Šovasar projekta Tavas atmiņas Latvijas nākotnei ietvaros Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši skolēni un jaunieši, tika aicināti dalīties ar savu ģimeņu atmiņu stāstiem par XX gadsimta notikumiem mūsu valstī. Projekts palīdz apzināties – lai gan mums visiem ir kopīga vēsturisko notikumu pieredze, dažādu sabiedrības grupu pārstāvju personiskie stāsti un atmiņas par tiem var būt kardināli atšķirīgi. Savstarpēji daloties ar šīm atmiņām, varam cits citu labāk saprast un rast veidu, kā būt vienotiem šodien un nākotnē. Projektu īsteno Gētes institūts Rīgā, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Žaņa Lipkes memoriāls un vairāki citi sadarbības partneri. Starp tiem arī Ģertrūdes ielas teātris, kurā piektdien, 4. novembrī, plkst. 19 notiks pirmizrāde iestudējumam Taņas dzimšanas diena, kuru režisors Mārtiņš Eihe kopā ar dramaturģi Lailu Burāni, mākslinieci Ievu Kauliņu, aktieriem Jāni Kroni un Janu Ļisovu, mūziķi Artūru Čukuru veidojis no projektā iesūtītajiem atmiņu stāstiem.
"Materiāla bija diezgan daudz. Dažādos formātos – rakstiskā, video, audio formātā. Šifrējām, klausījāmies, skatījāmies. Lielākā daļa bija atmiņu stāsti par izvešanu, par karu. Maz bija par izjūtām pēc Dziesmotās revolūcijas, un arī cittautiešu stāstu bija proporcionāli mazāk. Ieraudzījām mūsdienu Latvijas iedzīvotāja iekšējo cenzūru, piemēram, latvieši vairs nelepojas ar to, ka dienējuši Sarkanajā Armijā. Krieviski runājošie nav gatavi pilnībā izteikties par to, kā šeit jūtas, jo domā, ka tas viņus ietekmēs – ka atņems pensiju par to, ka viņi ir nelojāli valstij. Atklājās daudz kas par to, kā sabiedrības daļas tiek manipulētas. Gan latviešu nacionālistiskās, gan otras puses partijas – visas izmanto nacionālo jautājumu, lai iegūtu sev bonusus. Tas ir jājamzirdziņš, ar kuru var iejāt Saeimā, nevienam politiķim cilvēki neinteresē, viņi tikai izliekas," par vairāk nekā 90 iesūtīto stāstu apguvi stāsta režisors. "Viss nav iekļauts. Bija tāda doma, ka jātaisa 24 stundu gara izrāde, bet tehniski tas būtu pagrūti. Ir arī pāris stāstu, kas kā atsevišķi materiāli būtu ļoti interesanti. Sev uzzīmējām ciltskoku dzimtai – ir divi pirmtēvi un pirmmātes no katras puses, beigās tie savienojas un atkal izplūst daudzos zaros. Izejot no tā, kas kuram zaram bija nepieciešams, likām klāt stāstus pa paaudzēm, sanāca trīs vai četras paaudzes, par kurām runājam. Izrādes kontrapunkts ir 9. maijs – vieniem Uzvaras diena, otriem okupācijas sākums. Caur to apvienojām stāstus."
Dzirdot kādu dalāmies atmiņās, nereti rodas vēlme arī pašam kaut ko bilst, skaidro M. Eihe. "Izrādes laikā būs iespēja dalīties arī ar saviem stāstiem, bet parasti jau skatītājiem patīk sēdēt tumsā un paraudāt. Neceram uz pārāk lielu atsaucību." Uz izrādi esot jānāk kā jau uz dzimšanas dienu. "Var nākt ar ziediem, ar šampanieti vai viskiju, ja ir tāda vēlme. Garantējam dejas! Vismaz vienu deju izrādes beigās," sola Mārtiņš Eihe.