Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Teju vai šāda bija sajūta, pēc nepilnas nedēļas atkal dodoties uz Rīgas Domu klausīties šī gada jubilāra Pētera Vaska mūziku. Jubilejas koncertu sēriju, kuru tieši komponista 70. dzimšanas dienā tur iesāka Latvijas Radio koris ar orķestri Sinfonietta Rīga, 22. aprīlī turpat turpināja diriģents Māris Sirmais ar Valsts akadēmisko kori Latvija, ērģelniekiem Kristīni Adamaiti un Tālivaldi Deksni, kā arī ar cilvēka balsij vistuvāko instrumentu – čellu Ērika Kiršfelda rokās.
Lūgšana un mažors
Abiem notikumiem kopīga bija arī programmas koncentrēšanās uz lūgšanu. Šoreiz – Lūgšana Latvijai. Turklāt arī šis vakars piedāvāja jauna opusa pasaules pirmatskaņojumu. Kopīga ir arī galvenā radošā ideja, kuru vislabāk formulējis pats komponists, stāstot par savu nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem sacerēto Mesu: "Nevaru pārliecināt katru, taču līdz pēdējam elpas vilcienam atgādināšu visiem, ka cilvēks ir kas vairāk par būtni, ko vada tikai vēlme nopirkt un pārdot. Pēc manas saprašanas mūzikas uzdevums ir runāt par garīgām, mūžīgām vērtībām, kas paceļas pāri pār laicīgajām."
Šī pamatuzdevuma piepildījumu jūt ne tikai sakrālās kora mūzikas opusos – tādos, kāda konkrētā koncerta programmā bija lūgšana Dona nobis pacem, vakara titulopuss Lūgšana Latvijai (pirmatskaņojums versijai korim un ērģelēm), Mesas daļa Agnus Dei korim a cappella un Gloria, kura kora Latvija un ērģelnieka Tālivalža Dekšņa sniegumā piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu. Tikpat jēgpilns savā garīgumā bija gaiši un kulminējoši slavinošais Te Deum – apliecinošs garīgās mūzikas ērģeļu opuss, kura vērienu un emocionālo saviļņojumu Kristīne Adamaite izaudzēja no piepildīta klusuma. Ticības un mīlestības vēstījums uzrunāja Ērika Kiršfelda un Kristīnes Adamaites duetā Vakara mūzika.
Katedrāles sakrālā telpa ir ļoti piemērota Pētera Vaska mūzikai. Viņa mūzikai arī piemīt spēja darīt sakrālu pat visikdienišķāko laicīgo vidi, un ir grūti to iedomāties skanam vienīgi ļaužu čalas pilnā lielveikalā ātrijā. Toties baznīcas velvēs iederīgi skanēja pat izsmalcinātais madrigāls Māte Saule – tipisks komponista pirmā daiļrades perioda (1977. gads) paraugs, a cappella kora krāsās tverts mūsu dabas gleznojums latviskās dzīves vērtību ietvarā, kuru līdz ar P. Vaska skaņu valodu radījusi Jāņa Petera liriski filozofiskā dzeja. Taču visspēcīgāk uzrunāja, nebaidīšos teikt, ģeniālais Agnus Dei lasījums, kurā Māris Sirmais ar nu jau lejā no ērģeļu luktas nonākušo kori visu acu priekšā uzbūra netveramu, trauslu un mūžīgu skaņas brīnumu. Īpaši tajos brīžos, kas atradās uz klusuma robežas. Atgriežoties pie katedrāles arhitektūrā un tās dzīvajā, muzikālajā būvē, kuras grodumu tīri fiziski ietekmē skaņas ilgā reverberācija Doma baznīcas plašumos, jaundarba Gloria risinājums monolītos kora un ērģeļu dialogos, bet ne kopspēlē ir veiksmīgs paņēmiens tādam kora un ērģeļu izmantojumam, kas ļauj tos telpā šķirt un neliedz korim iespēju uzrunāt klausītājus personiski, aci pret aci. Turklāt šis skaņdarbs būtībā ir vokalīze ar rezumējumu vienā vārdā: aleluja. Zīmīgi, ka tieši jaunākajā opusā Pētera Vaska mūziku tik pamanāmi ir apciemojis mažors – rets viesis attīrošo skumju cauraustajā daiļradē.
Gadalaiki ar Reini Zariņu
Radoši svaigs, emocionāli piepildīts un ļoti niansēts Pētera Vaska klavieru cikla Gadalaiki lasījums klausītājus sasniedza Londonā dzīvojošā latviešu pianista Reiņa Zariņa sniegumā svētdienas, 24. aprīļa, vakarā Rēzeknē koncertzālē Gors. Mūzikas, dzejas un dejas koncertizrādē, kas ilga nepilnu pusotru stundu, risinājās dziļš, uzrunājošs, patiess un cilvēcisks latviskās dabas un vienlaikus arī visa cilvēka mūža gadalaiku stāsts. Mūziku tajā papildināja pianista izraudzītā un paša lasītā Vizmas Belševicas dzeja un Kirila Burlova – horeogrāfa un dejotāja – pašizpausme.
Laikam jāatgādina, ka Pēteris Vasks ciklu Gadalaiki radījis pamazām, kopš 1980. gada, kad viņš, vēl pat nenojauzdams, ka šis uzsākums aizvedīs līdz ciklam, komponēja Balto ainavu – meditatīvu, minimālisma garā radītu, formā viendabīgu skaņdarbu, kurā izmantotas tikai dažas t. s. baltās diatonikas skaņas. Gadu vēlāk tapa Rudens klaviermūzika (Quasi una sonata), kas ir jau krietni izvērstāks, dramatiski aktīvs skaņdarbs. Tikai pēc piecpadsmit gadiem (1995) sekoja dabas skaņu ainava Pavasara klaviermūzika (Quasi una sonata), un 2008. gadā Vasks pabeidza ciklu, uzkomponējot Vasaru. Viņam – pēc paša vārdiem – gads sākas un beidzas ar balto krāsu, tāpēc par cikla pirmo daļu kļuva ziema un tas noslēdzas ar rudeni. Pirmais visu ciklu vienā koncertā atskaņoja Vestards Šimkus 2009. gada septembrī Lielajā ģildē. Šajā koncertā tapa arī CD ieraksts, kuru 2010. gadā laida klajā Vācijas izdevniecība Wergo. Koncerts tika novērtēts ar Lielo mūzikas balvu 2009. Protams, Gadalaikus joprojām var spēlēt arī atsevišķi.
Pianists Reinis Zariņš spilgti uzrunā kā skatuves mākslinieks: gan kā dziļi domājošs, virtuozs, vērienīgs, filigrāni jūtīgs un radoši dzirksteļojošs pianists, gan stāstnieks un konceptuālu programmu veidošanas meistars. Taču šoreiz – aktieris. Viņš pārliecināja ar ļoti dabisku, introvertu, intonatīvi trāpīgu dzejas lasījumu un neuzbāzīgu, taču ļoti izteiksmīgu un zīmīgu ķermeņa valodu. Nekāda šova te nebija. Pietika ar dažiem ļoti pārdomātiem žestiem. Arī tas, kā viņš piecēlās, lasīdams dzeju, vai arī spēlēdams uz brīdi vērsa domīgu skatienu pustumšajā skatītāju zālē publikā, bija koncertizrādes tēls un radīja noskaņu. Diemžēl to pašu nevar teikt par horeogrāfiju. Tās autora, Londonā dzīvojošā Kirila Burlova, priekšnesumā tā dzīvoja pati savu dzīvi, uzstājīgi vienveidīgā horeogrāfiskajā leksikā cenšoties Gadalaiku vēstījumu fokusēt uz dejotāja īso profesionālo mūžu. Ieguldītās pūles nenoliedzami ir cienījamas, Kirils Burlovs uz skatuves darbībā ir gandrīz visu laiku, taču tieši tāpēc dejas bija par daudz. Nācās pat pievērt acis, lai netraucēti ļautos mūzikas vēstījumam, kurā bija gan sniegaina lauka mierpilnais stingums, gan pavasara atmodas sulas un pali, pļavas ziedu smarža un vasaras negaiss, skaudri vientulīgā rudens sajūta. Varbūt tāpēc, ka Reinis Zariņš bija pilnībā iedziļinājies Pētera Vaska mūzikas pasaulē, iejuties tās vissmalkākajās niansēs, turpretim horeogrāfs būtībā veidoja stāstu pats par sevi (paša ego)? Dažādu mākslu saruna un mākslinieku atvērtība tai ir vērtīga un var sniegt pārsteidzošu un dziļu piedzīvojumu, bet tikai tad, ja ievēro mēra sajūtu un ir gatavība kopīgo radošo ideju attīstīt dziļumā.