Mēģinot aprakstīt kādu no režisores, mākslinieces un dramaturģes Kristas Burānes darbiem, vienmēr ir jādomā, no kuras puses sākt – idejiskās vai organizatoriskās. Arī Dirty Deal Teatro producētajā jauniestudējumā Visi putni skaisti dzied, kas žanriski definēts kā muzikāla īpašvietas izrāde, apspriešanas vērts ir gan vairākos slāņos integrētais saturs, gan forma un darbs ar publikas grupām, kurās šoreiz ir iesaistīti arī vietējie koristi.
Smaržojošā pļavā
Par īpašvietas teātra definīcijas izmantošanu konkrētajā gadījumā gan varētu diskutēt, ņemot vērā, ka izrāde nav piesaistīta konkrētam objektam un nākotnē apceļos Latviju, – drīzāk prasītos to pieskaitīt vides teātra piemēriem, taču tās šajā gadījumā jau ir nianses. Krista Burāne vairākkārt ir veidojusi iestudējumus, kuros skatītāji tiek virzīti grupās vai pa vienam un maršruti ir izstrādāti tā, ka tie bieži vien nesakrīt un katra skatītāja (vai lielākas grupas) pieredze var būtiski atšķirties. Šo izrāžu vidū gribas izcelt Robežas (2016) – iespējams, radikālāko skatītāja pieredzi, ceļojot vispirms trolejbusā, vēlāk pa vairākiem dzīvokļiem asistenta pavadībā ar aizsietām acīm.
Jaunajā iestudējumā Krista Burāne iet atšķirīgu ceļu, izrādes sākumā, vidū un beigās veidojot vienotu naratīvu visiem skatītājiem un dalībniekiem kopā un arī piecām grupām piedāvājot vienu un to pašu vēstījumu, tikai atšķirīgā secībā, turklāt grupu vadītājiem putniem savā starpā sasaucoties.
Rēzeknē 27. un 28. maijā notikušās pirmizrādes Visi putni skaisti dzied norise tika koncentrēta ap Latgales vēstniecību Gors, izmantojot to, ka blakus koncertzālei ir estrāde bez īpašām smagnējām būvēm un turpat līdzās – pļava ar krūmiem. Leknās zāles smarža ir pievienotā vērtība, tāpat kā īstu putnu dziesmu fons un, ko tur slēpt, arī bagātīgie odu pulki, kas ar neviltotu entuziasmu metās papildināt asiņu krājumus un daudzi arī neizbēgami gāja bojā. Piecās grupās sadalītie skatītāji veido piecus korus, kuru uzdevums ir iemācīties dziesmu, un, lai tas notiktu, tiem ir jāsastop pieci diriģenti putni, kas katrs iemāca vienu nelielu dziesmas fragmentu.
Izrādes struktūra atgādina šķēršļu gājienus bērnu nometnēs, kur arī notiek dalīšana grupās un uzdevumu veikšana, taču šinī gadījumā iestudējuma struktūra ir samērā sarežģīta. Grupu tikšanās ar diriģentiem putniem mijas ar kopīgu piedalīšanos horeogrāfes Kristīnes Brīniņas iestudētajos nosacītajos rituālos. Pieci putnu atveidotāji tiek ietērpti Pamelas Butānes radītajās ārkārtīgi efektīgajās maskās. Man ir liels vilinājums nosaukt Elīzu Dombrovsku, Rūtu Dišleri, Armandu Siliņu, Annu Klišāni un Artūru Čukuru (attiecīgi Cielavu, Griezi, Dzeni, Irbi un Cīruli) par performeriem, nevis aktieriem, jo viņu funkcijas ir ne tikai aktieriskas, bet arī organizatoriskas, diriģējot iesaistītos koristus. Ikvienam no pieciem māksliniekiem ir mazliet atšķirīga pieeja sava tēla veidošanai, piemēram, putnu kustību elementus savā plastikā performeri izmanto cits vairāk, cits mazāk.
Katrā, ja tā var teikt, kontrolpunktā ir nodarbināti vairāki Visu putnu kora dziedātāji, savukārt reizē ar skatītājiem grupās dodas Andas Lipskas vadītā Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas kora dalībnieki, kuri nodrošina skatītāju grupu vokālo iesaisti darbībā. Diriģents Patriks Kārlis Stepe savukārt satur kopā kopkori izrādes sākumā un beigās, aktīvi iesaistoties arī izrādes norisēs. Mūziku izrādei ir komponējis Jēkabs Nīmanis.
