"Viņa kavējas par divām minūtēm. Tikko beidzies mēģinājums un viņa ieradusies kostīmā ar zaļu beretīti galvā," pēc mēģinājuma Nacionālā teātra kafejnīcā sarunu par jauno izrādi Dienas vietā eksaltēti iesāk aktrise Daiga Kažociņa. Bereti viņa tūdaļ noņem. Līdz pat sarunas beigām slaidajos pirkstos nervozi ņurca tās firmas zīmi. Pelēkbrūnie mati saņemti astītē. Sejā neviena kosmētikas triepiena. Šķiet, biezajos vadmalas svārkos, adītajā jakā un zaļajā mētelītī, kas paredzēts Bīlavu Mares lomai, viņai salst. "Es jokoju," aktrise rezumē neveiklo sarunas iesākumu. Atlocījusi lapiņu ar Dienas jautājumiem, ko bija piekodinājusi pirms sarunas viņai nosūtīt, D.Kažociņa jau apdomājusi atbildes.
Šovakar D.Kažociņu redzēsim uz skatuves pirmizrādē Skola pēc Ingas
Ābeles lugas motīviem. Viņa spēlē pagājušā gadsimta sākuma latviešu
skolas skolnieci. Bīlavu Mare, Bille, Mīle, Mičis, Dzenis, Pāvuls,
Čauksts un Jānis rādīs tā laika Latviju bērnu acīm. I.Ābeles luga
tapusi pēc latviešu klasisko stāstu motīviem. Tā atspoguļo XIX.gs.
beigas un XX. gadsimta sākumu, kad veidojās latviešu nācijas apziņa un
dzima sapnis par savu valsti.
Kapučjaku un džinsu nebūs
D.Kažociņai gribētos, lai katrs skatītājs, kurš atnāk uz teātri, paņem no izrādes to, kas viņam visvairāk tajā brīdī vajadzīgs. "Mākslai jāizaug no brīža, kurā visi dzīvojam. Manuprāt, nav jāpēta iestudējumu politika. Nav vajadzīgi konkrēti mākslīgi mērķi."
Izrādē aktieri izspēlē dzīves skolu. "Mēs nespēlējam kādu konkrētu laiku," saka D.Kažociņa. Taču izrādes ietērps nav šo laiku skolēniem raksturīgās kapučjakas, džinsi un sporta kurpes. Drīzāk Bīlavu Mares drānas varētu dēvēt par aizkustinoši vecmodīgu, tiklab pagājušā gadsimta sākuma, kā 60.—70.gadu kārtīgām skolniecēm raksturīgu. "Spēju par jaciņu vai cepurīti domāt vien kā par savas Mares ādu. Nevaru to saistīt ar kādu noteiktu modes vai kultūrlaikmetu." Kāda ir Bīlavu Mare? "Mana atbilde uz jautājumu ir šāda: visus, kas lasīs šo rakstu, uzaicinu uz izrādi. Nāciet un apskatieties, kāda ir mana Mare. Stāstīt negribu." Bīlavu Mares ietērpā D.Kažociņa nevēlējās fotografēties. Viņa brīnās, izdzirdot jautājumu: vai uz skatuves kāps gluži bez grima kā mēģinājumā? "Vai tad ir tik traki?" aktrise tramīgi uzrāpjas uz kafejnīcas dīvāniņa, lai ieskatītos sienas spogulī.
Aktrisei pašai skolas laiks pagāja 80.—90.gados Jaunpiebalgas vidusskolā. Pēcāk viņa mācījās Valmieras Viestura vidusskolā. Par aktrisi viņa gribējusi kļūt jau četru gadu vecumā. "To man izstāstīja. Pati neko tādu neatceros."
Pāriet citā kategorijā
Pavaicāta, kā vērtē teju desmit gadus, ko nostrādājusi teātrī, aktrise saka: "Varbūt es gribētu sākt pāriet citā vecuma kategorijā. Man tās varones tādas meitenīgas," aktrise domīgi saka. Meitenīgi eksaltētās, psihodēliskās lomās D.Kažociņu režisori ekspluatē bieži. Viņa spēlējusi Soņu izrādē Sarunas kaimiņistabās pēc F.Dostojevska darba Noziegums un sods motīviem. Trauslu, tramīgu aktrise izveidoja arī Zāras lomu izrādē Skroderdienas Silmačos. Sastopot dzīvē D.Kažociņu, ir bažas viņu aizvainot, satraukt. Aktrise atzīst, ka parasti cilvēkiem liekas — viņa ir vairāk satraukusies un norūpējusies nekā patiesībā.
"Esmu mierā ar savu radošo procesu, karjeru, kā to mēdz saukt. Savu radošo darbību," D.Kažociņai patīkot sajūta, ka darba ir daudz. Vai viņa var iedomāties sevi kādā populārā šovā vai seriālā? "Varbūt arī labprāt piedalītos TV šovos, ja tie nebūtu tik muļķīgi, cik tie ir. Nezinu, vai gribētu darīt ko tādu, kas padarītu mani populāru. Laikam neesmu tendēta būt publiski atpazīstama zvaigzne."
Iespējams, plašu sabiedrības uzmanību viņa savā laikā pārēdusies — tā, ka šķebina. Presē daudzkārt vīdējušas skandalozas publikācijas par D.Kažociņas privāto dzīvi. Agrāk viņa par to labprāt runājusi. Tagad vairs ne. Pēc intervijas, četrstūrī salocījusi lapu ar jautājumiem, viņa nosaka — to neesot lūgusi, lai īpaši parādītu attieksmi. Iepriekš izlasot jautājumus, viņai vieglāk atbildēt.