Noklusētās pretruna. Grāmatas Stāja: Voldemāra Kalpiņa laiks recenzija

Helloyou would like to put a link to your site on my site roll if you want to do dha same for mine. It would be a good way to build up both of our readerships.My bro docsivered your homepage by coincidence.

Les auteurs frane7ais cannemporoits sont malheureusement inconnus le0 bas ! Cela dit ils auraient pu citer Pierre Boulle, auteur de la Plane8te des Singes Terry Pratchett c'est assez particulier, pour moi c'est plus une se9rie humoristique qu'autre chose. Mais j'adore !La Belgariade je connais pas, e7a parle de quoi ?

Saskatīju grāmatas nopelnu kā dokumentētu laika liecību, turklāt nopietnu. Protams, ka naudas izsišana nav galvenais. Mūsdienas pierādīja, ka KM H.Demakovas "izsistās" finanses noveda pie pozitīvisma kampaņām u.c. Bet Latgales atgūšana - tur V.Kalpiņš sevi apliecinājis kā Latvijas patriotu. Gadījies uzklausīt laikabiedru liecības par to. Tā bija misija, kultūras darbinieki tai noticēja un nestāvēja malā un piedzīvoja lielu gandarījumu par paveikto.

jūsmot par pazemināto ministru, kas šo to izsitis cauri, pateicoties bijušajiem sakariem. Labā kunga tēls kaut kā pārāk dziļi iesēdies latviešu cilvēku prātos. Un pats ļaunākais, ka arī kultūras darbinieku apziņā. Kaut ko no tā sajutu atmiņas lasot. Tie Kalpiņa muzeji... Laba daļa jau no dzimšanas neprofesionāli, nīkulīgi un provinciāli, pārāk vieglu roku bez attīstības garantijām sadibināti.

''Mūsu Latvijas laikam neglaimojošs ir fakts, ka padomju ērā kultūras ministra un vēlāk muzeja direktora lielo ideju īstenošanai tika atrasts arī finansējums, bez kura Kalpiņš būtu palicis vienīgi par utopisku kabineta sapņotāju.'' - Kā bija iespējams realajā, nevis utopiskajā komunismā - par to var izlasīt zinātniskā monogrāfijā «Коммунизм как реальность»/ Reālais komunisms' par kuru tās autors A.Zinovjevs/Александр Зиновьев 1982.g. kļuva par prestižās «Alexis de Tocqueville Prize» laureātu. Man tā darba par reālo komunismu studēšana atsauca atmiņā savā dzīves laikā pieredzēto - uzņēmuma Ķekavas PF attīstība, dzīvojamo māju celtniecība, jauns bērnudārzs, skola, ambulance, sporta komplekss, dotācijas kultūrai.

''Kādā brīdī pietrūka drosmes un domāšanas mēroga.'' - tāds, lūk, paradokss šais reālās demokrātijas laikos. It kā visi nosacījumi, lai parādītos ja ne kāds jauns Blaumanis, tad vismaz O.Vācietis, taču, ak, vai - pat kultūras ministra ar tādu stāju pēdējo divdesmit gadu laikā nav bijis. Tā vietā nevis kāda ''šļurs un jezga'', bet patiesi baisa aina : ''Situācija latviešu literatūrā šodien ir līdzīgai tai, kādu to aprakstīja Kārlis Skalbe pēc 1. Pasaules kara. Viņš secināja –izpostīta nacionālās rakstniecības druva. Pēc 100 gadiem mēs, protams, lietojam citus vārdus un arī postītāju ir smagi nosaukt par ienaidnieku, kaut arī valsts tieši tā ir rīkojusies, nīdēdama pati savas pastāvēšanas pamatus. Nelāgākais ir tas, ka pazemojums un kauns nav tik viegli novācams kā gruveši. Var pārmest rakstniekiem, ka mēs neesam pietiekoši skaļi rībinājuši trauksmes bungas, jo esam slimojuši ar mūsu tautai raksturīgo pacietību un tikai brīdī, kad mums atņemtas iespējas paust savu sašutumu par netaisnības leģitimizāciju, kad mēs ķeramies pat pie interneta komentāriem kā vienīgās brīvās tribīnes, mēs skaidri pasakām – valsts vara nacionālo rakstniecību ir metodiski nīcinājusi, savā aprobežotībā neapzinādamās, ka valsti mūsu senči varēja nodibināt tikai tad, kad jau bija nacionālā literatūra un tās sekmētā nacionālās pašapziņas kustība. Nevis otrādi. Kas sagaida valsti, kura iznīdē savu literatūru, manuprāt, skaidrs. Pazemoti un piesmieti cilvēki neattīsta garu, bet dedzina pilis. Ja radošajam garam nav iespējas izpausties radoši, tas tā vai tā atradīs ceļu – ārdoši. Vai kārtējā integrācijas kampaņa balstīsies uz apsmieklā pamestu latviešu literatūru? Vai tas ir tas svētais mantojums, ko esam spiesti atstāt aiz sevis?'' Gundega Repše: Pēc rakstnieku vizītes Saeimas komisijā

Jā, par Vili Lāci ir VAJADZĪGA grāmata!!!

grāmatas rakstīšanu, vai nu tā ir, ka SR tā vienīgā rakstītāja. A.Grāpja tolerance ir ļoti pievilcīga. Grāmata pētījums - bez pārsteidzīgiem secinājumiem. Piemēram SR "pieņēmumi" par franču grupu NRA šķita biedējoši, arī par A.Čaku. Tas jau kaut kur tuvojās vulgarizācijai. Bet par A.Grāpja darba nozīmi šobrīd pēc referenduma, ieteiktu visiem politiķiem to izlasīt. Turpat vien esam, kur tajos tālajos gados. Mums ir jāprot Latgali noturēt. V.Kalpiņš bija gudrs politiķis, viņš izdarīja neiespējamo. Lai nu par kuru teātri būtu runa, bet Daugavpils teātra liktenis ir pamests novārtā. Ļoti sāpēja, kad, šķiet, "Nekā personīga" Daugavpils iedzīvotājs krievu valodā apgalvoja, ka Daugavpilī latviešus nejūt. Kāpēc nejūt? Kā viņi tur jūtas. Vai esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, lai latviešus sadzirdētu. Kultūrpolitika, kāda tā ir, kāda ir kultūras cilvēku atbildība? Faktiski jau Daugavpils teātris visu laiku ir uz slēgšanas robežas. Kāpēc ir sauklis "Gods kalpot Rīgai", bet nav saukļa "Gods kalpot Daugavpilij". Tas kultūras ļaudīm ir izdevīgāk, vai tā? Šī grāmata varētu būt atspēriena punkts secinājumiem par Latgali. Protams daudzpusīgais V.Kalpiņa raksturojums, arī ar ēnas pusēm, to dara tikai saprotamāku. Arī L.Dzenes atzinums: "Es viņu redzēju, kāds man nepatīk. Kundziskums un otra cilvēka norakstīšana manī rada tādu barjeru, ka es to nevaru pārvarēt." Vienkāršota grāmata? To lai vērtē lasītājs. Bet varbūt A.Grāpis vēl uzrakstī arī par V.Lāci.

Par Lāci noteikti vajag grāmatu. Varbūt patiešām SR to uzrakstīs. Domāju, ka par to būtu liela interese.

Tad tik uz prieksu, rakstiet augšā grāmatu par Lāci un Kalpiņu! Veiksmi!