Izstādē apskatāmi vairāk nekā trīsdesmit topošo dizaineru — bakalaura un maģistra diplomu ieguvēju — darbi. Jācer, ka notikums rosinās jauno profesionāļu un Latvijas ražotāju sadarbības veidošanos, to centīsies nodrošināt arī izstādi pavadošie pasākumi, piemēram, Dizaineru un sadarbības partneru labās pieredzes diena 17.jūlijā. Iepazīstoties ar izstādītajiem darbiem, šķiet pārsteidzoši, ka tikai daži no tiem ir tapuši sadarbībā ar konkrētu ražotāju vai attīstot pasūtītāja—klienta noteiktu konceptu, kā arī pavisam nedaudzi atbilst kritērijiem, kas padarītu vēlamu, iespējamu un nesarežģītu to rūpniecisku ražošanu. Skaidrojot situāciju, akadēmiskais personāls zina stāstīt, ka dizaineru apmācību procesā nācies sastapties ar kurioziem gadījumiem — kāds ražotājs par iespēju studentam iepazīties un strādāt ar uzņēmuma iekārtām un ražošanas tehnoloģijām pieprasījis samaksu lietota auto cenas apjomā. Ačgārns šķiet arī dzirdētais par dažu studentu pasīvo interesi izstādes veidošanā. Eiropas dizaina lielvalstīs — Nīderlandē, Lielbritānijā un Francijā — šādi un līdzīgi pasākumi — diplomdarbu izstādes ir studējošo, ražotāju un dizaina preses gada notikumi un lielā iespēja, kuros dzimst jauni talanti — dizaina slavenības, ražotāji cenšas iegūt ekskluzīvas tiesības spožu ideju realizācijai, un darbu daudzveidība nodrošina dizaina presei materiālus publikācijām visam atlikušajam gadam.
Dizainers un ražotājs
Reālajā dzīvē ārpus skolas sienām vēl arvien ir gandrīz neiespējami patērētājam iegādāties Latvijas dizaineru radītus, rūpnieciski ražotus produktus, kas kaut mazākā mērā atbilstu dizaina tendencēm pasaulē. Tādēļ īpaši gribētos izcelt tos divu diplomdarbu autorus, kuri ir mēģinājuši atrast kopīgu valodu ar konkrētiem pasūtītājiem un ražotājiem: Zani Homku un viņas izstrādāto plauktu sistēmu Laipas ekoloģiskās kosmētikas ražotājam M"ADARA (vadītājs — Juris Krūmiņš), kā arī Svjatoslavu Aļenikovu un Aleksandru Beznosiku, kuri kopīgi strādājuši pie elektromobiļa E-cross (vadītājs — Holgers Elers) ciešā sadarbībā ar autobūves speciālistu J.Dambi.
Viens no idejiski spēcīgākajiem darbiem ir Baibas Lingas-Bērziņas piedāvājums latviešu suvenīru klāsta papildinājumam — kolekcija Saule. Mēness. Pērkons. Ūsiņš, kurā ietilpst sveces un cepumu formas, kas atvasinātas no latviešu rakstu zīmēm (vadītāja — Barbara Ābele). Darba autore izstrādājusi akadēmiskam grādam atbilstošu pētījumu, kurā apskatītas tendences Latvijas suvenīru tirgū, sākot ar Vecrīgas ielu tirgotāju kičīgajiem krāmiem, beidzot ar tādu dizaina priekšmetu salonu kā Garāža piedāvājumu, kā arī pētītas rakstu zīmes, to izcelsme, attīstība un nozīme. Darbs ir viegli uztverams arī dizaina nespeciālistam un bez liekām grūtībām ieviešams plaša patēriņa tirgū. Vienlaikus tas iezīmē arī citu atzīstamu un slavējamu jaunu dizaina tendenci — iedvesmošanos no latviskiem motīviem, etnogrāfijas un folkloras pētīšanu un "pārstrādāšanu", kas palīdz veidot šai kultūrtelpai raksturīgus dizaina vaibstus un būt atšķirīgiem (t.i., ievērotiem) pārpildītajā dizaina pasaules priekšmetu tirgū. Tādi, pārliecinoši un lokālās tradīcijās balstīti, ir vairāki darbi — piemēram, Baibas Lindānes gaismas objekts — grīdas lampa Skara (vadītājs — Holgers Elers), kas veidots, iedvesmojoties no etnogrāfiska priekšmeta — skaltura, Aijas Hincenbergas darbs LV stils — suvenīru komplekts, kas tapis, pētot Cīravas pagasta pūra lādes ornamentus (vadītājs — Holgers Elers); arī Lienes Ķikutes pakaramajā—svečturī var saskatīt latviešu rakstu motīvus (vadītājs Tālivaldis Gaumigs). Tā kā līdz darbam ar jaunākajām tehnoloģijām un materiāliem, kas ir būtisks ierocis cīņai pasaules dizaina priekšmetu tirgū, akadēmijas un Latvijas ražotāju darbnīcu tehniskajam nodrošinājumam vēl, iespējams, tāls ceļš ejams, tad šis risinājums — dizaina identitātes un atšķirīgā meklējumi caur latviskās kultūras krājumu pārskatīšanu — ir viens no izdevīgākajiem virzieniem jauno dizaineru darbā.
Ideālais sadarbības scenārijs
Nobeigumā piedāvāju iztēloties ideālo izstādes un semināru norises scenāriju. Pēc izstādes apmeklējuma nedaudzie Latvijas ražotāji saprot, ka nav auglīgi turpināt ražot nepārliecinošas estētikas nesaprotamam tirgum domātus priekšmetus, beidz atdarināt Eiropas dizaina mesēs noskatītus priekšmetus un algot citu valstu dizainerus, kā arī atbild uz jauno dizaineru, kuri visu savu brīvo laiku pavada dizaina literatūras bibliotēkā un eksperimentos ar dažādiem materiāliem, vairs ne tik bikliem sadarbības meklējumiem. Nākamajos Ziemassvētkos nav labākas dāvanas kā Dobeles sveču rūpnīcā ražotās Baibas Lingas-Bērziņas sveces — latviešu rakstu zīmes, SIA Urga pēc izstādes apmeklējuma ir uzsākusi Ivetas Bigeles bērnu pārnēsāšanas somas Two ražošanu, Nakts Mēbelēs pavisam nedārgi ir nopērkams Lienes Ķikutes drēbju pakaramais— svečturis, KATE mēbeles ražo Marinas Zārakas Sienas pulksteni bērniem un tamlīdzīgi. Kāds no darbiem ir kļuvis tik populārs, ka dizaina nedaudz pārveidotā versija tiek nekontrolēti ražota Ķīnā, kas uzskatāms par īstu jaunā dizainera panākumu rādītāju. Valsts ar uzviju atgūst dizaineru izglītībā ieguldītos līdzekļus un nešaubās par dizainera profesijas ieguldījumu tās ekonomikā. Un no valstiskās dizaina stratēģijas veidošanas viedokļa visiem, arī vienkāršam Latvijas patērētājam, pavisam kuriozs un uz nejaušu pārpratumu norakstāms šķiet nesenais atbildīgo amatpersonu un ražotāju lēmums 2008.gada Latvijas olimpiskās komandas tērpu veidošanu uzticēt igauņu dizainerei, nevis kādam no talantīgākajiem šīs jomas profesionāļiem Latvijā.