Vienkārša cilvēka piedzīvojums, kurā slēpjas emocionāli triecieni. Gudrs, valdzinošs romāns, kurā nav nekā samākslota. (..) Nespēju iedomāties labāku lasāmvielu vasarai. Un nesteidzieties – tāpat kā nesteidzas Harolds, – KDi paklausīja USA Today kritiķa mudinājumam un nesteidzās. Vasarai nu jau pārejot ziemā, britu rakstnieces Reičelas Džoisas debijas romāns Harolda Fraja neticamais svētceļojums izskanēs kā Ziemassvētku stāsts. Drīzāk gan pasaka.
"Šajā drosmīgi nepretenciozajā romānā bez lieka sentimenta Džoisa ir radījusi telpu, kurā joprojām ir iespējami brīnumi," raksta Washington Post. Šķiet, autore savā darbistabā jutusi visu daudzo miljonu lasītāju cerības un spiedienu uz laimīgām beigām, tāpēc tās tādas arī ir. Manuprāt, grēkojot pret savu talantu, gandrīz jau sadodoties rokās ar Paulu Koelju, kas literārajai kvalitātei nenāk par labu. Sākumā uzdotais kamertonis tomēr ir citāds – gudra un dziļa dzīves pazīšana – neizskaistinot un nepiepušķojot.
Reičela Džoisa ir vairāk nekā 20 oriģinālu raidlugu autore. Viņa veidojusi arī adaptācijas programmām Classic Serial un Woman’s Hour, apstrādājusi literārus darbus televīzijai un bijusi teātra un kino aktrise.
Raud arī tulkotāja
Reičelas Džoisas debijas romāna globālie panākumi liek aizdomāties – cik milzīgām ir jābūt cilvēku slāpēm pēc cerības. Pēc vienkārša "viss būs labi" un "viss var būt labi". Pēc tā, lai kāds pasaka, ka tomēr ir iespējams mainīties. Lai kas arī dzīvē būtu noticis. Un Reičela Džoisa to pasaka. Protams, arī viņa neprot nevienu izārstēt no galvas vēža vēlīnā stadijā…
"Brīžiem gandrīz neizturami aizkustinošs romāns," Sunday Times. Latvijā, esmu pārliecināta, daudziem ieinteresēties par šo grāmatu lika tulkotājas Silvijas Brices ieraksts savā FB lapā, ka tulkojot dažās vietās esot raudājusi.
2012. gadā Harolda Fraja neticamais svētceļojums tika nominēts Bukera balvai, saņēma Specsavers Nacionālo literatūras balvu kā labākā debija, iekaroja vietu bestselleru sarakstos vairāk nekā 30 valstīs ("Viena no labākajām grāmatām, ko šogad lasīsiet," – Daily Mail) un patlaban tiek ekranizēts. Darbam solās būt līdzīgs liktenis kā zviedru žurnālista Jūnasa Jūnasona sarakstītajam bestselleram Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, kura ekranizācija šogad pretendē uz Eiropas Kinoakadēmijas gada filmas godu.
Pirmā deja ar Morīnu
Pensionārs Harolds Frajs dzīvo kādā Anglijas ciematā kopā ar sievu Morīnu.
Pirmajā uzmetienā viņi ir viens no tiem klasiskajiem pusmūža pāriem, kas kļuvuši viens otram par kustīgu mēbeli. New York Times Haroldu raksturo kā neizteiksmīgu, piejaucētu vīrieti. Dzīve dzelžainā rutīnā bez mazākajiem pārsteigumiem iet uz priekšu kā Šveices pulkstenis. Viņi gandrīz nesarunājas. Tomēr viņu stāsts ir vēl sarežģītāks. Šī pāra klusēšanas bezdibenis izaug ne tikai no nodzīvotu gadu rutīnas, bet arī no vainas, aizvainojuma, pārmetuma, piedošanas un nepiedošanas neatšķetināmā mistrojuma. Iemeslu šeit, protams, neatklāšu. Kādu dienu Harolds saņem vēstuli no sievietes, kuru nav redzējis divdesmit gadu un kura atrodas hospisā. Harolds Frajs nolemj noiet kājām tūkstoš kilometru līdz Bervikai pie Tvīdas, ticēdams – kamēr viņš ies, Kvīnija dzīvos.
Tālāk nevar pateikt labāk kā Silvija Brice: "Tāpat kā izgājis no mājas – mīkstās kurpēs un plānā vējjakā – Harolds dodas garajā ceļā, kurā sastop daudzus un dažādus cilvēkus, kuri pamazām pamodina viņa snaudošo garu. Haroldam prātā cita pēc citas ataust atmiņu ainas – pirmā deja ar Morīnu, kāzu diena, dēla piedzimšana –, ļaujot izdzīvot visu no jauna, samierināties ar zaudējumiem, tikt galā ar nožēlu." Paralēli visu dzīvi līdz sīkākajai detaļai pārdomā arī mājās palikusī apstulbinātā Morīna.
Jā, ilgi kopā dzīvojošiem pāriem te tiešām būs ko paraudāt. Un jebkuram cilvēkam kaut ar nelielām empātijas spējām. Tik skaudri un precīzi R. Džoisa raksta par to, cik nežēlīgi trausla ir cilvēku tuvība. Te tā ir, te – aizgriežas kā reklāma pieturā. Cik vientuļi un nepieejami esam savās dziļākajās izjūtās un atmiņās. Autore savu pirmo miljonu varētu nopelnīt arī kā pāru attiecību terapeite, jo viņai visai pārliecinoši izdodas iedrošināt – zaudētu mīlestību var atgūt, pat ja tā kļuvusi par pelēku trauku lupatu. Ja vien abu atmiņās (vēlams abiem reizē) ir dzīvs tas pats, pats pirmais neprāts, kas liek smieties (vēlams abiem reizē) un kas uz visas pasaules tuvina tikai šos divus cilvēkus.
Taisnīgi pret autori būtu pateikt, ka viņa šajā "ceļa romānā" ne tikai raudina, bet arī smīdina. Spožas teju Velbeka satīras stilā ir ainas ar Harolda pielūdzēju un sekotāju sakulto svētceļojuma histēriju. Jāuzsver, ka R. Džoisa ir arī lieliska stāstniece un vērotāja.
Visbeidzot – ārpus spēcīgā psiholoģiskā stāsta Harolda Fraja neticamais svētceļojums apburs tos, kas pazīst ceļa laimi un ne ar ko nesalīdzināmo kaifu – tālu iet kājām. Var gadīties, ka izdodas arī kaut kur aiziet. Varbūt pat pie sevis.