Apsēstie

Un bija paredzēts, ka mēs rakstīsim dzeju. Skaistu dzeju. Mēs, viņa apdāvināto studentu bars, kas uz trīs mēnešiem bijām nošķirti no ikdienišķās pasaules. Un mēs dēvējām cits citu par "Precinieku". Un par "Trūkstošo Posmu". Vai "Māti Dabu". Muļķīgas iesaukas. Pēc asociācijām izvēlēti vārdi. Tāpat tu bērnībā izgudroji vārdus augiem un dzīvniekiem savā pasaulē. Tu dēvēji peonijas — kas bija lipīgas no nektāra un kurās mudžēja skudras — par skudru puķēm. Kollijus tu sauci par Lesijām. Bet vēl tagad tu tāpat joprojām dēvē kādu par "to vīru ar vienu kāju". Vai "zini, tā melnādainā meitene…". Mēs saucām cits citu: "Zāku Grāfs". Vai "Māsa Taisnā Tiesa". Vārdi, ko izpelnījāmies ar savu pagātni. Vārdi, ko piešķīrām cits citam saistībā ar mūsu dzīvi, nevis ģimeni: "Lēdija Bezpajumtniece". "Tenku Aģents". Vārdi saistībā ar mūsu grēkiem, nevis darbiem: "Svētais Beziekšis". Un "Vandaļu Hercogs". Saistībā ar mūsu kļūdām un noziegumiem. Pretēji supervaroņu vārdiem. Muļķīgi vārdi īstiem cilvēkiem. Itin kā tu atplēstu lupatu lelli un atklātu, ka iekšā ir īstas zarnas, īstas plaušas, pukstoša sirds, asinis. Daudz karstu, lipīgu asiņu. Un bija paredzēts, ka mēs rakstīsim īsos stāstus. Īsus, jautrus stāstus. Mēs bijām pārlieku ilgi, uz veselu pavasari, vasaru, ziemu, rudeni, uz veselu gadalaiku nošķirti no pasaules. Tas nebija no svara, kas mēs bijām reālajā dzīvē, Vitjē kungu tas neinteresēja. Taču sākumā viņš to neteica. Vitjē kungam mēs bijām laboratorijas žurkas. Eksperiments. Taču mēs to nezinājām. Nē, tas bija tikai rakstnieku patvērums, līdz bija par vēlu un mēs nebijām nekas cits kā viņa upuri. 1. Kad autobuss apstājas pie stūra, kur, kā norunāts, gaida Biedrene Nekrietnele, viņa stāv tur, ģērbusies armijnieku vestē — kas ir tumši zaļā olīvkrāsā — un maisveida aizsargkrāsas biksēs ar uzlocītiem galiem, skatam paverot kājnieka zābakus. Pie abiem sāniem viņai atrodas pa ceļasomai. Ar bereti, kas cieši novilkta pār pieri, viņa varētu būt jebkurš. "Bija noteikums..." Svētais Beziekšis saka mikrofonā, kas karājas virs stūres. Un Biedrene Nekrietnele atteic: "Labi." Viņa noliecas, lai vienai no somām noņemtu bagāžas birku. Biedrene Nekrietnele iebāž birku olīvkrāsas kabatā, pēc tam paceļ otru somu un iekāpj autobusā. Kā bāreni pametusi ceļasomu uz ietves vientulībā, Biedrene Nekrietnele apsēžas un saka: "Viss kārtībā." "Brauc," viņa saka. Torīt mēs visi atstājām zīmītes. Pirms rītausmas. Uz pirkstgaliem, nesot ceļasomas, izlavījāmies pa tumšām trepēm un pēc tam devāmies pa neapgaismotām ielām vien atkritumu savācēju kravas mašīnu pavadībā. Mēs neredzējām saules ausmu. Sēdēdams blakus Biedrenei Nekrietnelei, Zāku Grāfs kaut ko pieraksta piezīmju grāmatiņā, viņa acis šaudās no viņas uz pildspalvu. Un, noliekusies sānis, lai palūkotos, Biedrene Nekrietnele saka: "Man ir zaļas, nevis brūnas acis, un mati ir dabiskā kastaņkrāsā." Viņa vēro, kā viņš raksta zaļas, tad saka: "Un man uz pēcpuses ir uztetovēta maza sarkana