Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta recenzija. Katra nots ir pārdomāta

Mazliet tikai par Lūcijas Garūtas klavierkoncertu. Ārkārtīgi pievilcīgs un būtisks skanējuma krāšņumā kļuva Reiņa Zariņa ieguldītais darbs- individuāli radoša un tēlaina skaņdarba uztvere/ koncepcija, risinājums. Piederu tiem, kas skaņdarbu dzirtdēja pirmo reizi. Nevarēju pat iedomāties, ka komponistei pieder tik vērienīgs skaņu raksts. nezinot autoru, brīžam domātu, ka ieskanas Lists vai Skrjabins. Pieminu šos komponistus, jo uzskatu, ka tik lielu muzikālu personību neliela ietekme, manprāt, nav grēks. Varenie posmi mijās as sudrabainiem, caurspīdīgiem. Ineses Lūsiņas skaidrojumā par daudz jūtams, ka ietekmējusies no vēstures, skaidri zinot komponistes ieceri- veltījumu mirušajai māsas meitiņai. Ja nezinātu, varbūt atkristu dažs "iebraukts" vārdisks ornaments. Reinis Zariņš piedevās vēl sniedz nelielu Jāzepa Vītola opusu, tīri vai pārsteigdams ar šo priekšnesumu, pierādīdams, ka skaistais, iejūtīgais un latviskais nav noslēpies daudzumā. Šais īsajos mirkļos iedomāju valsts kora diriģenti Ausmu Derkēvicu, kuras ziedu laikos mēs tikām apskaņoti ar lieliskajām Jāzepa Vītola kora dziesmām. Tagad jācīnas, lai noturētu Dziesmu svētku repertuārā. Jā, ir gan laiki pienākuši. Latvijā latviskais, mūsu skaņu mākslas, literatūras bagātības pa retam goda vietā. Varbūt pat "ķeksīša"labad, kā padomijas laikos turējās tās nodevas- ko partijai un valdībai sniedzām. Viss AČGĀRNI. Tā gribētos, lai mūsu attieksme mūs pašus pie nelaba gala nenoved. Cerēsim!