Vispār – bezcerīgi. Precīzākās recenzijas par Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa expromtum iestudēto Henrika Ibsena pavārgās, shematiskās ludziņas Tautas ienaidnieks (En folkefiende, 1882) teksta pielāgojumu mūsdienu apstākļiem jau ir uzrakstītas.
Pirmā ir atrodama kā i-žurnālā satori.lv publicētā rakstnieka Paula Bankovska atsauksme par Sergeja Lozņicas filmu Miglā, un tur lasāms, lūk, kas: "Jautājums "Pirms trim gadiem mēs bijām vieni cilvēki, tad kāpēc gan lai tagad mēs būtu citi?" ir nozīmīgs arī miera laikos, arī tepat pie mums un tagad. Jo kāpēc gan mums šķiet, ka vienos apstākļos jārīkojas "labi", bet citā situācijā paši apstākļi var kļūt par attaisnojumu, lai rīkotos "slikti"?"; bet otrā "recenzija" par JRT viendaļīgo pusotras stundas pasākumu šauram skatītāju lokam (Rīgas Laika bijušās redakcijas/biroja telpās JRT pagalma ēkā savietojas nieka 60 skatītāju – ej nu "noķer" biļeti!) atrodama Saskaņas centra un Nila Ušakova pašreklāmas izdevumā Tava Rīga, kur jautrais publicists Nils Sakss iepublicējis sekojošo: "Droši vien jūs visā šajā sakarā gribēsit arī zināt, kas tad smieklīgs ir Saskaņas centra/Gods kalpot Rīgai programmā? Teikšu godīgi – nekā daudz. Pirmkārt, tā ir ļoti gara. Vismaz astoņas reizes garāka par visu citu partiju programmām. Otrkārt, tajā ir daudz visādu skaitļu un aprēķinu. Un vēl – tur pārsvarā runāts par pilsētas saimniecību, visādām praktiskām lietām, padarītie un plānotie darbi, darbi, darbi… vienvārdsakot, nekā smieklīga. Un labi, ka tā. Smiekliem un jautrībai ir sava vieta, bet labi arī, ja kāds vēl šeit spējīgs domāt par lietu. Tad ir laba kārtība. Tad viss notiek pēc programmas."
Par lietu šobrīd ne – lai tik līst. Labāk par teātri.
Ibsens bija nikns
Kā tagad mēdz teikt, režisors Hermanis nav nedz apstiprinājis, nedz noliedzis publiski izskanējušo ziņu, ka Tautas ienaidnieks ir JRT mākslinieciskā reakcija uz "tekošo momentu" – gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Savukārt par Ibsenu gan ir zināms, ka luga Tautas ienaidnieks, kuras darbība vijas ap kādā Norvēģijas kūrvietā atklāto saindētā ūdens un vietējās pašvaldības, preses un ideālista daktera savstarpējās izskaidrošanās faktiem, ir ļoti konkrēta dramaturga reakcija – rakstveida atbilde uz publikas vairākuma kritisko attieksmi pret Ibsena iepriekšējo lugu Spoki, kuru šī publika jeb "pilsoniskā sabiedrība" asi noraidīja, jo tā aizskāra "vairākuma" jūtas – Ibsens izmantoja sifilisu kā spēcīgu māksliniecisku "tēlu", lai parādītu, kā par vecāku grēkiem cieš nevainīgie (XIX gadsimta naturālisma literatūrā nozīmīgs motīvs). Tautas vairākums Spokus uzskatīja par skandālu un nepieņēma. Ibsens bija nikns.
Tapa Tautas ienaidnieks. Arī šajā lugā dakteris Stokmanis metas cīņā par "patiesību" (ķīmiskās analīzes liecina, ka kūrortpilsētiņas ūdens ir bīstams veselībai), pat ja nākas šajā cīņā sanaidoties ar miesīgo brāli – pilsētas mēru. Interesanti, ka šī Ibsena izgudrotā intriga "vai vairākumam ir/var vienmēr/būt taisnība?" kā sava veida modernās demokrātijas pamatformulas testēšana savulaik aizrāvusi ne vienu vien izcilu prātu – lugas sižets inspirējis Stīvenu Spīlbergu radīt Žokļus (asins kārā haizivs – saindētā ūdens metafora; atsauce uz Spīlberga filmu redzama arī JRT izrādē – žokļu izplosītajās biroja sienās), bet izcilie amerikāņu un britu dramaturgi Arturs Millers un Deivids Harovers pat radījuši savas Tautas naidnieka oriģinālversijas.
Patlaban luga tieši savas tematikas dēļ piedzīvo ārkārtēju popularitātes vilni visā Eiropā – tā skatāma Berlīnes, Maskavas, Stokholmas, Parīzes vadošajos teātros un it visur – mūsdienām adaptētā veidolā, ko veikuši dažādo valstu atzīti dramaturgi. Jaunajā Rīgas teātrī režisors un septiņi aktieri, kā jau bija gaidāms, atkal strādājuši ar kolektīvo darba metodi un no Ibsena teksta paši "sacerējuši" savu izrādes tekstu.
