Ir iegājies, ka no nevalstiskajiem teātriem mēdzam gaidīt formas un satura meklējumus, kādi, iespējams, neiedzīvotos valsts teātros. Taču ir iespējams iestudēt arī visai tradicionālu emocionālu stāstu bez īpašiem eksperimentiem, koncentrējoties uz satura kvalitātēm un aktierdarbiem. Dirty Deal Teatro tapušais režisora Valtera Sīļa iestudējums Mammu!, kam viņš pats rakstījis arī lugu, ir šāds gadījums.
Cik zināms, stāstam par Ausmu, kuru izrādē redzam tikai kā nevarīgu sievieti slimības gultā, ir reāli prototipi režisora tuvinieku vidū, bet tas nav pilnībā dokumentāls materiāls. Tēli, kas parādās galvenās varones acu priekšā, ir viņas pagātnes atspulgi, un no fragmentārām epizodēm tiek izveidota Ausmas biogrāfija.
Attiecības ar realitāti
Izrādē Mammu! Valters Sīlis apvieno savu interesi par divām tēmām. Pirmkārt, tā ir konkrētu vēstures notikumu ietekme uz cilvēka likteni. Arī Ausmas gadījumā runa ir par konkrētiem mezgla punktiem, kas neatgriezeniski maina ģimenes locekļu dzīvi. Otrkārt, ne pirmo reizi Valtera Sīļa izrāžu varones ir nostādītas situācijā, kad nākas cīnīties ar fiziskas vai garīgas slimības radītiem šķēršļiem (lai pieminam kaut vai iestudējumu Prāts Nacionālajā teātrī). Izrādē Mammu! sieviete nespēj staigāt, bet to, cik veca viņa ir stāsta vēstīšanas brīdī, skatītājs uzreiz neuzzina. Taču skaidrs ir tas, ka Ausmas gremdēšanos nodzīvotā mūža mirkļos stimulē tieši tas, ka viņai nav iespēju aktīvi dzīvot tagadnē.
Sievietes apziņa peld – izrāde sākas ar saucienu, kas nonācis arī nosaukumā. Tajā brīdī galvenā varone ir pārliecināta, ka ir meitene, un neatpazīst kopēju, kas veic ikdienas rutīnu. Tālākā sižeta attīstība pakāpeniski saliek visu savās vietās, taču Ausmas nespēja samierināties ar savu pašreizējo stāvokli uzzibsnī ik pa brīdim. Attiecības ar realitāti veido divas lugas varoņu kopas: vieni ir reāli cilvēki, kas atrodas Ausmai blakus konkrētajā brīdī, otri – tie, kuri dzīvo viņas atmiņās. Attiecīgi arī kompaktajam aktieru ansamblim uzdevumi atšķiras.
Ausmas lomas atveidotājas Ineses Pudžas uzdevums ir ļoti sarežģīts, jo Ausma arī atmiņu epizodēs paliek nekustīga gultā. Ja tagadnes un pagātnes ainas būtu risinātas izteikti atšķirīgi, ļaujot varonei atmiņas izspēlēt darbībā, aktrisei būtu vairāk iespēju emocionāli reaģēt uz notiekošo un arī pašas epizodes sižetiski būtu izvērstākas. Taču tas nav bijis režisora mērķis. Daļēja darbības pārcelšana uz atmiņām dod iespēju darbību risināt nosacīti, izmantojot arī stilizācijas elementus, piemēram, Ausmas meita kā dejotāja tautastērpā risina arī savas privātās dzīves peripetijas.