rozīte." Viņas acis pievēršas sudraba krāsas diktofonam, kas lien ārā no viņa krekla kabatas, tā mazajam, acij līdzīgajam mikrofonam un saka: "Neraksti krāsoti mati. Sievietes vai nu uzlabo, vai arī tonē savu matu krāsu." Vitjē kungs sēž netālu no viņiem, kur viņa plankumainās, trīsošās rokas var satvert ratiņkrēsla hromēto rāmi. Blakus viņam sēž Klarka kundze, kurai ir tik lielas krūtis, ka tās teju vai gulstas viņai klēpī. Uzmanīgi lūkodamās uz viņām, Biedrene Nekrietnele noliecas pie Zāku Grāfa pelēkās flaneļa piedurknes. Viņa saka: "Manuprāt, viņa ir tīra dekorācija. Un bez uzturvērtības..." Todien mēs palaidām garām savu pēdējo saullēktu. Uz nākamā tumšā ielas stūra gaida Māsa Taisnā Tiesa, kura paceļ biezu melnu rokas pulksteni un saka: "Mēs sarunājām pulksten četros trīsdesmit piecās." Ar otru roku viņa piesit pulksteņa virspusei un saka: "Tagad ir trīsdesmit sešas..." Māsa Taisnā Tiesa nesa mākslīgas ādas koferi ar siksnas rokturi un pārmetamu atloku, kas aizdarāms ar sprādzi, lai pasargātu Bībeli somas iekšienē. Rokām darinātu rokas somu, lai nēsātu apkārt Dieva vārdu. Mēs visā pilsētā gaidījām šo autobusu. Uz ielu stūriem vai uz pieturu soliņiem, līdz piebrauca Svētais Beziekšis. Vitjē kungs sēdēja netālu no šofera vietas kopā ar Klarka kundzi. Tad Zāku Grāfs. Biedrene Nekrietnele un Māsa Taisnā Tiesa. Svētais Beziekšis pagriež kloķi, lai atvērtu durvis, un uz ietves stāv mazā Mis Šķaudītāja. Viņas džempera piedurknes ir pietūkušas no iekšā sabāztajām netīrajām salvetēm. Viņa paceļ ceļasomu, un tā skaļi grab kā popkorns mikroviļņu krāsnī. Pēc katra soļa pa autobusa kāpnēm soma skaļi klab kā tāla ložmetēja uguns, un Mis Šķaudītāja palūkojas uz mums un saka: "Manas tabletes." Viņa skaļi pakrata somu un teic: "Krājumi uz visiem trijiem mēnešiem..." Tālab jau bija noteikums par tik lielu bagāžu. Mums visiem bija jāsatilpst autobusā. Vienīgais noteikums bija vienam cilvēkam viena soma, taču Vitjē kungs nepateica, cik liela vai kāda tā drīkst būt. Kad autobusā ienāk Lēdija Bezpajumtniece, viņai pirkstā ir dimanta gredzens popkorna graudiņa lielumā, bet rokā — saite, aiz kuras viņa velk ādas koferi uz maziem ritenīšiem. Kustinādama pirkstus tā, lai gredzens mirguļotu, Lēdija Bezpajumtniece saka: "Tas ir mans nelaiķis vīrs, kremēts un ielikts trīs karātu dimantā..." Tajā brīdī Biedrene Nekrietnele noliecas pie piezīmju grāmatiņas, kurā raksta Zāku Grāfs, un saka: "To sauc par sejas uzlabošanu." Pēc dažiem kvartāliem, pabraucot garām pāris luksoforiem un vairākiem stūriem, stāv Šefpavārs Slepkava, turēdams apdarinātu alumīnija koferi, kurā saliktas visas viņa elastīgās apakšbikses, T krekli un zeķes, kas salocītas cieši kvadrātos kā origami. Piedevām saskaņots pavāra nažu komplekts. Zem tā alumīnija koferis ir pamatīgi piebāzts ar sasietām naudas paciņām, kurās ir simt dolāru banknotes. Tas viss ir tik smags, ka koferi viņš autobusā ieceļ ar abām rokām. Uz vēl vienas ielas, zem tilta un parka tālākajā