Ilze Vītoliņa. Kaut skūtus kaķus!

Jūs noteikti padomātu ko citu, pirms viņa atvērs muti. "Viss būs savādāk," brīdina izrādes kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Šī būs viena no viņas dīvainākajām izrādēm, jo bija vajadzīgs tikai viens kostīms vienai aktrisei. Tas prasījis vairāk emociju un fantāzijas nekā citkārt skatuves kostīmi simt divsimt aktieriem. Džilindžers gribēja to fascinējošu, traku, kas piesaistītu skatītāju uzmanību. I.Vītoliņa veidojusi tērpus izrādēm gandrīz visos Latvijas teātros. Turklāt, vienlaikus. Tagad viņa strādā arī Sanktpēterburgā un Maskavā. Darbu saraksts pārpildīts līdz 2010.gada pavasarim. 28.novembrī, trīs nedēļas pēc izrādes Jūlijs. Kāda maniaka stāsts, Dailes teātrī redzēsim nākamo Džilindžera un Vītoliņas kopdarbu: pirmizrādi Psihs. Pirms mēneša, septembra nogalē, pie skatītājiem nokļuva viņu izrāde Nekrofils. Nepatīk liekulība Kurš vēl ir tik daudz izdarījis teātrī? Šādu jautājumu, izteiksmīgajām pelēkzilajām acīm dzalkstījot, Ilze Vītoliņa gatava uzdot visiem tiem, kuri šausmās saķer galvu par Džilindžera izrādēm. Nosaukumi ir šokējoši. Tēmas kutelīgas. Taču izaicinošais veids, kā Džilindžers biksta ar pir-kstu sānā sabiedrībai, kas sevi uzskata par labi audzinātu un cēlu, kostīmu māksliniecei šķiet pat ļoti pieņemams. "Nežēlīgi? Paskaties, kas ielās notiek! Kas mums tiek uzspiests televīzijā," Ilze Vītoliņa atspēko. Viņasprāt, Eiropas kultūra nekad nav vairījusies runāt par nežēlību. Pat ļoti atklāti. Visu lielo Eiropas pasaku meistaru darbos māksliniece atradusi tik daudz nežēlīgu ainiņu, ka jānodrebinās. Nemaz nerunājot par tautas pasakām. Tagad viņa savam bērnam lasot Džūkstes pasakas. Tas pats! "Un mīļā, labā Anna Brigadere, kas bērniem dedzina rociņas un dur. (I.Vītoliņa acīmredzot domā A.Brigaderes pasaku lugu Sprīdītis — A.B.-R.) Tas nekas nav, vai ne? Bet par Džilindžera izrādēm šausminās, pat nezinot, kas tajās ir." Kostīmu māksliniecei nepatīk liekulība. "Tā nāk no Amerikas, kur visi ar visiem cackinās. Eiropā tā nekad nav bijis. Desu neēdīs tāpēc, ka gotiņa gājusi bojā. Es nevaru — to liekulību!" viņa gandrīz vai fiziski nodrebinās. Ilze Vītoliņa labprāt strādā ar Džilindžeru tāpēc, ka viņa domāšanu nav skārusi Amerika. "Manis pēc viņš varētu uz skatuves laist kaut skūtus kaķus!" Savulaik viņa atteicās no modes mākslinieces karjeras tādēļ, ka šķita — tur nav nekā vairāk kā vienkārši tērpi. Bez dziļākas jēgas. Nav brīvības, nav jēgas Kostīmu māksliniekam esot vienalga, kāds ir lugas materiāls. "Galvenais, kas man jāzina, — ko režisors ar to taisās darīt. Un vai man tas ir interesanti." Sen pagājuši tie laiki, kad viņa ņēmusi izrādi pēc izrādes bez izņēmuma. Tagad ļoti skatoties, kāds režisors. Nepatīk — atsaka. Taču tas nav tāpēc, ka viņa būtu augstprātīga. "Esmu pat ļoti lojāla, bet nevaru iedomāties, ka man kāds kaut ko liktu darīt." Ja nav brīvības, nav jēgas darbam, viņa uzskata. Kostīmu mākslinieku štata vieta Latvijas teātros likvidēta. Tāpēc Ilze Vītoliņa strādā ar režisoriem Dailes, Nacionālajā, Valmieras, Krievu drāmas teātrī. "Es strādāju ar režisoriem, nevis teātriem," viņa saka. Piedāvājums veidot tērpus izrādēm Sanktpēterburgā un Maskavā mākslinieci pagodinājis. Taču viņa arī sapratusi: speciāli ārpus Latvijas nerausies. "Tas nav vajadzīgs, vismaz ne cilvēkam, kam tuvu četrdesmit," viņa pasmejas. "Darba man Latvijā pietiek." Ilze Vītoliņa ietērpj arī Latvijas televīzijas seriāla Neprāta cena varoņus. Viņa zīmējusi bildes dzejnieces Ineses Zanderes grāmatai Ko teica Gaiļa kungs? Nominēta 2007./2008. sezonas Spēlmaņu nakts balvai kā labākā kostīmu māksliniece par izrādēm Ivonna, Burgundijas princese, Drakula. Svešās asinis, Lodes pār Brodveju Dailes teātrī un Jūdas skūpsts Latvijas Nacionālajā teātrī. "Es strādāju tik daudz, ka to nemaz nedrīkst teikt," Ilze Vītoliņa smejas. Nupat viņai nācies atteikt kādam ietekmīgam viesrežisoram. "Cilvēki droši vien nodomā: ir nu gan augstprātīga!" Taču viņas darbu saraksts ir pilns divas teātra sezonas uz priekšu. "Ja vēl ko uzņemšos, gan pati būšu nelaimīga, gan arī režisors," viņa saka. Katra izrāde, pie kuras Ilze Vītoliņa ķeras, izvēršas par veselu rituālu. Tiek iegādāts vislabākais papīrs — viņa to rūpīgi sagriež slok-snēs. Izvēlas labākos zīmuļus. Izmeklē grāmatas un filmas, kas varētu radīt noskaņu. "Tas viss palīdz. Iedod rokās izrādes atslēdziņas," viņa saka. Reizēm top trīsreiz, piecreiz vairāk skiču nekā izrādē tērpu. Tiek atlasītas labākās. Nez kādas filmas Vītoliņa noskatījusies, gatavojoties skicēt tērpu aktrisei Kristīnei Belickai izrādēs Nekrofils, Psihs, Jūlijs. Kāda maniaka stāsts? "Patiesībā noskatījos 2007.gada augstās modes skati Parīzē," viņa kā trauslu glāzīti apgāž banālo priekšstatu, ka tā varētu būt bijusi kāda nežēlīga šausmene.4Pirmizrāde. Jūlijs. Kāda maniaka stāsts. Otrdien, 4.X, plkst.19.00 Dailes teātra Kamerzālē