(Paldies Dievam, latviešu teātris šobrīd patiešām ir atvērts ne tikai viesiem, bet arī cittautiešiem tepat no šejienes - Vlads Nastavševs, Jurijs Djakonovs, Dmitrijs Petrenko ir tikai pirmie vārdi, kas iešaujas prātā. Viņi nāk, lai iekļautos, adaptētos, bet neizšķīstu.)
Daļa izrādes notiek mūsu apziņā
Taču, ieturēdams distanci, Nastavševs ļoti uzstājīgi iekļauj skatītājus savā uzmanības lokā un izrādes sistēmā. Visai raksturīga ir mizanscēna Nacionālajā teātrī iestudētās Tenesija Viljamsa lugas Pērnvasar negaidot sākumā: publikai pulcējoties, spēles laukuma vidū pie klavierēm sēž režisors un raugās uz skatītājiem tieši tāpat, kā tie uz viņu.
Visas līdz šim Vlada iestudētās izrādes notikušas kamerzālēs, kur nav iespējams slēpties ne aktieriem, ne arī publikai. JRT uzvestajās Tumšajās alejās skatītāji ir pilnīgi nepieciešams komponents, jo daļa izrādes vienkārši notiek mūsu apziņā un fantāzijā.
Viss sākas tumsā. Kāda balss - Kaspars Znotiņš - stāsta, kā jauns kupcis, braukdams uz pilsētu, iekļūst negaisā un izmircis nolemj pārlaist nakti iebraucamajā vietā. Tukšā. Saimnieks ar kalpiem aizbraucis darīšanās. Pievienojas otra balss - Baiba Broka - mājās ir tikai saimnieka meita. Vīrieša balss kļūst par vienu vienīgu iekāri un miesu, sievietes balss vairās, baidās, padodas, pieglaužas, cer, tic. Ir tumsa, nedeg pat Buņina pieminētā svece (Stjopa). Kā tādā ačgārnā mēmajā kino jutekļi saspringst, lai uztvertu un nojaustu, bet pieredze un iztēle pievieno attēlu, kura nemaz nav.
Tie nav "krievu stāsti"
Iestudējot desmit stāstu no krājuma Tumšās alejas, Nastavševs ir dabiski iekļāvies JRT aktieriem un skatītājiem ierastā formātā. Tomēr tie nav "krievu stāsti", jo nebalstās savulaik Alvja Hermaņa izteiktajā tēzē, ka ikviena reāla cilvēka dzīve ir interesantāka par Šekspīru. Šajā gadījumā, liekas, pats stāstu teatralizācijas ceļš bijis pretējs - ne vākt un sijāt dzīves materiālu, lai no tā veidotu tēlu, bet "Šekspīru", proti, Buņina darbus, mākslas realitāti izārdīt pa stīdziņām, lai izvilktu vissvarīgākās un tās tad no jauna apaudzētu ar dzīves miesu. Un tā ir gluži cita vispārinājuma pakāpe - ne dokuments, bet liecinājums.
Turklāt šo liecinājumu rada ne vien brīnišķīgie JRT aktieri Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, bet ikviens, kas sēž zālē. Jo scenogrāfijas nav. Ir tukša telpa, tumsas un gaismas mija, daži rekvizīti un bezpersoniski mēbeļu gabali, kuri parādās tikai galējā vajadzībā, mūzika, kas ieskanas un apdziest. Nav nekā, kas paskaidrotu, ir tikai katalizatori iztēlei.
No Buņina svešumā un nostalģijā rakstītā krājuma režisors vai aktieri, vai visi kopā izvēlējušies stāstus par to, kas nav iespējams. Noturēt aizejošo; sastapties, lai paliktu kopā; saprast otru dzimumu; tikt skaidrībā par savām jūtām; pārvērst iekāri par mīlu. Un tā tālāk. Programmā stāsti tikai nosaukti, neminot aktierus, kas katrā no tiem spēlē, un arī atmiņā daudzi saplūst un pārklājas. Vai prožektora stars spīdēja acīs, kad izmisušais, līgavas pamestais gleznotājs (Mūza) devās prom no sāncenša mīlas ligzdiņas vai tad, kad paša jūtu pazemotais Ļevickis (Zoja un Valērija) pāri gulšņiem brauca ar divriteni tieši pretī vilcienam?
