Aigars Gasiņš. Dzeja

///

Gaiss smaržo pēc jūras. 
Sieviešu mati – tas ir dažādos toņos krāsots vējš.

///

Mācu latviešu valodu trim krievu sievietēm. Aļona dzerot alu, Irina vīnu,
bet Dina, vissmalkākā no visām, mandeļu amaretti.
Pirmā uzkož čipsus, otrā šokolādi, bet trešā... Te iejaucas Aļona:
- Bet Dina, kad pārdzeras vodku, osta manus taukainos matus, 
- un, rokām seju aizklājusi, ilgi un garšīgi smejas par savu joku.

///

Ar krāsu balonu uz sienas uzpūsts: Labrīt Uģi!
Ar pildspalvu apakšā pierakstīts:
Иво пъет 6 дней,
blakus pusmetrīgiem burtiem: Элина я тебя люблю!!!
Augšā piezīme: Элина, я тебя тоже люблю.
Pēc divām nedēļām Элина nosvītrots,
ar melnu krāsu uzpūsts: Яна.

///

Pusdienas pārtraukumā no Tieslietu ministrijas
iznāk ierēdnis un dodas pie sava velosipēda.
Mazliet aprunājas ar to gan latviski, gan krieviski.

///

Skandināvu pensionāre – rokere iznāk no viesnīcas,
uzkāpj uz moča. Iesmejas raganas
laimīgos smieklus, dzīvē daudz vēl var atļauties.
Īsta pantērtante, tetovēta, pīpē, duras, nenāc ne klāt.

///

I

Meitene bibliotēkā lasa grāmatu,
mugurkauls izspiedies kā zāģis,
ribas kā ar ādu apvilkta laiviņa.
Patīkams būtu kuģojums ar viņu.

II

Kāda sieviete bibliotēkā nosēžas stūrītī.
Atver grāmatu uzmanības novēršanai
un tad sāk darīt to, kāpēc nākusi:
apmēram stundu skatīties sienā.

///

Nūdistu pludmalē tērzēju ar divām jaunām sievietēm.
Viņas saka, ka ir vecas - divdesmit astoņi gadi, visa dzīve pagājusi.
Viena atceras, ka pirms desmit gadiem
esot bijušas ļoti labas kaprona zeķes.
Ja ar tādu zeķi rokā skrien pret vēju, vējš to piepūš
un, liekas, tu skrien ar kāju rokās.
Interesantas kailas, brūni iedegušas sievietes.

///

Mūsu mājas pirmajā stāvā dzīvo sajucis žīdiņš,
kurš agri no rītiem pats sevi nespēj atrast.
Tāpēc gari, žēli un skumji sauc sevi vārdā.
- Jaša, Jaša, Jaša!
Līdz pat kāpņu telpas trešajam stāvam
dzird viņu neskaitāmas reizes ūjinām. 
Nezinu, atradis vai nē, beidzot nozūd savā dzīvoklī.

///

Pa ezera virsmu atskrien skaņa,
kaut kur tuvumā zāģē ūdeni.

///

Iedomīga kundze sakārto matus kā ziedus vāzē. Tik
pašapzinīgi cienīga gaita, it kā visu pilsētu nestu uz galvas.

///

Trolejbusā mātei klēpī runātīgs knauķis.
Ieraudzījis iekāpjam briļļainu pamatskolas skolnieciņu
ar milzu skolas somu plecos, sīcis skaļi komentē:
- A, vot ģeduška zašol, a, vot ģeduška zašol!
- nebeidz atkārtot līdz nākamai pieturai.
Māte knapi valda smieklus, otrklasnieks, muguru pagriezis,
sarkst un bālē, tēlo, ka tas nav par viņu. 

///

Ja nenoskūpstīsi mani, apēdīšu stiklus! – uzraksts uz nama sienas.

///

Vecene spalvainu muti kā akls, briļļains kaķis
ieķērusies elkonī savai pavadonei, jaunai meitenei.
Kā dzīvē iekrampējusies.

///

Stilīgi nospļāvās uz ielas pusaudze, kā zelta ķēdīti no mutes izsvieda.

///

Meitenīte glauda tēvam galvu,
kamēr viņš sasien
viņas atrisušās kurpju aukliņas.