Jaunākā Laikmetīgās mākslas centra kim? izstāžu sērija piedāvā vienu no pēdējā laika kvalitatīvākajiem vizuālās mākslas notikumiem Latvijā, par ko ir interesanti domāt vēl ilgu brīdi pēc apskates, – jāatzīst, ka izstāžu ziņā šo stāvokli gadās piedzīvot arvien retāk. Trīs izstādes no dažādiem skatpunktiem reflektē par attēla un teksta mijiedarbēm mūsdienu pasaulē, tiesa, nevienā šis motīvs nav ticis definēts kā noteicošais, kā galvenie tiek uzsvērti citi estētiskie faktori.
Tēma ir gan teju mūžīga, gan neizsmeļama vienlaikus, turklāt XXI gadsimta tehnoloģiju attīstība tai piešķir arvien jaunus aspektus, kas dinamiski maina attēlu un tekstu līdzsvaru mūsu ikdienas dzīvē. Pieaugot attēla lomai informācijas apritē, tas neizbēgami ietekmē arī veidus, kā vizuālie izteiksmes kodi funkcionē mākslā – gan abstraktajā "tagad", gan plašākā kultūras vēsturē. Visos trijos projektos caur ļoti personiskiem impulsiem tverti zīmīgi laikmetīguma vaibsti, kaut kas, ko mēs it kā nojaušam arī paši, taču ārpus mākslas koordinātu sistēmas līdz galam artikulēt nespējam.
Smaidām paši par sevi
Fotogrāfs Iļja Lipkins ir dzimis Latvijā, taču uzaudzis, pašlaik dzīvo un ir plaši atzīts ārvalstīs. Savā izstādē viņš dokumentējis dzimtā Purvciema rajona ainas, ko papildina kāda jauna zēna portreti. Anotācijā piesauktā pēdējo desmitgažu grafiti subkultūras un kapitālisma saplūsme liek uzlūkot Iļjas Lipkina fotoreportāžas kā apliecinājumu tradicionālajiem priekšstatiem par Austrumeiropu kā teritoriju, kas Rietumu kultūras praksi pārņēmusi lokāli īpatnējos, it kā nepareizos veidos. Iļja Lipkins noliedz darbu autobiogrāfiskumu, tomēr fotogrāfijās redzamie neveiklie vārdu skrāpējumi un uzraksti uz Rīgas mikrorajona fasāžu sienām neizbēgami iemieso konfliktu starp izcelsmes vietas necilumu un mākslinieka smalkā CV sniegto privileģēto skatījumu uz to.
Igauņu mākslinieka Marko Mētamma personālizstādē Es tikai straumēju aplūkojami popārtam tuvā stilistikā veidoti darbi – komiksi, polihromas lielizmēra grafikas, hiperreālistiskas skulptūras. Ar atbruņojošu humoru mākslinieks tajos ietvēris sadzīviskas ģimenes dzīves ainas, ar kurām ir viegli identificēties un pasmaidīt pašiem par sevi. Starp asprātīgām ikdienas trivialitātēm mākslinieks ievietojis politiskajām norisēm veltītus darbus, veikli ilustrējot cinismu, ar kādu sociālo tīklu saziņā tiek apspriesti, piemēram, pašnāvnieku terorakti un Donalda Trampa prezidentūra.
Gan Marko Mētamma komunikācijas, gan pašu kompozīciju stils ir tipisks sociālo tīklu lietotāju savstarpējai saziņai, vairāki darbi ir virtuālo feisbuka un Instagram ziņu izpildījums manuālā formātā. Kā privātā un politiskā kopsaucēju var uztvert tēlniecības objektu – uz dīvāna sēdošo pāri ar papīra maisiņiem uz galvas, kas ir arī metafora "dīvānu ekspertiem", mūsu pasīvajai attieksmei pret pasaulē notiekošo. Ekspozīcijā redzamais un lasāmais ir pazīstams stāsts par mums kopīgo ikdienu, asprātīgos veidos mākslinieks akcentē tās bezjēdzīguma raisīto trauksmes sajūtu.
Redzamības faktori
Projekts Retina ir materializējums sarunām starp četriem dalībniekiem – Andreju Strokinu, Germanu Ermiču, Kasparu Vanagu, Ventu Vīnbergu – par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar attēlu un vizualitāti, tas gan demonstrē autoriem subjektīvi svarīgo, gan atsaucas uz saistošiem piemēriem vizuālās kultūras vēsturē. Līdz galam negribas piekrist, ka šīs attiecības ir neskaidras, drīzāk nepārskatāmi plašas, tādēļ arī Retina ir mēģinājums sakombinēt vairākus konceptuāli atšķirīgus "redzamības" faktorus.
Formas ziņā izmantojot tekstu un vizuālos objektus to esenciālajās izpausmēs, starpdisciplinārā ekspozīcija uzsver dialektisko spriedzi starp redzēšanu kā fizioloģisku darbību un skatīšanos kā intelektuālu procesu. Skatiens un to vēsturiski ietekmējošie kultūras nosacījumi izstādē konkretizēti ar laikmetīgās mākslas piemēriem fotogrāfa Andreja Strokina un dizainera Germana Ermiča darbībā. Vizualitātes harismu, kurai laikam ir veltīta izstāde, visburtiskākajā veidā atklāj Germana Ermiča "fifīgā autortehnikā kolorēti spoguļi" – tie piesaista uzmanību ar virsmas krāsu efektiem un "smuki izskatās instagramā", kā kurators Kaspars Vanags ironiski raksturojis laikmetīgo mākslu pavadošajā tekstā. Andrejs Strokins turpina strādāt ar vernakulāro fotogrāfiju un izstādē piedalās ar atrastām privātkolekciju fotogrāfijām, kas intriģē ārpus mākslas statusa nosacījumiem. Kaspars Vanags tiek pieteikts kā sarunu protokolists, viņa pierakstītajās desmit etīdēs tiek atsegtas gan sadzīviskas projekta tapšanas epizodes, gan projektu balstošie teorētiskie impulsi, atsaucoties uz svētbilžu fenomenu kā plašāku redzes metaforu, kas mūsdienās zaudējis savu institucionālo aktualitāti, taču pusapzinātā līmenī joprojām nosaka mūsu tieksmi pēc attēliem.
Arhitekta un kritiķa Venta Vīnberga teksti paslēpti aiz noplēšamiem citā zālē skatāmās Rīgas 1. slimnīcas fotogrāfijas personāžu palielinātiem portretiem. Pasnieguma forma pati par sevi rada mīlīgu atgādinājumu par attēliem kā slēptiem stāstiem, taču Venta Vīnberga iezīmētās ainas drīzāk ilustrē redzes un ārpasaules atgriezeniskās attiecības – anonīms, šķietami bezpersonisks, taču intriģējošs attēls mūsu iztēlē spēj ģenerēt tikpat izteiksmīgas formas kā reāli (tas ir, fiziski) eksistējošais, un abu mijiedarbības raisītie asociāciju plūdumi ir kāda mums paralēli eksistējoša, izdzīvošanai nepieciešama realitāte.
Izstādes
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 8. oktobrim