Aktiera karjera aizsākās 1938. gadā Nacionālajā teātrī, kur arī aizvadīti 65 darba gadi. Sebris bijis ilggadējs Nacionālā teātra vadošais aktieris, kļuvis par etalonu izcilam aktiera darbam - katru gadu Nacionālais teātris uzsākot jauno sezonu aizvadītā gada labākajam aktierim pasniedz Kārļa Sebra gredzenu.
"Dižais aktieris bija talantīgs, darbīgs, rosīgs, maigs, atsaucīgs. Skatītāju, draugu, kolēģu mīlēts šķelmis un joku plēsējs, dāsni apveltīts ar lomām teātrī un kino," 2009. gadā pēc mākslinieka nāves raksta Dienas žurnāliste Tekla Šaitere. "Uzticīgs. Savai zemei un tautai piederīgs ar sirds asinīm. Patriots šī vārda visbaltākajā nozīmē. Sirsnīgs, vienkāršs un ikvienu uzklausīt spējīgs!"
Dažādu paaudžu teātra skatītāji Kārli Sebri atceras kā Vīskreli no Rūdolfa Blaumaņa Pazudušā dēla, Bernardu Šovu no Džeroma Kiltija Mīļā meļa, seru Tobiju no Viljama Šekspīra Divpadsmitās nakts, Kihnu Jenu no Juhana Smūla Mežonīgā kapteiņa Kihnu Jena, Kolā Briņonu no Romēna Rolāna romāna dramatizējuma. Savukārt kinoskatītājiem Sebris atmiņā palicis no filmām Kapteinis Nulle, Pie bagātās kundzes, Nāves ēnā, Vella kalpiem, Karalis Līrs, Uzbrukums slepenpolicijai un citām.
Kārlim Sebrim piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un par mūža ieguldījumu teātra mākslā pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības balva.
18. februārī plkst. 17.20 LTV1 raidījums 100g kultūras Nacionālie dārgumi būs veltīts izcilā mākslinieka jubilejai. Raidījumā piedalīsies aktrise Baiba Indriksone, aktieris un Sebra teātra krustdēls Mārcis Maņjakovs, režisors Mihails Kublinskis un teātra žurnāliste Mārīte Balode, kura gadu pirms sirmā meistara nāves ierakstījusi nerādītu interviju, kura pieredzēs savu pirmizrādi.
Dienas žurnālistes Teklas Šaiteres saruna ar aktieri Kārli Sebri 2008. gada janvārī, gadu pirms aktiera nāves.
Aktierim Kārlim Sebrim 28. janvārī būs vārdadiena, 18. februārī - 94. dzimšanas diena, bet 15. augustā paies 70 gadu, kopš aktieris pirmo reizi kāpa uz Nacionālā teātra skatuves. Tāds svētku gads, taču pirmais sešdesmit gadu laikā bez viņa uzticamās Nellijas
Pa telefonu Kālis Sebris nosūkstās - ko nu viņš vairs var jaunu pateikt - "visu esmu pateicis un druscīt arī piegudrojis klāt". Taču sulīgās balss apakštoņos saklausu prieku par iespējamo tikšanos. Tikai mana vizīte jāsaskaņojot ar Ēriku, jo - "galva jau man vēl skaidra, bet durvis atvērt nevarēšu, kājas vairs neklausa".
Pelēkā janvāra pēcpusdienā durvis atver Sebru ģimenes ilggadējā draudzene Ērika Luce: "Papiņš jau gaida!" - un vedina uz dzīvokļa otro stāvu. Savā kabinetā kā briedis stāv Sebru Kārlis - saposies, pelēkais uzvalks pieguļ kā uzliets, īsie sirmie mati slienas gaisā spītīgā ezītī - ar gadiem tie nebūt nav kļuvuši plānāki. Nobučojot Kārli uz vaiga, sajūtu laba odekolona vēsmu. Ar plašu žestu viņš aicina pie mazā galdiņa, uz kura kristāla glāzes, šokolādes konfektes un kā vienmēr - laba konjaka pudele. It kā nekas nav mainījies, tikai Kārlim blakus vairs nestāv dzīvesbiedre Nellija.
