Nacionālā teātra jubilejas koncerts būs arī stāsts par Latvijas vēsturi

Man arī liekas, ka Āmaņa izģērbšanās skats bija domāts "kā atgādinājums par aktieru beztiesību režisora izdomas priekšā", vai drīzāk kā atgādinājums par to, kā teātris spiests pakļauties laikmeta garam (pirms tam taču bija teksts par to, ka teātris spiests rādīt komerciālas izrādes utml.)... Man liekas, ka šī epizode ar aktiera izģērbšanos bija tiešām ļoti trāpīga, simboliska un emocionāla (ar viņa kautrību un vilcināšanos pirms katra apģērba gabala); patiesībā šī epizode būtu tikai ieguvusi, ja viņš būtu izģērbies pavisam. P.S. Bet Rubeņa teksts par mīlestību pret Godmani un Demakovu - tiešām absolūti garām!.. :((((

Noskatījos jubilejas koncertu - izrādi no sākuma līdz beigām. Tiešām, laikmeta garu tā atspoguļoja. Viss tik politizēti, it kā cita nekā teātrī kā tikai vara un viss ap to. Taču varas saistību ar šo teātri visspilgtāk apliecināja teātra direktora Rubeņa mīlas vārdi varai - Tas bija tik nožēlojami. Pārspēja pat Rēzijas Kalniņas sasveicināšanos ar "mīļo Lilitu" (Zatleri) no skatuves. Kas ar jums notiek, mākslas cilvēki? No kurienes šis pazemīgums un pielīšana? Visos laikos, ar pateicībām partijai, Staļinam utt. Rubeni var saprast - amatā viņu iecēla Demakova, bet varēja taču atzīties mīlestībā intīmākā gaisotnē. Izrāde man patika, aktieri malači, taču direktora izlēciens bija darvas karote. Bet ja jau reiz NT iet pa šo politizēto ceļu, ne to vien dzirdēsim un redzēsim. Deviņdesmitgade, ko svinēja brīvā Latvijā, arī paliks vēsturē kā mesls mīļotajai partijai un valdībai. Būtu labāk pateicies sava teātra lieliskajiem aktieriem, arī tiem, kas vairs nav mūsu vidū.

