Riharda Štrausa Elektru, kuras pirmizrāde Bastīlijas operā Parīzē notika oktobra beigās, kanādiešu režisors Roberts Karsens iestudējis kā baletu – tas ir horeogrāfisks darbs, kurā mūzika un vārdi kļūst par plastiskiem elementiem. Viencēliena drāma risinās nemainīgā dekorācijā, kas aizņem visu milzīgo Bastīlijas operas skatuvi, – tā ir tukša, dziļa akmens aka, kuras dibens noklāts ar zemi. Elektra, kura apraud savu tēvu Mikēnu valdnieku Agamemnonu, tajā dzīvo kā kapā. Agamemnonu nogalināja viņa sieva, Elektras māte Klitemnestra un viņas jaunais mīļākais Egists. Elektras vienīgā dzīves jēga ir atriebība, viņas vienīgā emocija ir naids – raustīdamās agonijā, viņa gatavojas nonāvēt Klitemnestru un Egistu ar to pašu cirvi, ar kuru tika nogalināts tēvs.
Elektras pasauli Roberts Karsens glezno melnu, un cilvēki tajā kļūst par ēnām. Galvenā varone un Agamemnona pils kalpones apvienojas rituālā dejā – uz akas sienām atspīd nelaimi vēstošas gigantiskas figūras. Ēnas šķiet dzīvākas par nolemtajiem cilvēkiem. Rodas sajūta, ka tieši ēnas un to kustības "rada" cilvēkus, nevis otrādi, jo šie cilvēki sen dzīvo tā, it kā būtu miruši.
Dekadence. Asinskāre. Vardarbība
Sofokla traģēdijas iedvesmotā Elektra, kuras pirmizrāde notika 1909. gadā Drēzdenē, ir Riharda Štrausa kopdarbs ar austriešu dzejnieku un dramaturgu Hugo fon Hofmanstālu. Komponists bija noraizējies, ka Elektras reibinošā dekadences, asinskāres un vardarbības garša varētu kļūt pārāk līdzīga viņa iepriekšējai operai Salome, taču Hofmanstālam izdevās pārliecināt Štrausu ķerties pie darba. "Salomes smagnējā, sabiezinātajā atmosfērā dominē purpura un violetā krāsa, savukārt Elektra ir gaismas un nakts, tumsas un spilgtuma mikslis," skaņradim sacīja libretists. XX gadsimta sākumā vācvalodīgā pasaule bija pārņemta ar grieķu kultūru: Mikēnās tika veikti arheoloģiskie izrakumi, un 1874. gadā vācu uzņēmējs un arheologs amatieris Heinrihs Šlīmanis atrada Mikēnu valdnieka Agamemnona kapenes. Turklāt mākslinieciskajās aprindās joprojām liela ietekme bija Frīdriha Nīčes traktātam Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara.
Operas trilleri Elektra iekrāso vācu ekspresionisma slimīgums un freidisku histēriju buķete. Tā ir nežēlīga savā grandiozajā skaistumā un simfoniskajā vērienā, kurā, no vienas puses, ir Vāgnera ietekme, no otras – estētiska tuvība Šēnbergam un Stravinskim. Bastīlijas operā Elektru diriģē Parīzes Nacionālās operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns, kurš savā interpretācijā izceļ mūzikas lirisko, daudzkrāsaino psiholoģismu. Skaidrs, kāpēc skatuve iegrimst melnumā, – pati mūzika čum un mudž no krāsām, kuras Štrausam ir kā sprāgstvielas.
Balzams traumētajai dvēselei
Titulloma uzticēta zviedru dramatiskajam soprānam Irēnei Teorinai, kura dziedājusi Brīnhildes lomu Zīgfrīda pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā 2008. gadā. Elektra ir viņas debijas loma Parīzes operā, un Irēne Teorina vokāli un aktieriski veido neaizmirstamu tēlu – viņas balsī, kura sniedzas pāri varenajam orķestrim, ir jūtama traģiska fināla neizbēgamība, rūgtums, riebums un atmiņas par laimīgu dzīvi, kas nekad vairs neatgriezīsies. Visa izrāde ir titulvarones miršanas, pašiznīcināšanās process, kuram viņa sevi pakļāvusi. Elektrai ir tieši tik daudz spēka, lai īstenotu savu mērķi – norēķināties ar diviem ienaidniekiem. Ap Elektru slaistās viņas jaunākā māsa Hrizotemīda (austriešu soprāns Rikarda Mērbete), kura nevēlas grēkot un piedalīties noziegumā, viņa vēl cer uz brīvu, pilnvērtīgu dzīvi.
Fobiju un baiļu plosīto Klitemnestru atveido leģendārā dziedošā aktrise vācu mecosoprāns Valtraude Meiere – vīra slepkava skatuves tumsā izceļas ar savu balto naktskreklu. Viņas tronis – varbūt atvērts zārks? – ir gulta, kuru svinīgi tur kora mākslinieču "kordebalets". Elektrai palīgā nāk viņas brālis Orests (krievu basbaritons Jevgeņijs Ņikitins) – tas ir viņš, kuram lemts nogalināt savu māti un viņas mīļāko. Klitemnestras pirmsnāves kliedziens ir balzams Elektras traumētajai dvēselei.
Režisors Roberts Karsens iztiek bez līķiem un asinīm; vienīgais līķis, kas parādās izrādē, ir Elektras tēva Agamemnona kailais ķermenis, kuru viņa operas sākumā izrok no kapa, lai vēlreiz apkamptu. Katra Elektras kustība, katra viņas doma atbalsojas kalpoņu un kora mākslinieču dejā – izcils horeogrāfijas zīmējums padara iestudējumu par baisu, vibrējošu melnumu.
Interesanti, ka uz tik fascinējošu jauniestudējumu ar spožu solistu ansambli Bastīlijas opera piedāvā pamatīgas atlaides, lai veicinātu biļešu noietu. Pavisam nesen līdzīgi rīkojās arī Londonas Karaliskā opera, kurā Elektru šajā sezonā diriģēja Andris Nelsons, – kritiķi slavē izrādi, taču skatītāji nesteidzas, iespējams, uzskatot Štrausu par pārāk laikmetīgu, pārāk izaicinošu ekspresionistu.