Vai tā varētu būt, ka par gleznotāju Helēnu Heinrihsoni viss, ko var pateikt, jau ir pateikts? Apmēram tāpat, kā tas vietējā mākslas dzīvē šobrīd šķiet par Ilmāru Blumbergu un dažiem citiem ar rūpīgiem biogrāfiem un labu publicitāti nodrošinātiem māksliniekiem. Bet vai par Pikaso viss jau ir pateikts vai, teiksim, par saullēktu un saulrietu?
Brīvs dzīves vērojums
Pa gabaliņam no Helēnas Heinrihsones personiski monolītā glezniecības stāsta mēs katru gadu redzam turpinājumos. Visvairāk gabaliņu vienkopus varēja ieraudzīt personālizstādē Sveiks, kurmi!, kas notika 2007. gadā LNMM Baltajā zālē, taču pēc tās, izrādās, pagājuši jau vairāk nekā septiņi gadi, kuros māksliniece apzināti šķiet raisījusies prom no līdz tam sev piekabinātajām atsaucēm uz mākslas vēsturē iecienītajiem simboliem un memento mori tēmu (krusti, galvaskausi, dzīvas un vītušas rozes u. c.). Tā vietā nācis brīvs apkārt notiekošās dzīves vērojums, savā ziņā līdzīgs viņas skatījumam pagājušā gadsimta 80. gados.
Piemēram, 2012. gada novembrī galerijā Māksla XO notika izstāde Dzīvoklis, par kuru māksliniece skaisti izteikusies: "Dzīvoklis ir kā nolemtība, dzīvs organisms, kas elpo līdzi iemītniekiem. Glabā pagātnes nospiedumus – mīlestību, naidu, ticību un vilšanos. Dzīvoklis ir bērnība un vecums. Dzīvoklis ir gari koridori, spoguļi, grāmatas, konfektes, eglīšu rotājumi, vajadzīgas un pilnīgi nevajadzīgas lietas. Patvērums, par kura ķīlnieku tu kļūsti."
2013. gada jūlija vidū turpat galerijā Māksla XO notika izstāde Karstums, par kuru savukārt skaisti izteicies kritiķis Pēteris Bankovskis portālā arterritory.com: "Bet hrestomātiski pazīstamā un latviešu mākslas pazinēju cienītā un mīļotā Helēna Heinrihsone ar lielizmēra akvareļiem, kuros redzams pa vienam vai dažiem atraitnīšu ziediem [..] uzrunā garāmgājējus un uzsmaida tiem bravūrīgi, bet arī it kā caur asarām tagad – pašā vasaras vidū. Bravūrīgi, jo, ziniet, tie izmēri: lielāko darbu garākā mala ir vairāk nekā pusotra metra, un izcilais akvareļpapīrs ir tik dārgs. Bet caur asarām? Nu labi, labi, Heinrihsone jau jums neizrādīs, ka raud, un varbūt viņa nemaz arī negrib raudāt. Varbūt patiesi ir tā, ka Košragā ik gadus stādījusi, stādījusi atraitnītes, līdz beidzot tā pavisam vienkārši sagribējies tās uzgleznot. [..] Ir sajūta, ka Heinrihsone ar šīm atraitnītēm kaut ko vēlas mums, garāmgājējiem, pateikt. Gluži tāpat kā līdz šim ar savas izjustās un nereti tik ekspresīvi uztrieptās personiskās pasaules palīdzību." Par nākamajām ekspozīcijām, šķiet, neviens nevienam publiski neko netika pavaicājis.
Negaidīti daudz dabas
Skatoties uz piecām jaunākās izstādes Dienasgrāmata gleznām, atliek vien nopūsties: jā, Helēna Heinrihsone vienmēr ir lieliska! Gleznās jaušama autores personība, no kuras strāvo viedums, vitāla, tieša, brīva un līksma dzīves izjūta. Visas piecas ir lielizmēra eļļas gleznas, kas tapušas šoziem darbnīcā pēc vasarā Saunaga jūrmalā darinātajām plaukstas izmēra skicēm vai akvareļiem. To tematika ir māksliniecei visu mūžu raksturīga – jūra, nirēji, peldētāji –, tāpat arī krāsu lietojums, kas Helēnu Heinrihsoni neļaus sajaukt ne ar vienu citu mūsdienu glezniecības daudzveidīgo attieksmju un prakšu jūklī, par kuru viņai, starp citu, ir savs regulāros pasaules mākslas mesu apmeklējumos balstīts viedoklis.
Helēna Heinrihsone glezno tā, it kā visa pasaule būtu uzziedējusi koši zilos, zaļos, sārtos, dzeltenos toņos. Tieši krāsu salikumu valdzinājums neļauj atraut acis no šīm varbūt parastajām abstrahētajām ainavām, kurās kā tāda monogramma neuzkrītoši atkārtojas jūrmalnieku pārīša stilizētās kailfigūras. Īpaši izteiksmīgu kolorīta dramaturģiju panāk vijolīšu krāsas uzliciens – izstādē pat pieķēru sevi pie domas, ka gleznās meklēju to, līdzīgi kā, piemēram, koncertā gaidu, kad skaņas savienosies kādā autoram specifiskā veiksmīgā harmonijā, vai kino – kad aiz sižeta līkločiem nepārprotami pazīstami ieskanēsies režisora balss.
Interesanti, vai Helēna Heinrihsone savas krāsu kompozīcijas režisē kontrolēti, kā to savulaik mācījis Vasilijs Kandinskis, vai spontāni, kā vairākums abstrakcionistu, ekspresionistu un neoekspresionistu līdz pat šodienai? Pieņemu, ka brīvi spontāni, to apliecina stāsts par gleznā Nirēji jau galerijā, māksliniecei veidojot ekspozīciju, iegleznotajām zaļajām pleznām.
Salīdzinot jaunākos darbus ar iepriekš nobriedušajiem priekšstatiem par Helēnas Heinrihsones glezniecību, var apgalvot, ka tajos ir negaidīti daudz dabas, mierīgu un stihisku dabas noskaņu portretējumu. Tikai viens no Dienasgrāmatas darbiem ir stāstošs, turklāt simboliski intriģējošs – Ceļš no jūras, kurā nirēji nirst nevis jūrā, bet dodas iekšā saulē. Tā kompozīcija ir risināta ar dinamisku vērienu, un intensīvie, enerģētiskie krāsu klājumi ļauj noticēt, ka debesmala patiešām mēdz saplaukt košos ziedos.
Helēna Heinrihsone
Personālizstāde Dienasgrāmata
Galerijā Māksla XO līdz 28.IV