Advente

Ērģelniece spēlē dievišķas meldijas. Brīdis pārdomām baznīcas solu rindās. Skatiens pa logu. Dvēsele, kas ilgu laiku gājusi ciešanu pieredzi, bijusi aizslēgta, pamazām atdzīvojas. Tik brīnumaini un skaisti te uz zemes ir dvēseles piedzīvojumi. Lai atgriežamies skaistā rudens dienā, kad saule uzlec kā no zelta. No vienas puses — tā ir pavisam parasta zemes diena, no otras puses — kādam konkrētam cilvēkam teju izšķiroša. Ko katrs no draugiem, katrs savā pasaules malā var darīt sešu stundu ilgās operācijas laikā? Iet gar jūru un domās lūgt palīdzību Visumam, sēdēt baznīcā, iedegt svecīti un atkal lūgt. Ja vispār šajā pasaulē ir kāds brīnums — tas ir kopējās enerģētikas brīnums. Domu spēks. Labās, kas vairo gaismu, sliktās, kas tumsu, labās, kas divkāršojas un atgriežas, sliktās, kas atgriežas un divkāršojas. Tai skaistajā rudens dienā saule bija augstu ilgi, pa brīdim iezvanījās baznīcu zvani jūras divās pusēs, un viss beidzās laimīgi. Nemaz nav auksti lielajā baznīcā. Ērģeļu skaņas aizved pie cilvēku Dieva. "Kur dieviņi tu paliksi, kad mēs visi nomirsim…" Ne tev sievas, ne tev bērnu, kas tev vecam maizi dos. Nu jā, kas būtu mēs bez viņa un viņš bez mums? Savstarpējās ticības brīnums mūs uztur pie dzīves, cerības un mīlestības. Lai atgriežamies vēl citā rudens dienā, kad sieviete redz sapni, kurā viņa ir veca un pie viņas atgriežas mīļotais. No rīta viņa uzraksta dzejoli par šo sapni, vēlāk iet gar jūru un viļņos starp krastu un horizontu redz skaistu vīziju — tur sēžam zelta Budu. Un teju vai tajā pašā laikā otrpus jūrai cita sieviete redz sapni, kurā viņa, pēc laikiem un aizlaikiem satikusi savu mīļoto, beidzot grib palikt ar viņu kopā uz mūžu. Tikai nav jau vairs dzīves ko dzīvot. Tās vairs nav, nevar vairs tur tikt atpakaļ. No rīta viņa uzraksta stāstu par šo sapni, vēlāk iet gar jūru un viļņos redz zeltītu gaismu. Arī tajās dienās no domu spēka viss beidzās laimīgi. Radās dzejolis un stāsts. Paldies šai dienai, šiem cilvēkiem, šai baznīcai, ka iespējams adventes brīdis. Ka mācītāja vienkāršie vārdi par iekšējo gaismu trāpa tieši sirdī. Ka te uz brīdi mēs esam gluži kā uz Mīlestības saliņas tuvējā ezerā. Apkārt trako pasaules mēris, kas pārbauda cilvēku spēkus un izturību līdz pēdējai vīlītei. Iekārdina un tad grūž bedrē. Vilina un biedē. Ar baudu mālē apokaliptiskas ainas. Noskatās, kā jūtīgākie neiztur. Uzliek pārbaudījumu pēc pārbaudījuma stiprākiem. Arī šajā pirmajā adventes dienā viss beidzās laimīgi. Savstarpējs domu un ticības brīnums. Un tās dienas novakarē mēs sēdējām pie skaisti, bagātīgi klāta galda. Un sveces dega lākturos. Un raženas saimnieces cēla galdā gardus cepešus, kūpošus tupeņus. Trūka tikai putna piena. Un mēs plēsām jokus par dzīvi un nāvīti. Jo, pērkot adventes vainadziņu pie tantiņām, pēkšņi itin kā no nekurienes bija parādījusies veca sieviņa, kas piedāvāja adventes vainadziņu no viršiem. Un pircēji bija sašutuši — kā nu tā — adventes vainadziņš no veļu puķēm, kuras mājās nest nav brīv. Nu ja ne, tad ne. Un pazuda kā nebijusi. Un pirmo adventi nomainīja otrā, un otro trešā, un trešo ceturtā un pavisam drīz tā rozīte, ko minu, atkal uzziedēs. Brīnumaini.