malā, autobuss apstājās pie ietves, uz kuras, kā šķita, neviens negaida. Tur no krūmiem pie ietves iznāk vīrietis, kuru mēs iesaucām par "Trūkstošo Posmu". Rokās viņš tur melnu atkritumu maisu, kas ir saplēsts un no kura lien ārā rūtaini vilnas krekli. Lūkodamās uz Trūkstošo Posmu, bet sāņus runādama ar Zāku Grāfu, Biedrene Nekrietnele saka: "Viņa bārda līdzinās tam, ko varētu būt sašāvis Hemingvejs..." Sapņojošā pasaule droši vien domās, ka mēs esam ārprātīgi. Tie cilvēki, kas joprojām ir gultās, gulēs vēl stundu, pēc tam nomazgās seju, paduses un kājstarpi, pirms dosies uz to pašu darbu, kādu strādā ikdienu. Dzīvos to pašu dzīvi, kādu aizvada katru dienu. Šie cilvēki raudās, atklājuši, ka esam prom, taču viņi raudātu arī, ja mēs iekāptu kuģī, lai sāktu jaunu dzīvi aiz okeāna. Ja mēs emigrētu. Būtu celmlauži. Torīt mēs bijām astronauti. Pētnieki. Nomodā, kamēr viņi gulēja. Šie cilvēki raudās, bet pēc tam turpinās strādāt par oficiantiem, krāsot mājas, programmēt datorus. Nākamajā pieturā Svētais Beziekšis atver durvis, un pa kāpnēm un ejā starp sēdekļiem ieskrien kaķis. Aiz kaķa nāca Direktore Noliegums, teikdama: "Viņas vārds ir Kora." Kaķa vārds bija Kora Reinoldsa. "Es neiedevu viņai vārdu," teica Direktore Noliegums, kuras tvīda blūze un svārki bija kaķa spalvām klāti. Viens atloks viņai bija izspiedies uz krūtīm. "Pleca maksts," noliekusies Biedrene Nekrietnele ierunā diktofonā Zāku Grāfa krekla kabatā. Tas viss — čuksti tumsā, zīmīšu atstāšana, noslēpuma saglabāšana — mums bija piedzīvojums. Ja jūs būtu iecerējuši trīs mēnešus pavadīt vientuļā salā, ko jūs ņemtu līdzi? Teiksim, pārtika un ūdens būtu nodrošināti vai tā vismaz jūs domātu. Teiksim, jūs varētu ņemt līdzi tikai vienu ceļasomu, jo jūsu būtu daudz un autobusā, kas jūs vestu uz vientuļo salu, būtu tieši tik daudz vietu. Ko jūs ieliktu ceļasomā? Svētais Beziekšis paņēma līdzi kaltētu cūkgaļas ādiņu un žāvēta siera bumbiņu paciņas, viņa rokas un zods bija oranži no garšvielām. Ar vienu kaulaino roku turēdams stūri, viņš cēla abas paciņas pie savas kalsnās sejas, lai našķus iebērtu mutē. Māsa Taisnā Tiesa paņēma līdzi iepirkšanās maisiņu ar drēbēm, kurām virsū bija uzlikta skolnieku mugursoma. Noliekusies pār savām milzīgajām krūtīm un turēdama tās rokā kā bērnu, Klarka kundze jautāja, vai Māsa Taisnā Tiesa ir paņēmusi līdzi cilvēka galvu? Un Māsa Taisnā Tiesa pietiekami plaši atvēra mugursomu, lai būtu redzami trīs boulinga bumbas caurumi, un teica: "Mans vaļasprieks..." Biedrene Nekrietnele no Zāku Grāfa, kas kricelēja piezīmju grāmatiņā, palūkojās uz Māsas Taisnā Tiesa melnajiem, tik cieši sapītajiem matiem, ka neviens matiņš neslējās no matu sprādzēm. "Tie," saka Biedrene Nekrietnele, "ir tonēti mati." Nākamajā pieturā stāv Tenku Aģents ar vienai acij piespiestu videokameru un filmē autobusu, kad tas piestāj pie ietves. Viņš bija paņēmis līdzi vizītkaršu saišķi, ko izdalīja kā pierādījumu tam, ka ir privātdetektīvs. Turēdams videokameru kā