Didaktiskā līnija
Samērā sarežģīti būvēts ir arī izrādes saturs (dramaturģijas konsultants Jānis Balodis). Katrā punktā frakā (pēdējā punktā – putna maskā) tērptais performeris gan lietišķi informē par konkrētās putnu sugas apdraudējuma iemesliem un neizmantotajām iespējām to novērst, gan iekļauj stāstījumā mitoloģisko slāni, kas saistās ar putnu kāzām kā kosmogonisku procesu, gan dzied pats un diriģē nelielo kora grupu, kuras dalībniekiem uzticēti arī daži teksti, ko visi runā vienlaikus.
Projekta veidotājus katrs savā jomā konsultējuši Viesturs Ķerus un Janīna Kursīte, nodrošinot kompetenci gan par putnu dzīves apstākļiem, gan folkloras tēlu sistēmu. Skatītāji tiek iesaistīti arī vienkāršās darbībās, katra darbības ligzda ir atšķirīgi noformēta. No skatītāja netiek prasītas vokālās prasmes: lai arī izrādes struktūras pamatā ir dziesmas mācīšanās, pieaicināto koristu līdzdalība nodrošina skanisko kvalitāti, pat ja skatītāji būtu vieni vienīgi "rūcēji". Dziesma, kuras notis un teksts atrodams programmiņā, ir visai viegli dungojama, lai arī gala versijā tā skan diezgan sarežģīti. Cik noprotams no režisores teiktā, izrāde tapšanas gaitā ir īsināta, taču arī pašreizējā versijā tā ilgst divarpus stundas.
Iestudējuma sākums, kurā tiek izmantoti mikrofoni un skaņas pastiprinātāji, ar galveno tēmu sasaucas pastarpināti. Ieskatoties hernhūtiešu vēsturē, autori izceļ savdabīgo iekšējās organizācijas formu – korus, no tiem atvasinot koristu grupu izveidi kā iestudējuma struktūras pamatu. Pārmetot tiltu uz Dziesmu svētku kustības pirmsākumiem, vienlaikus skatītājiem tiek atgādināti vēstures fakti un atrasts ietvars tālākajai darbībai. Savukārt izrādes beigās pēc stilizēta svētku gājiena, kurā putnu tērpi transformējas koru karogos, tiek rīkota apdziedāšanās, kurā putni un cilvēki apmainās ar muzikālām dzēlībām. Tiesa, stilizējot tautasdziesmu valodu, pantu autori tomēr brīžiem tēlainību un smalku ironiju aizstāj ar visai tiešiem, didaktiskiem un tādējādi smagnējiem tekstiem. Tomēr nevar noliegt, ka atsevišķi salīdzinājumi ir burvīgi asprātīgi, piemēram, cilvēku pārmetumi putniem, ka tie vēlas pārāk daudz platības ligzdošanai, kamēr cilvēkiem nākas dzīvot vienistabas dzīvokļos.
Visi putni skaisti dzied ir izrāde, kas piedāvā dažādus uztveres un līdzdzīvošanas režīmus, tomēr autori, vēlēdamies atgriezenisko saikni, aicina aizpildīt anketu, tādā veidā pastiprinot didaktisko līniju, kas ir jaušama izrādē. Apmeklētājiem uzdod jautājumus ne tikai par vecumu, dzimumu, dzīvesvietu un pieredzi šāda veida iestudējumu apmeklēšanā, bet arī vai viņi izrādē gūto informāciju domā pārrunāt ar citiem cilvēkiem, vai izrāde veicinās vēlmi kļūt sociāli aktīviem u. c. Tādējādi iestudējums pretendē pārkāpt mākslas fakta robežas, kļūstot par pilsoniskās aktivitātes katalizatoru.
Atzīstams ir fakts, ka Dirty Deal Teatro ir atradis atbalstītājus, lai iestudējumu Rēzeknē varētu piedāvāt bez maksas, novēršot nepieciešamību pēc spēles laukuma ierobežošanas un striktas biļešu kontroles. Pavisam lieliski būtu, ja šo projektu izdotos iedzīvināt daudzās apdzīvotās vietās, kurās nekas līdzīgs nav darīts, un paplašināt skatītāju pieredzi.