LTV1, ja tā varētu teikt, bagātīgi un šiem laikiem pat izšķērdīgi ļāva baudīt Nacionālā teātra 90 gadu svinības. Varējām noskatīties trīs pilnas izrādes : "Ar būdu uz baznīcu", "Pepiju" un "Noru". Reklāmu burziņš sniedza regulāru atgādni par visu, kas gaidāms šī notikuma sakarā. Kulmināciju sasniedzot „100 gramu kultūras” speciālizlaidumā, kur īpaši pagarināts reklāmas bloks un daļēja sagatavotā materiāla divkārša atrādīšana, atvēlētā raidlaika deficīta apstākļos, sekmīgi pārvērta 100 gr. par 25 gramiem. Krīzes apstākļos var būt, ka arī pietiek. Ar "gaumīgiem" iestarpinājumiem TV neskopojās arī jubilejas koncerta pārraides laikā, kur tad nu netrūka ne R.Paula , ne biļešu rezervācijas. Pietrūka tikai Dormeo matrača. Ar to gribēju pasacīt, ka ar kultūru mums joprojām viss ir vispriekšzīmīgākajā kārtībā. Ļoti vēlētos apsveikt koncertuzveduma veidotāju, režisori Indru Rogu par izcilas drosmes un radošo spēju apliecinājumu, uzņemoties īstenot ideju, kas iekļauj sevī Nacionālā teātra 90 gadu vēsturi, to parādot teju vai visas pasaules notikumu klāstā, projicējot uz ekrāna pat tādus mūsu rūgtās pieredzes faktus kā Hirosimas un Nagasaki kodoltraģēdijas. Uzvedums, kurā piedalās viss teātra kolektīvs ir milzīga uzdrīkstēšanās šajā laikā, kad pēc Amtmaņa-Briedīša un Alfrēda Jaunušana, arī dažiem Edmunda Freiberga radītajiem lielinscenējumiem nekas līdzīgs nav bijis skatāms. Iecere drosmīga un interesanta, taču mērķēts, kā man šķiet, ir drusku par augstu, jo iedomājot par šādam koncertuzvedumam atvēlēto iestudēšanas laiku, būtu zvērīgi sagaidīt vienīgi izcilu un nevainojamu tā izpildījumu. Kā tika ziņots, tad dramaturģijas sastāvā ir vienīgi tādi materiāli, kas, ļoti atvainojos, smelti no kantorgrāmatām un atsevišķiem lugu un dzejas citātiem. Un diemžēl, jāsaka, un tas arī ir saprotami, ka šis raibo un dažbrīd grūti uztveramo notikumu "konveijers" visu koncertuzvedumu kopumā "izvilkt" nespēj. Vizuālā ziņā daudz kas skatītājam atvēlēts prāta asināšanai, kā piedaloties spēlē "Uzmini nu!" Protams, protams, nenoliedzu savu izglītības, zināšanu un iztēles nabadzību. Bet diez vai varēja cerēt, ka šo uzvedumu skatīsies īpaši tam sagatavots skatītājs. Tā atminamo skaitā paliek, piemēram, Ulda Dumpja tēls. Talārs un ķēde tā kā būtu no "Prinča un ubaga zēna", bet lupata ap galvu kā ubadziņam no "Zaļās zemes". Taisnības svērējs? Kāpēc vienā "valdības" ložā sēž Moljēra līdzgaitnieks, bet otrā krievu balagānzvaigzne Vera Serdjučka? Kāpēc dažai dāmai obligāti jārauj kāds apģērba gabals nost un vienam kungam arī? Vai tas jāsaprot kā atgādinājums par aktieru beztiesību režisora izdomas priekšā? Vai kā apliecinājums, ka tas vēl nav viss, jo "Jūdas skūpstā", piemēram, jūs varat dabūt redzēt daudz vairāk? Kāda nepieciešamība būtu tik ilgi un neatlaidīgi eksponēt Ļeņinu un Finku? Mans nolūks nudien nav gānīties jubilejas reizē, bet vienu es pateikt gribētu gan: pēdējo divdesmit gadu visatļautības un