"Tu no kurienes?" bieži vien iepazīstoties tiek jautāts. Atbildēt ir viegli. Bet ko tad, ja seko jautājumi: "Ko tu redzi ceļā no mājām uz darbu? Kādā krāsā ir tavas mājas kāpņu telpas sienas?" Tā gadās jaunietim no Maskavas priekšpilsētas Podoļskas, kurš tiek aizturēts un nogādāts policijas iecirknī, bez paskaidrojumiem un apsūdzībām. Policijas darbinieki uzsāk dīvainu pratināšanu, kas līdzinās erudīcijas pārbaudei vai absurdam psihoterapeitiskam seansam, kura laikā tiek uzdoti savstarpēji nesaistīti un situācijai neatbilstoši jautājumi. Šādu sižetu Daugavpils teātra jaunajā iestudējumā Cilvēks no Podoļskas izspēlē aktieri Vadims Bogdanovs, Mihails Samodahovs, Viktors Jancevičs, Māris Korsiets un Kristīna Zaharova.
Režisors Georgijs Surkovs, kurš pats ir no Jūrmalas, krievu dramaturga Dmitrija Daņilova lugu, par kuru 2018. gadā autors saņēma balvu Zelta maska kategorijā Labākais dramaturgs, atrada krievu dramaturgu festivālā. Un ne tikai viņam vienam tā patika, luga Krievijā īsā laikā iestudēta vairākos teātros. "Man liekas, ka šī luga ir ļoti aktuāla ne tikai Daugavpilij, bet arī citu pilsētu, ciematu iedzīvotājiem, tiem, kuri sapņo par izraušanos uz citurieni," izvēli pamato G. Surkovs.
"Ar žanra definējumu vienmēr ir grūti, un nezinu, vai to maz vajag," skaidro režisors, jo viņa interpretācijā ir tapis absurda iestudējums. "Pati situācija ir absurda un neiespējama, jo tādi dīvaini jautājumi policijas iecirknī nekad neizskan. Bet esam gājuši vēl tālāk – izrādē tas viss notiek cilvēka apziņā. Galvenais varonis cīnās pats ar sevi, mēģina definēt savu vietu dzīvē. Protams, sākot uzdot sev tādus jautājumus un arī atbildot pa īstam un godīgi, tas ir sāpīgi. Bet, tikai pasakot sev šīs atklāsmes tieši un skarbi, var sākt mēģināt mainīties. Šajā vidē pārējie varoņi ir kā domas "cilvēka no Podoļskas" galvā," stāsta G. Surkovs. Un tādas domas jau rodas tikai tam, kurš nav apmierināts ar savu dzīvi, lai gan it kā ir viss, lai būtu laimīgs – laba izglītība, normāls darbs, lielisks hobijs, mīloša draudzene. "Cerams, izrāde rosinās aizdomāties, kāpēc cilvēkam ir tik sarežģīti ieraudzīt skaistumu sev apkārt un daudz vieglāk to saskatīt kaut kur tālumā. Staņislavskim bija teorija, ka cilvēka likteni var izstāstīt gan kā laimīga, gan kā nelaimīga cilvēka stāstu. Gan viens, gan otrs būs patiesība, jo viss atkarīgs no tā, uz ko koncentrējamies. Bet cilvēki nepamana labo, uzsver to, kas nepatīk, neapmierina," rezumē G. Surkovs un piebilst, ka tomēr daudzi mēģina izvairīties no jautājumiem un atbildēm, bet pieņem situāciju, to neanalizējot. Pievērt acis uz "nepatīkamiem momentiem" nevajag, bet nevajag arī izteikti uz tiem fokusēties. Saskatīt skaistumu ap sevi ir jāiemācās, citādi laime tā arī paliks kaut kur tālumā.
Tuvākā izrāde – 23. novembrī.