masku, kas sedza pusi sejas, viņš filmēja mūs, iedams pa eju uz tukšu sēdvietu aizmugurē un ar prožektoru atņemdams visiem redzi. Pēc viena kvartāla autobusā iekāpa Precinieks, ar saviem kovboja zābakiem atstādams zirga mēslu pēdas. Rokā turēdams kovboja salmenīcu un pār plecu pārmetis ceļojuma somu, viņš apsēdās, atvēra logu un izspļāva brūnu košļājamās tabakas sulu uz autobusa spodrā tērauda sāniem. Lūk, ko mēs ņēmām līdzi trijiem mēnešiem ārpus pasaules. Tenku Aģents — videokameru. Māsa Taisnā Tiesa — boulinga bumbu. Lēdija Bezpajumtniece — dimanta gredzenu. L ūk, kas mums būs vajadzīgs, lai sacerētu stāstus. Mis Šķaudītājai — tabletes un salvetes. Svētajam Beziekšim — našķi. Zāku Grāfam — piezīmju grāmatiņa un diktofons. Autobusa krēslainajā gaismā mēs visi glūnējām uz Vitjē kungu, mūsu rakstnieku darbnīcas organizatoru. Uz mūsu skolotāju. Zem nedaudzajiem sirmajiem, pāri saķemmētajiem matiem varēja redzēt spīdīgo, plankumaino galvas virsas ādu. Viņa krekla šaurā apkaklīte — stērķelēts balts žogs ap viņa tievo, lāsumaino kaklu — bija saslieta stāvus. "Cilvēki, no kuriem jūs aizlavījāties," Vitjē kungs mēdza teikt, "nevēlas, lai jūs kļūtu apgaismoti. Viņi vēlas zināt, ko no jums var sagaidīt." Vitjē kungs jums teiktu: "Tu vienlaikus nevari būt tas cilvēks, kuru viņi pazīst, un tas dižais, slavenais cilvēks, par kādu tu vēlies kļūt. Vienlaikus ne." Cilvēki, kuri patiesi mūs mīl no visas sirds, Vitjē kungs sacīja, lūgtu mums doties prom. Lai piepildītu sapņus. Lai ieprastos arodā. Un viņi mūs mīlētu, kad mēs atgrieztos. Pēc trijiem mēnešiem. Mazumiņš dzīves, ko liksim uz spēles. Ar ko riskēsim. Tik ilgu laiku mēs liksim derībās uz savām spējām radīt kādu šedevru. Īso stāstu, poēmu, scenāriju vai memuārus, kas piešķirs mūsu dzīvei jēgu. Šedevru, kas atsvabinās mūs no vergošanas vīram, vecākiem vai korporācijai. Kas sniegs mums brīvību. Mums visiem, kas tumsā braucām pa tukšajām ielām. Mis Šķaudītāja izvelk mitru salveti no džempera piedurknes un izšņauc degunu. Nošņaukājusies viņa saka: "Es baidījos, ka, šādi lavoties prom, saķeršu klepu." Iebāzusi salveti atpakaļ aiz atloka, viņa piebilst: "Es jūtos kā... Anna Franka." Biedrene Nekrietnele izdabū no jakas kabatas bagāžas birku, kas bija palikusi pāri no viņas pamestās ceļasomas. No viņas pamestās dzīves. Un, nepārtraukti grozīdama to rokās, joprojām uz to skatīdamās, Biedrene Nekrietnele saka: "Kā es to saprotu..." viņa iesāk, "Annai Frankai bija itin laba dzīve." Un Svētais Beziekšis, kas atpakaļskata spogulī raugās uz visiem mums, pilnu muti kukurūzas čipsu, košļādams sāli un taukus, vaicā: "Kāpēc tā?" Direktore Noliegums glauda kaķi. Klarkas kundze glauda savas krūtis. Vitjē kungs —ratiņkrēslu. Ielas apgaismojumā uz nākamā stūra gaida vēl viena topošā rakstnieka tumšais stāvs. "Annai Frankai vismaz," Lēdija Bezpajumtniece saka, "nevajadzēja doties turnejā ar savu grāmatu..." Un Svētais Beziekšis nospiež bremzes un pagriež stūri, lai apturētu autobusu.