Agrāko gadsimtu grafika mūsdienu skatītājam nebūs pati ierastākā un vieglāk uztveramā skatāmviela, tāpēc jāuzteic muzeja Rīgas birža drosme un ambīcijas to padarīt par Rīgas izstāžu hitu. Dienasgaismā izceltos vietējos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumus papildina Tomasa Emmerlinga (Vācija, Rumānija) grafikas kolekcijas eksponāti. Ekspozīcija ir tradicionāli organizēta hronoloģiskā un nacionāli valstiskā griezumā, tajā akcentētas konkrētas personības: "Katru no pieciem gadsimtiem iezīmē kāds sava laika mākslinieks, parādot raksturīgās reliģiskās mākslas tendences attiecīgo valstu kontekstā" (no izstādes anotācijas).
Patiesības labad jāpiebilst, ka šīs "atslēgas figūra" agrākajos periodos tomēr ir vairākas un tuvāk mūsdienām sašaurinās līdz vienam noteikta gadsimta pārstāvim. Šāda pieeja, ko bieži dēvē par autoritāru, didaktisku, hierarhisku u. tml., tomēr ir gana labs veids padarīt senlaiku pērles kaut cik atmiņā paliekošas. Līdz ar kanoniskajiem Albrehta Dīrera un Rembranta vārdiem izstāde iepazīstina arī ar tādiem, ko būs dzirdējuši varbūt tikai grafikas speciālisti.
Vēstures stunda
Izstāde ir veltīta reformācijas 500. gadadienas atcerei. Tas, no vienas puses, ir nedaudz diskutabli (vecākā paaudze droši vien atcerēsies tematiskās izstādes, kas veltītas Ļeņina dzimšanas dienai, Oktobra revolūcijas gadadienai un citiem svētkiem). No otras puses, meklēt saiknes starp mākslu un "kaut ko citu" ir arī viens no veidiem, kā to vispār padarīt nozīmīgu un jēgpilnu. Taču cik tāls vai tuvs ir dotais virsuzdevums jeb ierāmējums pašai eksponētajai mākslai?
Lielākā daļa darbu patiešām interpretē reliģiskas tēmas – ilustrē Bībeli vai reformācijas "autora" Mārtiņa Lutera dzīves ainas u. tml. Var gan jautāt, kāda saikne ar reformāciju vai kristietību kopumā ir, piemēram, holandiešu sadzīves žanra pārstāvja Adriana van Ostades sadzīves ainām (Deja krogā, 1662; Smēķētājs logā, 1667?) vai angļu satīriskajai grafikai, kuras amizantie tēli nepārprotami tuvojas karikatūrām (Džeimss Gilrejs, Angļu skaistuļu pārdošana Austrumindijā, 1786; nezināms gravieris, Īgno klubs, 1794; Viljams Hogarts, Pusdiena, 1738; u. c.). Te nākas pavingrināties cēloņsakarību ķēdīšu veidošanā, apcerot, kā kalvinisma virziens Holandē vai anglikāņu baznīca Anglijā varēja rosināt laicīgākas mākslas rašanos. Proti, reliģiskais aspekts kļūst svarīgs tieši tā iztrūkuma dēļ.
Izstādē ir daudz lasāmvielas un iespējas atkārtot skolā apgūtos (vai arī garām palaistos) faktus un atzinumus; viens no piemēriem: "Reformācijas piekritēju vēlmes bija divējādas: teologi vēlējās reformēt rituālu, vērtību hierarhiju, atgriezties pie sākotnējās ticības izpratnes, atbrīvot Baznīcu no saaugšanas ar laicīgo varu, savukārt tautas vidū aizvien vairāk izplatījās aicinājumi pakļaut Baznīcas institūcijas vai nu karaļa, vai pilsētu oligarhijas, vai pašu ticīgo apvienību pārziņai." Līdz ar izglītošanos tomēr vērts mēģināt izsekot, kādā veidā reliģijas vēstures procesi mijiedarbojas ar tēmu, grafikas tehniku un stilu evolūciju pašā mākslā. Vai arī iespējamas ir tikai paralēles, kas savā starpā īsti nekrustojas?