Pagājuši jau septiņi mēneši, kopš aktiera uzticīgā līdzgaitniece aizgājusi mūžībā. Šogad ģimene būtu svinējusi laulības dzīves sešdesmito gadskārtu. Mākslinieks atceras: "Kad iepazināmies tajā liktenīgajā večerinkā ar labiem zakuskiem, man bija trīsdesmit gadi, Nellijai - divdesmit astoņi. Es viņai sākumā diez ko nepatiku, biju šausmīgi garš un tievs un nekāds dižais aktieris arī vēl nebiju, bet viņa gan bija skaista un strādāja Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad Galerija Centrs) par kasieri. Biju neatlaidīgs, un 1948. gadā sākām dzīvot grēcīgā privātlaulībā. (Sebris omulīgi pasmejas.) Salaulājāmies tikai 1971. gadā, mūsu vedēji bija Velta Līne un mans teātra krustdēls Gunārs Cilinskis. Viņi ar savu volgu mūs aizveda uz Roju, kur tika ielikts zīmogs pasēs."
Kārlis ielej glāzītēs konjaku un saka: "Par manu Nelli uz mākoņmaliņas!" Mazliet saminstinos un paskatos uz Ēriku - nez vai Sebris drīkst malkot konjaku? Viņš to pamana un gardi smej: "Es savu lāsīti joprojām ieņemu, tad puķes smaržo stiprāk un straujāk pukst sirds. Vispār jau sev pāri nekad neesmu darījis! Cik daudz dzīvē grēkots, un šito mantu ar esmu veselu ezeru izstrēbis, lai Dievs sargā! Tikai viesībās nedrīkstēju uz mīkstas mēbeles apsēsties, tad aizsnaudos. Taču - ko esmu darījis, ko nedarījis, viss par labu ņemams." Sebris raiti burzguļo, un ik pa brīdim viņa valodā saklausu vārdus vai teicienus no iemīļotajām lomām. Ar tām, ar savu teātri un kolēģiem dzīve tautā iemīļoto aktieri saaudusi neatšķetināmā atmiņu kamolā. Sarunā Kārlis atplaukst, sprēgā asprātībā, joprojām dzīvs viņa humors un galvā kā datorā lieliski saglabājušies datumi, gadskaitļi un vārdi. Aktieris kā puika bravūrīgi noskalda: "Esmu pārdzīvojis vienpadsmit Nacionālā teātra direktorus. Teātra zinātniece Lilija Dzene, kuru pazīstu no četru gadu vecuma un ar kuru tagad dzīvojam vienā mājā, man vienmēr saka - cik tu skaisti un harmoniski proti novecot! Es zinu, kāpēc ar mani tā. Tāpēc, ka neesmu dusmīgs uz vecumu. Pie katra laika jāpierod un tas jāiemīl. Par to skaisto novecošanu gan varu teikt līdz tam laikam, kamēr ar Nelliju bijām kopā. Viņas pietrūkst, nav kam sirdi izkratīt. Ja divi cilvēki tik ilgi kopā, tad tas pārgrieziens ir sāpīgs."
Kā Sebru Kārlis tagad vada dienas? "Sevi pārāk nenomoku. Ja pēc ziņām deviņos nav laba filma, agri eju gulēt. Es tos stulbos seriālus neciešu. Sportu gan labprāt skatos. Gribētu vēl palasīt, bet dīvaini - kopš aizgāja Nellija, acis pavisam slikti rāda. Redzi to lielo lupu uz galda, tikai ar to spēju avīzi izlasīt. Galva pilna ar domām. Kaut ko mēģinu pierakstīt, bet kuram tas būs vajadzīgs? Daru nevienam nevajadzīgu darbu. Man nav cilvēka, ar ko dalīties..." Taču dzīve turpinās, un Kārlis cenšas nenokārt galvu. Kad taujāju par sīkajiem ikdienas prieciņiem, viņam atkal iet vaļā skaļais smējiens: "Visu daru. Tik vien kā meitas vairs nemīlēju, nestāv jau vairs prātā tādas lietas! Apetīte man laba. Kafijas tase no rīta iet pie sirds. Visu mūžu esmu bijis visēdājs, bet visvairāk man garšo īstie latviešu ēdieni. Vai, kā smeķē miežu biezputra un cepts cūkgaļas gabaliņš ar treknumiņu! Rīsi ne visai iet pie sirds. Ērika jau mani pārbaro. Viņa iet kā pistole - gatavo, tīra un berž, grīdās drīz jau caurumus būs izberzusi. Laiku pa laikam viņa man ļauj palīdzēt virtuvē. Tad tā ņipri un glīti griežu salātus - bietes, burkānus, selerijas, tomātus."