Kurā brīdī starp tukšiem, ar vienmuļu klikšķi bīdītiem diapozitīvu rāmīšiem vienā pēkšņi izrādījās blāva, tikko nojaušama bilde ar kaut ko bezkaunīgi kailu un miesisku un trāpīja kā negaidīti mests akmens? Kurp traucās kāds no Viļa Daudziņa varoņiem, uzlēcis uz galda kā uz Titānika priekšvadņa?
Neatceros. Kamēr citas ainas iegriezušās atmiņā kā melnbaltas grafikas. Gunas Zariņas splīnīgā kurtizāne šūpojas uz augstajiem papēžiem, ar vienu vārdu rauj sev klāt, ar otru padzen jauno un vieglprātīgi iemīlējušos Viļa Daudziņa oficierīti. Līdz uzspēlētā kaķēšanās beidzas ar īstu šāvienu un baltais gulbis noplakšķ uz grīdas kā visparastākā zoss, un viņas nāve salauž arī viņa dzīvi (Tvaikonis Saratova). Vējš neganti pluina sievietes - Gunas Zariņas - drēbes, kamēr Kaspara Znotiņa slavenā rakstnieka mētelis i nepakustas, bet pēc tam tieši otrādi - šķiroties rāma ir viņa, bet brāzmas plivina viņu. Aktieru gandrīz bez vārdiem izspēlētā pantomīma ir tikpat daiļrunīga kā Buņina stāsts (Vizītkartes). Viļa Daudziņa paputējušas muižnieces brāļadēls, garāmbraucot iegriezies pie tantes, tāpat aiz ziņkārības paņem aizmigušu kalponīti, un iekāre piesien viņu kā ķēdes suni - rausta līdz putām uz lūpām, līdz krekls pil no sviedriem. Kamēr Baibas Brokas kalponīte tāpat vien sēž, un viņas acīs redzams, kā paiet vesela cilvēka dzīve: no jutekļu mošanās līdz bezgalīgām jūtām, no cerības līdz nāvei. Tā viņa tur sēž un mirst mūsu acu priekšā. Nepakustēdamās, sastingušiem vaibstiem, ar skatienu vien (Taņa). Tie četri aktieri var visu. Plivināties un ironizēt, lai negaidot ar vienu skatienu liktu smiekliem apklust. Uzzīmēt grafiski precīzu karikatūru un pēkšņi piepildīt to ar dzīvas miesas siltumu. Radīt formu, tik vieglu un plānu kā papīrs, un tad pārplēst, atklājot, ka apakšā plūst pavisam īstas asinis. Varbūt tieši par to domājis Pīters Bruks, nosaukdams tukšo telpu par teātra sākumu, vai Pēteris Pētersons, rakstīdams, ka mākslai pietiek ar tik vien - "divi buki, divi dēļi". Pārējais ir aktieri.
Viss saslēdzas
Izrādes beigās ir stāsts Aukstais rudens. Gunas Zariņas sieviete atminas pēdējo vakaru, pirms mīļotais devies karā, un viņa vārdus - ja es kritīšu, dzīvo un priecājies, un tad es tevi gaidīšu. Blāvi gail prožektors vienā spēles laukuma stūrī, un viņa atskatās uz to kā uz logu, kas spīd cauri rudens miglai. Ir pagājusi gara dzīve, no kuras vienīgais pa īstam izdzīvotais izrādās šis nepiepildītās mīlestības pilnais vakars. Viss saslēdzas. Desmit stāsti saplūst vienā - par dzīvi, kas sākas tumsā, par spilgtajiem brīžiem, ko apgaismo jūtas vai to šķietamība, par mīlestību, kura pāriet, un šķiršanos, kas vienmēr ir iepriekšējās personības nāve un cita cilvēka piedzimšana ar jaunām ilūzijām un kaislībām, un beidzas, aizejot atpakaļ tumsā, kā vienīgo vērtību ņemot līdzi to, kas nav piepildīts. Dzīve, ceļš, nāve ir trīs atslēgas vārdi šai izrādei, taču tie tikpat labi piederētos arī citiem Vladislava Nastavševa iestudējumiem. Gan Mitjas mīlestībā un Pērnvasar negaidot, gan Jūlijas jaunkundzē un Tumšajās alejās režisors ir urbies ļoti dziļos slāņos, lai uzdurtos šīm trim pamatvērtībām.
Tomēr tas ir tikai viens stāsts no tiem simt, kas varēja rasties Mūzikas muzeja zālē 1. oktobra vakarā.