Intriģējošākā – veiklā manipulācija
Hermaņa & Co izrādes pievilcības "āķis" šoreiz nav vis tas, ka JRT aktieri darbojas perfektā "kinematogrāfiskā reālisma" metodē burtiskā maksimālā tuvplānā, pārdesmit centimetru no skatītājiem, ka šie skatuves meistari (tas attiecināms pirmām kārtām uz Andri Keišu, Vili Daudziņu, Kristīni Krūzi, Ģirtu Krūmiņu, suni Sāru, bet izrādē piedalās arī Gatis Gāga, Ivars Krasts un Varis Piņķis) virtuozi manipulē ar skatītājiem kā plastisku mālu, radot absolūtas psiholoģiskās ticamības tēlam efektu, – to visu mēs, kā smejies, jau zinām – uz ko spējīga JRT banda.
Intriģējošākais JRT Tautas ienaidniekā ir tas, cik veikli izrāde pati kā dzīvs organisms manipulē ar tās skatītājiem. Jo, gribas to atzīt vai ne, arī skatītājs taču šajā gadījumā ir demokrātiskais vairākums! (Amizanta ir aina, kurā izrādes personāži rīko tautas nobalsošanu, kam tad "īsti" ir taisnība – ideālistam dakterim, kas grib novērst ekoloģisko nelaimi, vai lokālajiem politiķiem un masu mediju pārstāvjiem, kas nelaimi vēlas slēpt, – lūk, lūk, demokrātija darbībā: kā tad nobalsos vairākums?)
Tādēļ arī atļāvos citēt Paulu Bankovski: "Kāpēc gan mums šķiet, ka vienos apstākļos jārīkojas "labi", bet citā situācijā paši apstākļi var kļūt par attaisnojumu, lai rīkotos "slikti"?", un atgādināt, ka tas atraktīvais publicists, kurš šodien apgalvo, ka ir "labi, ja kāds (ar šo "kāds" acīmredzot domāts Saskaņas centra Ušakovs – N. N.) vēl šeit spējīgs domāt par lietu. Tad ir laba kārtība. Tad viss notiek pēc "programmas", pirms dažiem gadiem savu daudzsološo "labi" deva pavisam citiem politiskajiem spēkiem un politiskā teātra personāžiem. Tīra morāle un ētika, kā saka, eksistē ārpus labā un ļaunā kategorijām. To jau Imanuels Kants no Kēnigsbergas savulaik aprādīja.
Krimināltrillera ietvarā
JRT Tautas ienaidnieks par diskusijas vai vismaz individuālu pārdomu priekšmetu izvirza ne tik daudz nojēgumu, ka demokrātijas institūti mūsdienās vairs lāgā nefunkcionē, jo masveida manipulāciju tehnoloģijas burtiski caurstrāvo itin visas indivīda dzīves sfēras, sākot ar darbavietu, masu medijiem, izklaidi, sociālajiem tīkliem, iepirkšanos, seksuālo/ģimenisko sajūtu organizēšanas iespējām.
Jaunais Rīgas teātris izskata Ibsena lugas versiju arī krimināltrillera žanra ietvarā. Hermanis un aktieri – dramaturgi dodas solīti tālāk un visai ticamā versijā (versijās?) pierāda, ka arī izrādes acīmredzami pozitīvais varonis dakteris Stokmanis (Vilis Daudziņš), iespējams, ir smalki plānotas ģimenes sazvērestības līdzdalībnieks, nevis upuris. Smalks manipulators. XXI gadsimta traģiskais varonis – cilvēks, kurš pats tic savām manipulācijām. Cilvēks, kurš apvieno sevī reklāmista amorālo kreativitāti ar reliģiskas sektas līdera sirsnīgi fanātisko dedzību. Vārdsakot, tipisks politiķis. Es gan neteicu – valstsvīrs/sieva, tie drīzāk nāk no retās mākslinieku/sapņotāju šķiras, no tiem, kas tic Svētā Augustīna maksimai: "Ja tu mīlēsi pasauli, tu aiziesi bojā kopā ar to" – uz šādu nesavtīgu ideālismu politiķi nav gatavi, vismaz ne Latvijā.
Tā, lūk, teātris meistarīgi manipulē ar saviem skatītājiem, tikai jautājums ir – vai viņi šoreiz darbojas labticīgo upuru lomās? Ja atbilde ir "jā", tad kāda mārrutka pēc izrādes laikā bija jābalso, kam pasaulē pieder taisnība – mažoritārajam vairākumam vai minoritātei, spriestspējīgajam, loģiskajam indivīdam – cilvēkam, kurš visiem grib tikai to labāko? Gribat tīru ūdeni – būs jums tīrs ūdens! Gribat bezmaksas sabiedrisko transportu no Rīgas uz paradīzi – būs arī tas. Tas taču ir tik viegli. Mūsu vēlēšanās ir viņu vēlēšanās. Mūsu vēlēšanas ir viņu vēlēšanas. Easy – domā ar galvu, nevis pakaļu. Arī teātrī.