Ērika Luce pēc Nellijas nāves kļuvusi par Kārļa neaizstājamu palīgu ikdienā. Ar Sebru pāri viņa, liela Nacionālā teātra cienītāja, sadraudzējās pirms aptuveni trīsdesmit gadiem. Kad pirms sešpadsmit gadiem Nelliju piemeklēja pirmais plašais infarkts, viņa lūdza Ēriku, "ja kas", parūpēties par Kārli. Tā nu Ērika apvieno pašas dzīvi un rūpes par aktieri. Iesauka - papiņš - radusies pavisam nejauši. Ērika atceras: "Kārlis toreiz spēlēja Kihnu Jenu. Man bija dzimšanas diena, un Kārlis ar Nelliju uzdāvināja skaistu rūtainu pledu. Uz apsveikuma kartītes Kārlis parakstījās - tavs papiņš. Tā tas aizgāja."
Izsaku aktierim prieku par to, ka viņš labi izskatās. Kārlim atkal dzirkstī acis: "Ērika mani saposa, matus saķemmēja. Griezt tos gan viņa neņemas. Jau vairāk nekā desmit gadu pie manis brauc friziere Inga, tas viņas darbs, taisīt man modernu griezumu." Bezmiegu sirmais mākslinieks nepazīstot un iesaka arī man labu līdzekli pret to: "Gunārs Cilinskis zināja teikt - vakarā uzpilini uz cukura trīsdesmit pilienus valokordīna, liecies gultā un ieklausies savā elpā. Tā lieta strādā."
Mierā ar sevi
Kārlis Sebris risina atmiņas, jo ir, kas klausās: "Kad 1919. gadā iepazinu savu vecmammu, man bija pieci gadi. Tikko bija beidzies Pirmais pasaules karš. No bagātajām Jērīcu mājām postītāji bija nesuši projām, ko nu kurš varējis aizstiept. Bēniņos glabātās Bībeles koka vākos likuši zem vezumu riteņiem, lai nestigtu dubļos, bet vecāmamma nebēdāja, teica - man visa kā gana. Viņa dzīvoja pati savā mājā, apkārt savējie - ko vairāk cilvēkam vajag?" Ar sev raksturīgu precizitāti Kārlis uzskaita: "Arī es esmu savā mājā un nevienam neko neesmu parādā. Vai lasīji Kārļa Pamšes grāmatu par Ludmilu Špīlbergu? Tās nosaukums - Nemierā ar sevi. Ja es teiktu, ka esmu nemierā ar sevi, cilvēki pasmietos - paskaties, kā viņš izliekas! Esmu mierā ar sevi. Varu lepoties ar to, ko esmu izdarījis. Vēl gan neesmu paguvis izlasīt daudzas grāmatas (aktieris pamet plašu skatu uz grāmatu plauktiem), un tas man sāp." Grāmatas Kārlis Sebris tur vislabāko draugu kārtā. Viņš bija pirmais, kurš pēc atmodas Latvijā aicināja atjaunot Kārļa Ulmaņa 1935. gada 28. janvārī izteikto Draudzīgo aicinājumu - ziedot grāmatas skolām un bērnunamiem: "Reiz, pastaigājoties ar savu taksenīti Rasiņu, redzēju ielas malā sakrautas grāmatas. Tās gaidīja Norbu Alfredovnu (tā tautā sauca atkritumu savācējas mašīnas - T.Š.)! Nodomāju - mīlīši, grāmatas taču ir visdārgākā manta uz pasaules! Tad arī aicināju ziedot grāmatas jaunajiem censoņiem!"
