Izrāde aicina aizmirst par lielo cilvēku rūpēm un kaislībām un no sirds izpriecāties bērnu pasaulē, kas tomēr ir arī pieaugušo pasaules mikromodelis. Tāpat kā lielajiem, arī mazajiem ir jomas, kurās viņi jūtas gudrāki un labāki par citiem. Un ir tādi kā Nezinītis – pārāk aktīvs, pārāk «nepieradināts», atšķirīgs un tāpēc mulsina vai pat kaitina citus. «Izrāde ir par to, ka katrā bērnu kompānijā ir kāds, ar kuru mazāk draudzējas, bet kurš tāpat grib visur piedalīties, iesaistīties,» saka izrādes režisore un dramatizējuma autore Lelde Eglinska – Kaupuža.
Uz skatuves mainās ainiņas par to, kā puiši viens ar otru un ar meitenēm sadzīvo, ainiņas, kas vēsta arī par vispārcilvēciskām lietām - strīdēšanos, uzticību un nodevību, egoistiskām vājībiņām. Nezinītis zīmē portretus, un visiem tie šķiet asprātīgi un talantīgi uzzīmēti, kamēr katrs neierauga savu portretu. Tad vieglāk ir vienoties, ka Nezinītis ir netalantīgs, nekā ļaut citiem smieties par sevi. Nezinītis jaunā aktiera Rolanda Beķera izpildījumā ir bezgala labsirdīgs, ar lielisku humora izjūtu un ļoti talantīgs knauķis, tikai nenovērtēts un ne pārāk daudz gudrību apguvis. Taču viņam ir laba sirds un viņš no patiešām cenšas, lai patiktu saviem draugiem, kaut gan biežāk sanāk otrādi. Oriģinālais Nosova Nezinītis ir daudz nesimpātiskāks, uzpūtīgāks un samaitātāks.
Režisore atzīstas, ka meklējot katra tēla un arī iestudējuma kopējo raksturu, izraudzīti prototipi – bērni, tajā skaitā arī viņas pašas meitiņas. Šķiet, ka saskarsme ar bērniem attaisnojusies – izrāde ir dinamiska, krāsaina un labdabīga. Pietāte pret Nosovu izpaužas vien sižetā un vizuālajā ietērpā – gan kostīmi, gan dekorācija atsauc atmiņā pagājušā gadsimta 60. gadus (scenogrāfs – Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece – Kristīne Vītola). Turklāt puišu pasaule ir balstīta padomju priekšstatos, bet meiteņu pasaule ir «rietumnieciskāka». Arī dziesmiņas izrādē ņemtas no 60. gadu melodijām, ko aranžējis Normunds Kalniņš, bet tekstus atdzejojusi Inga Gaile. Izrādē īpašu nozīmi iegūst kustību izpausmes (kustību konsultante – Dace Jonele), kas paspilgtina dinamiku. Scenogrāfija atgādina bērnu rotaļu stūrīšus un ir viegli transformējama, bet ne nabadzīga. Lieliski atrisināta aina, kurā knauķi lido gaisa balonā – tā nojauc robežu starp rotaļu un īstenību, tāpat kā tas bieži notiek bērnu fantāzijā. Gaisa balons ir maziņš, bet mākoņi apkārt – pavisam īsti. Ja vien aktieri neaizrausies ar pārspīlētu «saspēli» ar publiku, kā tas nereti gadās jautrās bērnu izrādēs, noturēs idejisko līniju un spēles formas tīrību, Liepājas teātris var cerēt uz tik pilnām skatītāju zālēm, cik vien Latvijā palicis ģimeņu ar bērniem.