Lakoniskajā telpā nav vajadzīgi gandrīz nekādi rekvizīti, jo tēli atnāk un aiziet. Ineses Pudžas varones vecums nav nosakāms, kamēr to nepasaka tekstā, respektīvi, aktrise nespēlē to, ka ir veca. Tas ļauj izvairīties no ilustratīvisma un kādu brīdi skatītājiem uztur intrigu par to, kas īsti notiek. Ineses Pudžas reakcijas ir precīzas un konkrētas – no dusmām brīžos, kad Ausma nespēj atpazīt sievieti, kas viņu baro un apkopj, līdz vēlmei kliegt nevis tāpēc, ka sāp fiziski, bet aiz bezspēcības. Galvenā varone mums atklājas tikai dialogā un reakcijā uz citu personāžu rīcību, vienlaikus uz pagātnes ainām tiek projicēts sievietes pašreizējais fiziskais stāvoklis, piemēram, viņa, savā prātā atgriezusies skolas vecumā, atzīst klasesbiedrenei, ka nevar tikt uz skolas dramatiskā pulciņa izrādi, jo nesaprotamu iemeslu dēļ nevar pakustēties. Bet stāsts taču nav par invaliditāti kopš bērnības.
Tikai funkcija
Nepateicīgs uzdevums ir Indrai Briķei Ausmas meitas lomā. Viņas eksistence uz skatuves ir ierobežota tikai tehniskās funkcijās – runājot rutinēti laipnā balsī, pasniegt ēdienu vai veikt ikdienas higiēnas procedūras. Protams, rodas vēlēšanās, lai aktrisei būtu dota iespēja ietilpīgāka rakstura izveidošanai, bet meitas līniju Valters Sīlis atsevišķi izvērst nav vēlējies. Pašlaik vienīgā epizode, kurā abu aktrišu attiecības atplaukst cilvēciskā saskaņā, ir saruna par vecumu, kad Ausma meitai paprasa spoguli. Tajā brīdī viņa no savas apziņas miglas mākoņiem ir nonākusi realitātē, ar kuru ir jāsamierinās.
Ilvas Centeres un Jāņa Kroņa uzdevums ir atveidot vairākus varoņus, dažus tikai ieskicējot ļoti īsās ainās, dažiem iedodot nedaudz zīmīgākus vaibstus. Ilva Centere ir aktrise, kura precīzi jūt formu un katrā savā mazajā iznācienā iedod skatītājam to informāciju, kas nepieciešama, lai izveidotu ap Ausmu esošo sieviešu galeriju. Kopš pāriešanas brīvmākslinieces statusā Ilva Centere dažādos projektos spēlē nosacīti otrā plāna lomas, bet būtu interesanti, ja atrastos režisors, kurš aktrisei izvirzītu sarežģītākus uzdevumus.
Visus Ausmas dzīves vīriešus latviskā piemīlībā atveido Jānis Kronis – tie ir gan krietni, gan kļūmīgi personāži –, un tieši Ausmas ne visai harmoniskā privātā dzīve kļūst par vielu komiskām epizodēm. Lugas sižetam vajadzīgās mazās meitenes atveido Vilma Landaus. Tādējādi kļūst skaidra Valtera Sīļa kā dramaturga funkcionālā pieeja, nodarbinot iespējami mazāk aktieru, taču vienlaikus šajā pieejā ir arī zināms simbolisms – dažādu gadu atmiņu tēliem ir vienādas sejas, tie ir universāli tipāži.
Izrādei Mammu! piemīt cilvēcisks siltums un godīgums. Režisors no sirds vēlas izstāstīt dzīvesstāstu un izdara to bez pretenzijām uz sarežģītu formu vai novatorismu. Valteram Sīlim nekas nav jāpierāda, viņš Latvijas teātrī ir tieši tik stabila parādība, lai varētu darīt, ko uzskata par svarīgu. Cilvēka mūža unikalitāti teātris apliecina ik pa brīdim, tomēr atgādināt to nav lieki. Šis ir gadījums, kad, iespējams, stāstu patiešām varēja izvērst sazarotāk. Tad iestudējumam būtu lielāks svars, kas izietu no vienas konkrētas dzimtas likteņa plašākos vispārinājumos.
Mammu!
Dirty Deal Teatro 30., 31.V, 2.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18