Bilstu - cilvēki runā - Sebris esot pamatīgs vīrs, pats sev Meža kapos uzcēlis kapa pieminekli! Mākslinieks pavisam nopietni skaidro: "Gribēju, lai aiz manis nepaliek nekas nenokārtots. Lai neviens nebrēc, ka Sebris bija liels aktieris, tāpēc valdībai vai tautai jāceļ viņam piemineklis! Kad man pakrājās naudiņa, es ar tēlnieku Andreju Jansonu to lietu izrunāju un viss tika izdarīts, kā es gribēju. Kaut kas tajā kapa pieminekļa skulptūrā ir no mana mīļā Porfīrija Petroviča (Sebra loma izrādē Noziegums un sods - T.Š.). Šovs teicis, ka cilvēkam allaž jādomā par neizbēgamo galu. Es par to domāju un no nāves nemaz nebaidos." Vēlāk Ērika izstāsta, ka pagaidām urna ar Nellijas pelniem guļ uz naktsgaldiņa Kārļa guļamistabā, un mākslinieks vēlējis, lai urnu apglabā kopā ar viņu.
Personības kulta kopējs
Aiz grāmatplauktu stikliem izvietoti Kārļa Sebra portreti no teātru izrādēm. Aktieris, redzot mūs tās apskatām, ar humoru saka: "Ha, ha! Tās pasūtīju iedomības dēļ. Te mans personības kults. Redzi, dzīvoklis jau astoņus gadus nav mans īpašums. Sākumā to novēlēju savam audžudēlam teātra ilggadējam direktora vietniekam Zigfrīdam Kalniņam, bet Zigis nomira. Tagad viss paliks viņa radiem - Ziņģīšu ģimenei. Materiālus, kas attiecas uz teātri, kastu kastes esmu atdevis Teātra muzejam. Te palikušas manas personīgās lietas, gleznas, fotogrāfijas, mīļu cilvēku dāvanas. Man jāsaka kā Indrānu tēvam - kurš nu vairs stāstīs, ka es te dzīvojis? Ceru, ka Ziņģīšiem būs spēks un vēlēšanās visu saglabāt." Viņš smej, ka Ziņģīšu ģimenes galva arī ir Kārlis: "Tad nu visi nāks pie Kārļa, bet te es tik daudzveidīgs priekšā!"
Taujāts, vai aktieris sapņos redz teātri, viņš smej: "Vai dieviņ! Šausmīgi bieži! Kur tikai es nepiedalos, bet parasti - ne ar lieliem panākumiem! Teātris man tikpat kā kopdzīve ar Nelliju. Es neanalizēju savas jūtas, es vienkārši esmu ar to kopā."
Kārlis Sebris garīgi joprojām ir aktīvs un darbīgs. Viņam sāp sabiedrībā notiekošais. Aktieris labprāt ietu un ar savu vārdu protestētu pret valdības greizajām izdarībām, taču vārgās kājas neļauj to darīt. Pa televizoru skatījies lietussargu revolūciju pie Saeimas nama, bet nav varējis atsaukties Sandras Kalnietes aicinājumam piedalīties tautas sapulcē Doma laukumā. Taču toreiz vismaz "uzrakstīju savas domas un Valdis Lūriņš tās Doma laukumā sanākušajiem nolasīja, un man bija sajūta, ka es kā agrāk stāvu kopā ar visiem".
Pie kabineta sienas planšete, tajā redzams daudzžuburainais Sebru dzimtas koks. Mākslinieks saka: "Manas dzimtas saknes ietiecas 1650. gadā. It kā no igauņiem esam nākuši, bet skaidras ziņas par dzimtu ir tikai no 1742. gada. Kārļi mums daudz bijuši. Esmu viens no viņiem. Tāpēc manī tāds spēks dzīvot."