koska, Martina Kušeja, Filipa Štelcla, Roberta Karsena, Ūves Ērika Laufenberga iestudējumos  






Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Atā, atā!

Nez, kā gan viņai tagad klājas? Kā jūtas? Vai kā netrūkst? Es spītīgi turpinu interesēties par lietām un cilvēkiem, kas ir pazuduši no mediju dienaskārtības

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja