Silvija Radzobe ****
Man ir trīs iebildumi pret šī gada Nacionālā teātra Žurku – Teātra dienai veltīto tradicionālo "kapustņiku", kas šoreiz līdzīgi Afrodītei patstāvīgi piedzimis no jūras putām, tas ir, bez režisora. Pārāk gara ir triju jauko zēnu – programmas vadītāju Aināra Ančevska, Mārtiņa Egliena un Egila Melbārža – prologa ņemšanās gar tēmu Žurka būs vai nebūs. Parodijā par valsts kontrolieres politisko neizlēmību tika kariķēts arī viņas fiziskais veidols – to nevaru pieņemt. Otrās daļas parodijā par Eirovīzijas atlases konkursu žūrija novietojās t. s. valdības ložā, kur to nevarēja redzēt. Bet kopumā šī bija viena no labākajām Žurkām – dzēlīga, asprātīga, gudra, gaumīga. Varbūt daži joki bija pat pārāk izsmalcināti, jo gaidāmo dimdošo gaviļu vietā zālē atskanēja vien pusgaviles. Pirmajā daļā, kas bija strukturēta kā LNT raidījums Top 10, īpaši izdevušies bija izglītības un kultūras ministriem, kā arī Ž. Depardjē veltītie sižeti. Par vakara galveno varoni kļuva nepārspējami atraktīvais Uldis Dumpis – gan iejūtoties prezidenta Andra Bērziņa ādā, gan spēlējot Albertu Legzdiņu visa vakara kulminācijā – ansambļa Chikagskaja pjatjorka priekšnesumā, kas apliecināja sekmīgu nacionālās integrācijas politiku Latvijā.
Henrieta Verhoustinska ****
Vienīgais, ko var pārmest Nacionālā teātra veltījumam sev un skatītājiem Teātra dienā, – pārlieko ņemšanos ap savu nabu – vispirms jau izgaršojot vārdu spēli "Žurka (ne)būs", tad ķeroties pie pašparodijas, pāris gadu jaunākiem aktieriem atdarinot pāris gadu vecākus... Pārējais tikpat spridzīgs un iedvesmots kā gandrīz vienmēr, lai arī pati savulaik esmu gan pūtusi par Žurkas žanra pagrimumu, gan sajūsminājusies par tā augšāmcelšanos. Žurkas – tiešām! – nebija (baumo, ka pārvākusies uz Valmieru), toties bija daudz smieklīgu brīžu. Pirmajā cēlienā mani favorīti bija Ulda Dumpja prezidentu skolā ejošais Andris Bērziņš ar savu špikeri, Ivara Pugas apņēmīgam "parašutistam" līdzīgais Roberts Ķīlis, kurš atbilstoši oratorijas žanram stājās pretī ierēdņu un rektoru korim, un Daigas Gaismiņas Ingūna Sudraba, kura piedalījās spēlē Gribi būt premjerministrs?. Otrajā – viss Eirovīzijas konkurss, un, ejot mājās, gadījās sevi pieķert pie potenciālā Eirovīzijas hita Pelnos pelēks pelēns pīkst dungošanas. Varbūt pietrūka tik "kodīgu" joku kā savulaik Šlesera raudāšana, un arī Valdim Dombrovskim te nebūtu par ko apvainoties, taču ikgadējā ampelēšanās ir kļuvusi par tik noturīgu tradīciju, ka to apšaubīt būtu tikpat muļķīgi, kā katru gadu sacelt brēku par 16. martu vai 9. maiju.