šovojošās, pašmērķīgās atraktivitātes uzšūpoti, esam tik augsta viļņa galotnē, ka ar gaumi un katra paša personisko, dziļāko satvaru mums laikam viss nevainojamā kārtībā un līdzsvarā nebūs palicis vis. Kā tiem, kas kaut ko mums priekšā rāda, tā tiem, kas to visu, izliekoties par dzimušiem jautruļiem un visēdājiem, bauda. Pirms prezidents izspraucās cauri skatītāju rindai, lai teiktu svētku runu, skanēja "Lilioma" dziesma. Un nav ne Nacionālais teātris, ne mākslinieki vainīgi, ka šis skaņdarbs visos iespējamos veidos ir nolietots turpat vai jebkurā masu pasākumā, kas vien pēdējos gados noticis Latvijā. Daudzi jo daudzi ir nemitīgi rūpējušies, lai šo, Nacionālajam teātrim piederošo, himnu pavalkātu savām spējām un vajadzībām atbilstoši. Droši vien rīkojos nesaprātīgi, pa brīžam meklēdams arī kopsakarību starp notiekošo uz skatuves un ekrānā redzamajiem videokadriem. Lai arī es te esmu it kā izrādījis savu sapīkumu un neapmierinātību ar redzēto, ļaudams domāt, ka esmu viens vienīgs nepateicīgs radījums un mūdzis, tomēr lūdzu man ticēt, ka tā tas kopumā nebūt nav. Koncertuzvedums aizsākās jo daudzsološi- atraisītā un artistiski spožā dejā. Visā uzveduma gaitā varēja vērot spilgtus, meistarīgus sniegumus. Jāsaka, ka paveicies īpaši bija tiem māksliniekiem, kuru uzdevumi atspoguļojās kaut nelielā, bet konkrētā uzdevumā- koši izpildītā un iezīmīgā epizodē. Te jāmin būtu Daigas Gaismiņas veikums, visas oficiālās nostājas pārstāvošajā "kadru daļā"- personālpārzinē, Lolitas Caukas un Helgas Dancbergas, Astrīdas Kairišas, Lāsmas Kugrēnas, Guntas Virkavas, Marijas Bērziņas, bet jo īpaši Ditas Lūriņas un Daces Bonātes sniegumā. Meistarībā spēcīgs un iedarbīgs bija arī „kungu gals", neviļus liekot aizdomāties, cik maz un atturīgi viņu talants tiek izmantots ikdienā. Daudzi no viņiem, tāpat kā dāmas, būtu pelnījuši lai "uz viņiem būvētu" veselas izrādes. Tomēr nereti priekšroka tiek dota ārišķīgiem meklējumiem un modīgai rosībai, uz kuriem jau tā vien mudina nemitīgi rēcošais kritiķu bars, neatlaidīgi raidot zīmes, ka no šī teātra, pavei, virmo naftalīna gars. Runājošo galvu vietā, paskat vien, kā visi varētu darboties- ne tikai kā operā baltu zirgu vai kazu pa skatuvi pavadāt, bet, ja vajag, pat ar motociklu piespurkšķināt skatuves dēļus. Aktieru mūžs nežēlīgi rit, bet īsti, aktieru talantam atbilstoši uzdevumi daudziem it garos radošās darbības posmos izpaliek. Skanīgi bija muzikālie priekšnesumi un raiti deju soļi. Es nevarētu piekrist nevienam, kurš apgalvotu, ka aktieru ansamblis būtu jel kā sevi taupījis vai formāli darbojies. Interesanti, protams, būtu redzēt, kā šis pats uzvedums attīstītos un pilnveidotos, ja tam nebūtu lemts vienvienīgas izrādes mūžs. Lai Dievs dod teātra kolektīvam tālākā gaitā veselību, izturību, radošas veiksmes, un, lai visiem kopā- māksliniekiem un skatītājiem būtu prieks par to, ka mums ir lemts redzēt, dzirdēt un just, vienā un tajā pašā laikā dzīvojot.

