Upenieks dzimis 1933. gadā. Viņš absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Upenieks bijis viens no Latvijas Nacionālā teātra ilggadējākiem aktieriem, tur strādājot kopš 1957. gada. Viens no aktīvākajiem teātra senioriem, kurš regulāri apmeklējis visus nozīmīgākos teātra pasākumus, Skroderdienas Silmačos ieskaitot.
"Jaunais, visādi apsviedīgais Teātra fakultātes absolvents sevi kā spilgtu raksturotāju pieteica ar Sutkas lomu diplomdarba izrādē Ugunī, kas tika spēlēta uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves. Daži mēneši Liepājas teātrī, un Arno ir atkal atgriezies šeit un skatītājus smīdina kā slinkais kalps ar lielo muti Krišs (kādreiz, to spēlēdams, laurus plūca Alfreds Amtmanis-Briedītis) izrādē No saldenās pudeles, nabaga Taukšķi biedēdams ar centrifūgu un precībām ar Lavīzi. Azarts un izdoma jaunajam aktierim kabatā nebija jāmeklē. Uztaisīs tik ģīmi un… aiziet. Pārējo paveiks paša humora izjūta, organika un Blaumaņa teksts," aktieriem veltītajā jubilejas portretā rakstījusi teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace.
Viņa uzskata, ka Arno Upenieka aktierisko līdzekļu arsenāls bijis visai savdabīgs un tas ticis ekspluatēts nežēlīgi. "Jaunības azarts, prieks atrasties uz skatuves, skatītāju atsaucība uz katru komiskāku izdarību – arī tam bija sava nozīme Arno Upenieka aktiera biogrāfijas veidošanās procesā. Publika, kā teātra praksē saka, ņēma viņu pretī, un viņš reizēm tēlā tā sadullojās, ka gandrīz ar varu bija jāatgriež skatuves dotajos apstākļos. Minēšu tikai dažus no viņa komiskajiem personāžiem: Lauris Alekša Kivi Septiņos brāļos, Poķis Annas Brigaderes Lolitas brīnumputnā, Klarnete Juhana Smūla Mežonīgajā kapteinī Kihnu Jenā, Bonifeiss Džordža Fārkera Kavalieru viltībā. Arno Upenieka aktiera maska, gadiem ejot, ir it kā dilusi, kļuvusi caurspīdīgāka, aiz kuras arvien jaušamāk iezīmējušās aktiera patiesās sejas līnijas," saka Rita Melnace.