Starp diviem laikmetiem
XV–XVI gadsimta paraugos dominē stūrainais, manāmi neveiklais kokgriezums un lineāri precīzais vara grebums. Izstāde sākas ar pirmsreformācijas laiku jeb XV gadsimtu, tiek izcelti gotikas meistara, Elzasas gleznotāja un graviera Martina Šongauera smalki izstrādātām detaļām piesātinātie vara grebumi, kuros netrūkst krāšņi sirreālu fantāziju, piemēram, Sv. Antonija kārdināšana (pēc 1470). Šongauera Dievmātes un svēto dzīves ainas arī minētas kā konkrēts piemērs reformācijas ietekmei – atsakoties no katolicismam būtiskā svēto kulta, tas vairs nav aktuāls arī mākslā.
Kā zināms izstādes centrs uz robežas starp diviem laikmetiem izceļas Pētera Fletnera lielizmēra kokgriezums Sv. Jānis kristī Jēzu Pegnicas upē Nirnbergā (XVI gadsimta pirmā puse), kas parāda bibliskā vēstījuma lokalizēšanu vācu zemē un apvieno rūpīgu detalizāciju ar aizkustinošu neveiklību. XVI gadsimta vācu skolu demonstrē arī Lūkasa Krānaha Vecākā, Albrehta Dīrera un citu mākslinieku darbi – portreti, ciltskoki un amizantas alegorijas.
XVII gadsimta Nīderlandi pārstāvošie Rembrants un Adrians van Ostade praktizēja ofortu, kas ļauj iegūt tonālus, gleznieciskus efektus un dramatiskus gaismēnu kontrastus, atbalsojot laikmeta barokālo toņkārtu. XIX gadsimta Vāciju, kuras reliģisko kontekstu iezīmē konservatīvie vecluterāņi, savukārt vispārējo gaisotni – romantisms, ilustrē Gustava Kēniga vara gravīras izdevumam Dr. Mārtiņš Luters – vācu reformators (ap 1883) – patētiski žestikulējošām figūrām pieblīvētas stāstošas kompozīcijas, kas balansē starp sentimentāli bīdermeijerisku omulību un klasicisma antikizējošo formu valodu.
Franču romantisma ikona Gistavs Dorē savām Bībeles ilustrācijām (1870) izmantojis kokgrebumu, iegūstot vienlaikus detalizētas un tonāliem kontrastiem pārbagātas ainas, kas atgādina aizraujošas brīnumpasaku ilustrācijas vai, piemēram, Gredzenu pavēlnieka kinokadrus ar gaismas pāršķeltu tumšu mākoņu foniem, spraigu darbību un fantastiskām būtnēm ne mazāk fantastiskā vidē.
Litogrāfija, kas ļauj pietuvoties ekspresīva zīmējuma kvalitātēm, iezīmē XX gadsimtu ar vācu ekspresionista Oto Diksa darbiem. Dikss plašāk ir pazīstams kā Pirmā pasaules kara šausmu atainotājs un nesaudzīgs sava laika sabiedrības kritiķis, taču veidojis arī litogrāfijas Mateja evaņģēlijam (1960). Šajā izstādes sektorā skatītājs beidzot varētu uztvert mūsdienīgāku mākslu, kas atbrīvojusies no neskaitāmajiem konvencionālajiem izteiksmes šabloniem. Vienlaikus tikpat labi redzamas noteiktas tradīciju kontinuitātes beigas, klasiskās ēras aiziešana līdz ar visiem proporciju, gaismēnu, perspektīvas u. c. pareiza attēlojuma principiem. Nav izslēgts, ka tieši šeit konservatīvāka publika sajutīsies kā izsviesta no komforta zonas «nemākslas » teritorijā. Tēli veidoti raupjā, skicējošā manierē, zināmā primitīvisma estētikā, kas atgādina bērnu zīmējumus. Visa gadsimtiem slīpētā virtuozitāte atmesta kā lieks balasts, kas tikai traucētu galvenā stāsta dramatiskajam kāpinājumam.
Ja reformācijas vēlme tuvoties kristietības vēstij bez baznīcas institūcijas kā ērti iekārtojušās starpnieku kliķes galu galā ir novedusi pie šaubām par pašu ticības iespējamību, tāda acīmredzot ir šīs uzdrošināšanās cena. Kaut ko līdzīgu varbūt var secināt arī par uzdrošināšanos mākslā, kas, iespējams, ir labākā saistviela starp izstādes galveno tēmu un konkrētajiem artefaktiem.
*LMA Mākslas vēstures institūts
Izstāde
Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15.–20. gadsimts
Muzejā Rīgas birža līdz 12.III