Latvijas teātru Ābolu ķocis. 4. novembris

Ainārs Ančevskis, nogrimēts kā R.Blaumanis, pārmij ar saviem tēliem īsas replikas, padod tiem pa rekvizītam. Taču Autors izrādē "uzrauga" jau pabeigtas lugas tēlus, kas ir statisks stāvoklis; milzīgais improvizācijas iespēju lauks, kas pavērtos, ja luga mūsu priekšā taptu un tēlu patstāvīgā griba saķertos ar Autora gribu, palicis neskarts. Atliek nožēlot pasolīto, bet nerealizēto latviešu pirandellismu. Nacionālā teātra "kautrais brehtisms" neko, kas atšķirtos no triviāliem priekšstatiem, par šo lugu neatklāj. Uz teātra labākajiem aktieriem nav interesanti skatīties, viņi atveido pašus virspusējākos priekšstatus par komiskiem "vecu lauku lugu" tipāžiem. Kaut kādas skatuviskā šarma kripatas pavīd vienīgi Ulda Dumpja (Ābrams), Rūdolfa Plēpja (Mantrausis) un Jāņa Āmaņa (Andrievs) darbā. Bravo Mārtiņa Egliena (Pieters) artistiskumam! Bet vai ir normāli, ja aizraut spēj tikai otrā plāna personāžs, kura vienīgais "saturs" ir stostīšanās? Mārīte Gulbe *** Šai izrādē grūti nekļūt didaktiskiem, pati Blaumaņa luga ietver sevī lielu devu didaktikas par naudas samaitājošo varu. Īpaši samākslota, neveikla gan Blaumanim, gan šai iestudējumā ir un paliek Mantrauša prāta zaudēšanas aina. Iespējams, lai šo nosodošo pirksta kratīšanas intonāciju darītu maigāku, lai dabūtu naivitātes pievilcību, režisors izmantojis atklāto spēles paņēmienu — dramaturgs Blaumanis (A.Ančevskis) uz skatuves darbojas līdzās sevis radītajiem varoņiem, vēro, virza plānotajā virzienā, noraida vai uzaicina uz skatuves, liek atkārtot situāciju citā tempā, diktē norādes par varoņu raksturu un rīcību, uzklausa sadumpojušos varoņu pārmetumus utt. Bet citādi izrādes noteikumi ir skaidri un nemainīgi abos cēlienos — aktieri košāk vai klusinātāk izspēlē raksturus, dekorācijas glezniņa paliek nemainīga, notiekošais kļūst prognozējams, un skatītājam atliek divas iespējas — vai nu zaudēt interesi, vai pieņemt šos noteikumus. Ar mani notika pirmais gadījums, lielai daļai publikas — patika.Henrieta Verhoustinska *** Iestudējot Blaumaņa komēdiju, kurai garantēta auditorijas daļas mīlestība jau blaumanisma dēļ vien, režisors ir rīkojies ar pietāti, mēģinot tuvoties Blaumaņa laika iestudējumu estētikai, taču neaizmirstot, ka šo izrādi skatīsies XXI gadsimtā. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš ir radījis remarkām atbilstošu tautisku vidi, horeogrāfs — A.Kivlenieks — dančus, kostīmu māksliniece Liene Bartkeviča — kostīmus, kas signalizē par katra tēla sociālo statusu, raksturu (īpaši komisks ir Guntas Virkavas Līzes tēls) un pat radniecības pakāpi. Valda Zilvera meldiņi arī lieliski ierakstās "dziesmu spēles" koncepcijā. Lai attaisnotu šo naivo vecmodīgumu, ir ieviests Blaumaņa tēls, kas — kā jau dramaturgam Blaumaņa laikā ierasts — veic arī režisora funkcijas un izraisa jautrību, kad personāži negrib samierināties ar autora gribu un saceļas pret to. A.Ančevskis šai lomā parūkots, briļļots, no autora klātstāvošā gara brīžiem pārvēršoties par autora klīstošo spoku. Aktieri precīzi veido vairāk vai mazāk komisku personāžu galeriju, nepārkāpjot gaumes robežas (īpaši simpātiska ir "bargās kundzes" Daigas Gaismiņas un viņas lauleņa — Normunda Laizāna pagļēvā Jāņa saspēle, cīkstoties ap aizliegto dzērienu pudelēm). Prieks par jaunajiem — Jāni Āmani un Lieni Gāliņu, kuri sprigano jauno mīlētāju lomā pārliecinoši ierakstījušies Nacionālā teātra aktieru saimē. Tomēr — tēma par naudas postošo varu, ietērpta Rūdolfa Plēpja (otrā sastāvā — Zigurda Neimaņa) Mantrauša kankaros un aptuvenajā patētikā, kā arī iepriekšparedzamajās situācijās neatrodot neko svaigu un oriģinālu, — šī tēma diemžēl izskan bezcerīgi didaktiski un diez vai liek par kaut ko aizdomāties. Tapis kārtējais korektais, labi piegrieztais Blaumaņa lugas iestudējums, ko par aizraujošu teātra piedzīvojumu diemžēl nenosauksi.