Skumji,Jūs jau teātrim jubileju nesvinējāt,bet gan naudas trūkumu.

Man arī šis uzvedums nekādā veidā neasociējās ar svētkiem. Ļoti samudžināti teksti un varbūt pat labas domas bija apslēptas nesaprotamā murgā. Tas, ka Zatlera kungs neprot izteikties bez priekšā uzrakstīta teksta, man nebija pārsteigums, bet Rubeņa kungs jau nu gan varēja pacensties par savu teātri kaut ko vairāk pateikt. Atsevišķi numuri - dziesmas - bija par ļoti baudāmas (par to gan jāpateicas aktieru vokālajām dotībām), bet tas arī viss...

Vai kaut kur internetā ir iespējams noskatīties šo raidījumu?

Paldies par izvērsto komentāru. Varētu teikt, ka faktiski piekrītu katram vārdam. Vien dažas piebildes. Par Rubeņa runas spējām - tām vajadzētu būt pat izcilām /atceramies kaut vai "Labvakar"/. Diemžēl gan ievadruna, gan vēl jo vairāk noslēguma runa bija briesmīgas - Demakovas pieminēšana jau bija "kronis" visam. Konkrēti man gandrīz vai vienīgo prieka mirkli sagādāja M.Bērziņas dziedājums. E.Skultes izģērbšanās gan bija pilnīgi lieka. Labi vēl, ka Āmanim biksītes tomēr nebija jānovelk... Pēc manām domām galīgi nevietā bija Hirosimas un Nagasaki pieminēšana - divu stundu programmai tas ir pārāk plašs uzstādījums. Arī zibenīgā pārmešanās no sešdesmitajiem gadiem uz Atmodas laiku man likās nepieņemama. Tieši šī starpposma laiks daudziem skatītājiem ir ļoti svarīgs - "Kihnu Jens", "Ilgu tramvajs", "Vasara Noānā", "Santa Krusa", "Aijā, žūžū, bērns kā lācis" ....... un vēl daudzas jo daudzas citas izrādes netika nekādā veidā pieminētas. Domāju, ka šī īsā uzveduma prioritātei tomēr vajadzēja būt tieši teātra izrāžu un ievērojamāko mākslinieku izcelšanai. Vēstures stunda man nebija vajadzīga. Pēc noskatīšanās sajutu vien vilšanos un tukšumu...

2009.gada 23. februāra vakars Latvijas nacionālajam teātrim – 90. Režisore Indra Roga. Uz skatuves kāps arī izcilā latviešu aktrise Velta Līne. Ar tik skaļiem izsaucieniem un priekšlaicīgi intriģējošiem žestiem tika radīts sava veida „brīnuma mirklis” teātra cilvēkiem un teju visai latviešu tautai, kas reiz bijusi, redzējusi, dzirdējusi iepriekšminētos vārdus. Šodien ir 2009.gada 24.februāra rīts – Igaunijas republikas neatkarības diena. Un nekas neliecina, ka vakar būtu bijuši svētki Latvijas nacionālajam teātrim. Arī atnākot uz darbu – informācija interneta portālos neparādās vai arī tā ir kaut kur dziļi, dziļi paslēpta. Iespējams tamdēļ, lai cilvēkiem nerastos nepieciešamība un vēlme uzrakstīt par vakardienas pieredzēto – dažiem gan klātesot, daudziem skatoties par LTV1 (atzīmēsim, ka šogad LTV1 bija atsacījusies translēt Oskara balvas pasniegšanas ceremoniju – žēl) uzreiz pēc ikvakara raidījuma „Panorāma”. Arī es biju viens starp tiem, kas vēroja notiekošo televīzijā, iemalkojot šampanieti par godu teātrim. BET. Pirms pasākuma sākuma dažus vārdus teica teātra direktors Ojārs Rubenis. Pēc apsveikuma vārdiem tie neizklausījās, drīzāk gan atgādināja iespēju reklamēt tikko iznākušo grāmatu un disku, turkāt pasniegšanas veids radīja iespaidu, ka gan disks, gan grāmata ir izdota par paša direktora personīgajiem līdzekļiem, jo tam tika pievērsta lielāka uzmanība, nekā teātra godināšanai. Protams, visu jau var saprast un arī pārdzīvot (ne visiem mums ir dotas izcilas runas spējas), jo tūlīt jāsākas vakara galvenajam notikumam. Un tad sākās – nē, nu aktieri jau centās, taču viņu acīs nebija ne mazākās prieka un svinību dzirkstelītes. Cienījamā V.Līnes kundze bija spiesta visas 2 stundas nosēdēt kliedzošu un neprātā ālējušamies aktieru barā, palikdama neizcelta un pat aizmirsta. Žēl bija E.Skultes un J.Āmaņa, kuriem pat svētku reizē nācās izģērbties (laikam kailums ir esošā laikmeta galvenais elements kultūrā – nē, nekas slikts jau tas nav, it sevišķi, ja ir skaists augums, bet vai tiešām tas būtu jāparāda Latvijas nacionālā teātra 90.jubilejas svinībās – nez ko par to domāja paši aktieri, jo diez vai viņiem bija tiesības iebilst – vai nu tu piedalies ar maniem nosacījumiem vai nepiedalies it nemaz). Skumīgi palika arī par S.Bless, kura kā Verka Serdučka bija nosēdināta teātra 1.balkona ložā un visa vakara gaitā pateica tikai dažus teikumus, pavadīdama laiku vērojot savus kolēģus apmelējamies pa skatuvi (bet varbūt, ka tieši tiem, kas atradās ložās, bija iedalītas vislabākās lomas – tas ir tikai mans subjektīvais skatītāja viedoklis). Bija jau arī izcili momenti – Guntas Virkavas, Astrīdas Kairišas un Lāsmas Kugrēnas tēli sižetā par R.Blaumaņa lugu „Skroderdienas Silmačos”, Daigas Gaismiņas tēls no izrādes „Mundis.Pusdūša.” un galu galā arī teātra himna „Lilioma dziesma” (pirmajā versijā, pirms runu bija teicis teātra direktors O.Rubenis un valsts prezidents V.Zatlers). Bet tas šķietami arī viss no pozitīvā. Žēl, ka nevarēja iztikt arī bez politiskās piederības un iesaistes teātra jubilejā. Teātra direktora izsaucieni „Godamaņa kungs, mēs jūs mīlam” un tīksmināšanās ap pārējiem politiskajiem tēliem likās nožēlojama un nevietā. Un vai tiešām valsts prezidents spēj pateikt tik maz, ka rodas iespaids, ka teātra vēsture šim cilvēkam ir sveša un nepazīstama, turklāt nemaz neradās pārliecība, ka Velta Līne tik tiešām būtu viņa mīļākā teātra aktrise. Kauns. Kāds man bija kauns par šo kungu runām. Visu pasākuma laiku gausties par to, ka naudas nekad nav bijis, vienmēr trūcis bija zaimošana. Ja tās nebūtu bijis, tad diez vai mēs šodien vai rīt vēl dotos uz teātri kā neaizmirstamu un atraujamu mūsu tautas kultūras sastāvdaļu. Gausties vienmēr ir viegli. Jāatzīst, ka arī manā rakstā skan viena vienīga gaudu dziesma. Gaudu dziesma tamdēļ, ka pēc jubilejas pasākuma noskatīšanās nepalika nedz pēcgarša (ja nu vienīgi tā, it kā būtu ēsts kas īpaši negaršīgs), nedz svētku sajūta, nedz gandarījums, ka tieši šim teātrim ir svētku jubileja. Ļoti ceru, ka daudzi no skatītājiem guva citādu skatījumu.

Vissirsnīgākie sveicieni visam teātra kolektīvam jubilejā! Teātra zālē esmu sēdējusi jau gandrīz piecdesmit gadus un redzējusi desmitiem izrāžu - dažas no tām esmu pilnībā aizmirsusi, par citām palikusi kaut kāda nojausma, bet ir arī tādas, kuras nav iespējams aizmirst nekad. Lai piedod man režisori, bet pievienojos domai, ka režisoram jānomirst aktierī, t.i., režisoram sevis izrādīšana nedrīkst kļūt par pašmērķi. Īpaši Nacionālajā teātrī, kas jau gadu gadiem ir izcēlies ar izciliem aktieriem, kuru spēli skatīties ir īsta bauda. Ceru piedzīvot vēl daudz tādu brīžu, kad izrādes laikā zālē iestājas kapa klusums un gaisā virmo kas īpašs, kad reizēm vairs nevar novaldīt asaras - gan no sāpīga līdzpārdzīvojuma, gan no nevaldāmiem smiekliem, kad vēl vairākas dienas pēc izrādes noskatīšanās jādomā par teātrī redzēto /kā jau teicu - reizēm šīs domas stiepjas pat gadu garumā/. Gribu pateikties visiem, visiem teātra tehniskajiem darbiniekiem - bez viņiem aktieris stāvētu tumsā uz tukšas skatuves pilnīgi kails, un nekādas izrādes nebūtu. Tomēr aktieriem gribētu pateikties īpaši - par drosmi atklāt savu dvēseli citiem, par spēju izturēt nemitīgo nervu spriedzi, par daudzajiem, daudzajiem, daudzajiem lomu tekstiem, kas jāpatur prātā.